Sestdiena, 11. janvāris
Vārda dienas: Smaida, Franciska

Dzīve citās mājās (4)

Druva
00:00
09.03.2007
21

Šoreiz “Druvā” kādas audžumammas stāsts par to, kā viņa cīnās, lai trīs bērni paliktu dzīvot pie viņas audžuģimenē, nevis dotos uz Itāliju, kur vēlas Alvi, Ralfu un Lauru adoptēt. Zosēniete Mārīte Sietiņa jau gandrīz divus gadus ir mazo audžumamma. Viņa gatava septiņus, sešus un gandrīz piecus gadus vecos bērnus ņemt aizbildnībā, bet neizvēlas adopciju, jo vaļsirdīgi atzīstas, ka par lauku skolotājas algu ikdienu nevarēs pavilkt.

Satikusi un iemīlējusi

Mārīte Sietiņa saka, ka būtu gatava bērnus izaudzināt, bet viņa vēlas, lai valsts saglabātu kaut daļu līdzatbildības. Mārīte kopš 2005. gada vasaras audzina kādas mālpiliešu ģimenes trīs atvases. Bērni jau vairākus mēnešus ir juridiski brīvi, jo vecāki, kamēr dzīvojuši bez saviem pieciem bērniem (divi mazākie ir ievietoti citā audžuģimenē – I.K.), nav vēlējušies atteikties ne no uzdzīves ģimenes mājā, ne alkohola, ne kaušanās.

“Es neņēmu trīs bērnus audžuģimenē, es paņēmu trīs bērnus paciemoties. Es gribēju mazu meitenīti, bet brālīšus taču nevarēja pa Jāņiem atstāt “Riekšaviņā” (bērnu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs Zosēnos – I.K.). Paņēmu pa Jāņiem, tad audzinātājas gāja atvaļinājumā, teicu, lai bērni padzīvojas pie manis līdz 4. jūlijam. Pati esmu skolotāja, vasara brīva, tad izlēmu, ka paturēšu līdz skolas sākumam. Pienāca septembris, un man pavaicāja, vai nav jākārto audžuģimenes dokumenti? No sirds tam piekritu,” 2005. gadā notikušo pa dienām atceras Mārīte un piebilst: “Es savus bērnus izvēlējos, ejot no darba uz mājām, un man ir ļoti palaimējies. Man ir ļoti labi bērni.”

Mārīte kopā ar savu māti un meitu dzīvo lauku mājā, un ļoti pārdomāti toreiz izlemts, ka Alvim, Ralfam un Laurai tur katram būs sava vietiņa, ka darāmā, uzmanības un gādības arī pietiks visiem.

“Audžuģimeņu kursos ejot, teica, ka jābūt gataviem, ka bērnus vienā dienā ģimenē var ievest, citā no tās izņemt. Bet dzīvē taču notiek tā, ka mēs iemīlamies nepareizos cilvēkos! Mums katram mācīts, lai nemīlam to vai to cilvēku. Bet kā tad notiek? Ja bērnus atdotu viņu īstajai mātei, ja viņa būtu labojusies, tad es neko neiebilstu. Tad man būtu bērni jādod, es atdotu. Bet tagad mēs tiekam ar visu galā, bērni te jūtas labi… Kāpēc bērni jāatdod uz Itāliju?” daudz domājusi, vērtējusi un jautājusi Mārīte, bet viņai paskaidrots, ka adopcijā bērns ir drošībā un aizsargāts. “Tad sanāk, ka manā ģimenē kā audžuģimenē viņš tā nejūtas?” vēl viens Mārītes pretjautājums.

Bērni itāļiem saka – nē!

19. janvārī Mārīte Sietiņa saņēmusi vēstuli no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, kurā, mazliet pārfrazējot, teikts, ka Mārītes mājā kuru katru dienu var ierasties itāļi, lai apskatītu savus adoptējamos bērnus. Audžumamma neslēpj, ka uz sīkās papīra lapas rakstītais dziļi sāpinājis visus, bet visvairāk traumējis bērnus.

“Es ar ierēdņiem tikai biju runājusi, bet rakstisku atbildi nedevu, ka ņemšu bērnus aizbildnībā. Tā ir mana vaina, ka to juridiski nenokārtoju. Taču, vienalga, man liktos, ka vajadzēja vispirms uzprasīt: “Mārīt, ko tu darīsi? Ir pieteikusies itāļu ģimene, kura grib adoptēt trīs bērnus, ko darīsi tu?” un tikai tad bērnus, kas dzīvo ģimenē, piedāvāt adoptēt uz ārvalstīm,” sprieda Mārīte, tajā pat laikā lūdzot, lai ar jautājumiem netraucējam ne speciālistus ministrijā, ne Mālpils bāriņtiesā, jo viņai vēl priekšā tiesa, kurā lems, vai bērni atdodami adopcijai itāliešu ģimenei, vai Mārītei Sietiņai aizbildnībā. Uz “Druvas” jautājumu, kādu iznākumu Mārīte prognozē tiesā, viņa atbildēja, ka labvēlīgs lēmums iespējams tikai tad, ja ņems vērā apstākli, ka bērni ģimenē ir iedzīvojušies, skolā labi mācās, ar prieku dodas uz bērnudārzu. Pagaidām Mārītei šķiet, ka ierēdņi ir ieinteresēti, lai mazie mēro ceļu uz saulaino, bet bērniem tik svešo Itāliju.

“Psiholoģe no ministrijas stundas trīs ar bērniem runāja par to, ka viņiem tur būs labāk. Jautāja lielākajam, vai negrib redzēt itāļus. Bērns atteicās. Tad teica: “Varbūt ar vienu actiņu?” Pēc laika es saņēmu vēstuli, ka neesmu viņus pienācīgi sagatavojusi adopcijai. Tātad man bija jāiestāsta, cik Itālija ir saulaina zeme! Ka cilvēki, vienalga, no kuras valsts viņi ierodas, ir labāki nekā latvieši. Man bērni bija morāli jāsagatavo tam, ja kāds svešs cilvēks ierodas, tad viņiem ir jābrauc līdzi?” skarbu patiesību pauda Mārīte.

“Druva”, ievērojot bērnu intereses, par notiekošo mazos neiztaujāja, bet Pētera pamatskolas skolotājas neslēpa, ka Alvis, kurš mācās 1.klasē, pēc janvāra notikumiem kļuvis izklaidīgāks.

“Kad sākās runas par adopciju, bērns stundās vairs normāli nestrādā. Bērns dara vienu un pēkšņi saka: “Es nekur nebraukšu, es negribu!” Tā ir trauma. Es skatos kā cilvēks no malas, un to var just,” uzsvēra skolotāja Dace Zariņa, bet Mārīte neslēpj, ka bērni bieži uzdod jautājumu: “Ko esam sliktu izdarījuši, ka mums jābrauc prom?” Zosēnos uz notiekošo raugās arī valstiskā mērogā. Skola nupat izgājusi akreditāciju, lai strādātu nākamos sešus gadus, bet bieži prasīts, vai lauku skola spēs nokomplektēt mācību klases, jo bērnu trūkst.

“Man ministrijas pārstāvji teica – adoptē! Ja es varētu to pateikt, tad būtu mazāk uztraukumu! No otras puses, jaunajā audžulikumā teikts, ka audžuģimenes var izvēlēties aizbildnību vai adopciju. Es vēlos būt aizbildne,” vēlreiz samilzušo problēmu ieskicē Mārīte un saka, ka nevēlas palikt bez bērniem, kuri ir kā pašas. Vēl vairāk Mārīte pārdzīvo, ka tikai finansiālu apsvērumu dēļ, domājot par bērnu nākotni pēc pilngadības sasniegšanas, viņa neuzņemas adoptētājas statusu. Tajā pat laikā adopcijā ieinteresētie viņai vaicājuši: “Vai nav bailes, ka 16 gados bērns pajautās, kāpēc tu mani nesūtīji uz Itāliju?” Mārīte, nezinādama citu pretargumentu, pajautājusi, vai tāds jēdziens kā dzimtene vairs neeksistē? Viņai atbildēts: “Dzimtene, nu, kas? Jāskatās, kur bērnam labāk.” Taču Mārīte baidās, ka Alvis, Ralfs un Laura varētu vaicāt tieši pretējo: “Kāpēc tu pieļāvi, ka mums no tevis, no mājas, no ģimenes jādodas tik tālu prom?” Ārzemju adoptētāji ir aktīvi

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas interneta mājas lapā ir atrodamas ziņas, ka no 2001. līdz 2005. gadam Latvijā adoptēti 88 bērni, uz ārvalstīm 111. Pirms nedēļas žurnālā “Ieva” rakstīts, ka pašlaik tikai desmit Latvijas ģimenes gaida informāciju par adoptējamiem bērniem, bet 545 adoptētāji no ārvalstīm ir iesnieguši dokumentus un gaida informāciju par adoptējamiem bērniem. Bez tam jau vairākus gadus iezīmējas tendence, ka ārvalstu adoptētāji vēlas uzreiz adoptēt vairākus bērnus, lai nebūtu jāšķir juridiski brīvie brāļi un māsas. Visvairāk Latvijas bērnus adoptē uz Franciju, ASV, Itāliju. Šīs valstis un vēl Zviedriju kā vietu, kur adoptētājus atraduši mūspuses bērni, nosauc arī bērnu sociālās aprūpes centra “Gaujaslīči” speciālisti.

Iestādes darbinieces nemin konkrētus skaitļus, cik bērni nokļuvuši pie vecākiem ārvalstīs, bet dažus bērnus, kuri veiksmīgi iedzīvojušies svešas kultūras un valodas zemē, atceras pēc vārdiem. Bērni ar dzīvi Francijā vai Amerikā esot ļoti apmierināti un “Gaujaslīčus” atceroties svētkos, bet vasarās pat braucot apciemot.

“No mūsu iestādes adopcijā nodoti bērni ar dažādiem fiziskās un garīgās veselības traucējumiem. Atceros gadījumu, kad puiku gribēja adoptēt itāļu ģimene. Viņi regulāri zvanīja, pa telefonu dziedāja dziesmas, meklēja kontaktu. Ir gadījumi, kad bērni ar audžuvecākiem nespēj sadzīvot. Tas noteikti jāņem vērā, tāpat kā bērna vecums un intereses. Mazajiem ir vieglāk iedzīvoties, bet pusaudžiem Latvijā ir draugi, radi. Viņiem jāļauj izvēlēties,” sacīja “Gaujaslīču” sociālā pedagoģe Daina Matvejeva.

Speciālisti adopciju uz ārzemēm novērtē pat kā iespēju, jo mūsu valstī bērnu invalīdu nākotne – vispārējā un interešu izglītības pieejamība – joprojām ir miglā tīta. Mūsu institūcijām un, iespējams, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem nav tādu finansiālo iespēju, lai pilnībā nodrošinātu šo bērnu dzīves kvalitāti.

“Kāpēc Latvijā bērnus nepieņem ļoti turīgi cilvēki? Amerikā nav balto bērniņu, tāpēc slavenības ņem melnādainos mazuļus. Pie mums tik mazā valstiņā miljonāru netrūkst, bet mēs lielāmies ar mašīnām, villām. Tādiem lieliem un labiem darbiem tik maz pievēršamies,” tā sociālā rehabilitoloģe Laila Glovania.

Speciālistes piebilda, ka centrā strādā jau daudzus gadus, bet pa abām nespēj atcerēties, vai kādu bērnu adoptējusi Latvijas ģimene. Pārsvarā bērni no centra atgriezušies pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, vecvecākiem vai radiem, kas viņus pieņēmuši aizbildnībā.

No ģimenes iesaka neizņemt

Ja juridiski brīvs bērns atrodas kādā no sociālajām institūcijām, tad jāmeklē ātrākais ceļš, lai viņš nokļūtu labā audžuģimenē. Vecāki var būt latvieši, krievi, francūži vai itāļi. Ja bērns ir iedzīvojies pie audžuvecākiem Latvijā, ja viņš kādas mājas un cilvēkus uzskata par savējiem, tad par krasām pārmaiņām ir nopietni jādomā. Arī šādu viedokli “Druva” uzklausīja, runājot ar sociālā darba pārzinātājiem.

“Pirmais, kas jāņem vērā, ir bērna viedoklis. Katrā vecumā bērns var pateikt, kas viņam ir mīļš un tuvs. Tā bērniem būtu ļoti liela trauma, piedāvājot jaunus vecākus. Cik tos bērnus var raustīt? Uz ārzemēm vajadzētu adoptēt slimus bērnus, kurus šeit valsts nevar pavilkt. Nevar nodrošināt rehabilitāciju. Tur viņiem klājas ļoti labi,” tā Laila Glovania.

“Ja šie bērni būtu bērnu namā, tad viņi, visticamāk, gribētu iet uz itāļu ģimeni. Klausoties jūsu teikto, domāju, ka bērniem jāpaliek Latvijā, jo attiecības ar jaunajiem vecākiem šādā situācijā var arī neizveidoties. Tiek rautas emocionālas saites, tā ir ģimene, izveidojušās attiecības. Jāieklausās bērnos, ” tā Daina Matvejeva.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Apbalvojumi liecina par paveikto

00:00
11.01.2025
9

Cēsu novadā drošību un sabiedrisko kārtību uzrauga Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknis, tā pārziņā ir arī Madonas un Varakļānu novads. Aizvadītajā decembrī, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus. Virsleitnantam Kal­vim Retko par priekšzī­mīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta nākamā dienesta pakāpe “Kap­teinis”, Dienvidvidzemes iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Inga […]

Desmit gadi pilni brīnumiem

00:00
10.01.2025
50

Sabiedriskā labuma organizācija “Brīnummāja” Cēsu Izstāžu namā svinēja jubilejas pasākumu “Mums jau viens desmits”, sakot paldies ikkatram, kurš palīdzējis – uzņēmējiem, sadarbības partneriem no valsts un pašvaldības iestādēm, nevalstiskā sektora, ziedotājiem, brīvprātīgajiem un speciālistiem. “Brīnummājas” vadītāja Liena Graudule sacīja: “Jūs katrs esat daļa no brīnuma – daļa no bērna smaida par izdošanos, daļa no vecāku […]

Kosmosa izziņas centrs - ieguldījums STEM priekšmetu apgūšanā

00:00
09.01.2025
38
2

Kosmosa izziņas centrā Cēsīs notika Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas Inovācijas ekosistēmas attīstības apakškomisijas izbraukuma sēde. Apakškomisijas sekretārs Atis Švinka pēc iepazīšanās ar centru atzina, ka te radīta lieliska iespēja gan atraisīt bērnu un jaunieši interesi par kosmosa pētniecības pamatiem un ar to saistītos STEM mācību virzienus, gan sniegt atbalstu skolotājiem. “Kosmosa industrija ir viena no […]

Sniegots pārbaudījums ielu un ietvju uzturētājiem

00:00
08.01.2025
134

Aizvadītās nedēļas nogale ar noturīgu salu un biežu snigšanu bija pirmais nopietnais pārbaudījums brauktuvju un ietvju uzturētājiem Cēsīs un Vaives pagasta Rīdzenē. Kā jau esam informējuši, saskaņā ar noslēgto līgumu kopš 1. decembra abās apdzīvotajās vietās par ielu, ietvju, kā arī sabiedriskā transporta pieturu, kāpņu tīrību gādā SIA “Kom-Auto”. “Kom-Auto” direktors Māris Lasmanis atzīst, ka […]

Raiskuma pagasts. Ko var izlemt pašvaldības un kas paliek valsts ziņā

00:00
07.01.2025
97

Vai daba jāsargā uz meža īpašnieku rēķina; ir jāsaremontē ceļš, lai nebojātu alejas ozolus; kā nodrošināt, lai, izkāpjot no autobusa lielceļa malā, cilvēks justos droši? Šos un vēl citus jautājumus Raiskuma pagasta un citi Cēsu novada Pārgaujas apvienības teritorijā dzīvojošie pirms Ziemassvētkiem uzdeva novada domes priekšsēdētājam Jānim Rozenbergam, viņa vietniecei Inesei Suijai-Markovai un izpilddirektorei Līgai […]

Vēsture dzīvo, kamēr to atceramies

00:00
06.01.2025
57

Vidzemes šosejas 79.kilometrā ceļmalas uzkalniņā granīta piemineklis atgādina par pirmo latviešu karaspēka bruņoto sadursmi ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.  1918.gada 24.decembrī kapteiņa Artūra Jansona izlūku komanda ar smagā ložmetēja uguni aizkavēja Sarkanās ar­mijas izlūku virzīšanos no Cēsīm uz Ieriķiem. Kaujas simtgadē pēc Strēlnieku apvienības  Cēsu nodaļas aktīvistu Māra Niklasa un Ēvalda Krie­viņa ierosmes, piesaistot ziedojumus […]

Tautas balss

Cik pieliek, tik atņem

16:03
10.01.2025
12
R. raksta:

“Valdība stāsta, kas šogad būs labāk, ka vairāk naudas paliks maciņā. Bet, ja paskatās otru pusi, to, cik nāksies izdot, skaidri saprotams, ka viss būs dārgāks. Degvielai nodoklis klāt, tas jau vien visu sadārdzinās, jo mūsdienās nekas nav iespējams bez pārvadājumiem. Kopumā jau nevar teikt, ka slikti dzīvojam, ja paskatāmies uz pirmssvētku rindām veikalos, tikai […]

Gribas zināt, vai palīdzēts

16:03
10.01.2025
7
L. raksta:

“Priecājos, ka akcijā “Dod pieci” savāca tik lielu ziedojumu summu un varēs palīdzēt daudziem slimniekiem. Taču gribētos, lai, atskaitoties, kā izlietots saziedotais, ne tikai pasaka, kam tas iedots, bet arī to, vai cilvēku dotais patiesi sniedzis palīdzību un vai slimnieku veselība uzlabojusies,” priekšlikumu izteica L.

Zaķu ielas zīmes jeb mātes sapnis

11:02
03.01.2025
74
23
Cēsinieks E.L. raksta:

Kad es, radis drukāt notis, senam draugam palūdzu palīdzību pārslēgties burtrakstīšanai, viņš izteica aizdomas, ka ķeršos pie memuāru sacerēšanas. Tad mani ķēra apgaismība. Memu­ārus mudina rakstīt pēdējā cerība. Varbūt nākotnē kāds gribēs uzzināt, kā izskatījās pasaule pirms viņa dzimšanas , paņems vērtīgo un atmetīs kaitīgo. Bija viegli uzrakstīt virsrakstu, grūtības radās uzreiz pēc tam. Skaidrs, […]

Novērtē zemessargu spēku

09:45
31.12.2024
25
Seniore L. raksta:

“Gribu īpašu paldies teikt zemessargiem, kas visu gadu atbildīgi piedalījās dažādās mācībās, nežēlojot brīvo laiku. Ir tik svarīgi redzēt, ka ir cilvēki, kas apņēmības pilni mācīties, trenēties, lai aizstāvētu savu zemi, tuviniekus un visus citus – bērnus, seniorus. Vēlu, lai ikvienam zemessargam nākamais gads ir bagāts panākumiem, lai ir veselība un dzīvesprieks,” sacīja seniore L.

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
36
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Sludinājumi