Otrdiena, 24. jūnijs
Vārda dienas: Jānis

Dzīve citās mājās (4)

Druva
00:00
09.03.2007
26

Šoreiz “Druvā” kādas audžumammas stāsts par to, kā viņa cīnās, lai trīs bērni paliktu dzīvot pie viņas audžuģimenē, nevis dotos uz Itāliju, kur vēlas Alvi, Ralfu un Lauru adoptēt. Zosēniete Mārīte Sietiņa jau gandrīz divus gadus ir mazo audžumamma. Viņa gatava septiņus, sešus un gandrīz piecus gadus vecos bērnus ņemt aizbildnībā, bet neizvēlas adopciju, jo vaļsirdīgi atzīstas, ka par lauku skolotājas algu ikdienu nevarēs pavilkt.

Satikusi un iemīlējusi

Mārīte Sietiņa saka, ka būtu gatava bērnus izaudzināt, bet viņa vēlas, lai valsts saglabātu kaut daļu līdzatbildības. Mārīte kopš 2005. gada vasaras audzina kādas mālpiliešu ģimenes trīs atvases. Bērni jau vairākus mēnešus ir juridiski brīvi, jo vecāki, kamēr dzīvojuši bez saviem pieciem bērniem (divi mazākie ir ievietoti citā audžuģimenē – I.K.), nav vēlējušies atteikties ne no uzdzīves ģimenes mājā, ne alkohola, ne kaušanās.

“Es neņēmu trīs bērnus audžuģimenē, es paņēmu trīs bērnus paciemoties. Es gribēju mazu meitenīti, bet brālīšus taču nevarēja pa Jāņiem atstāt “Riekšaviņā” (bērnu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs Zosēnos – I.K.). Paņēmu pa Jāņiem, tad audzinātājas gāja atvaļinājumā, teicu, lai bērni padzīvojas pie manis līdz 4. jūlijam. Pati esmu skolotāja, vasara brīva, tad izlēmu, ka paturēšu līdz skolas sākumam. Pienāca septembris, un man pavaicāja, vai nav jākārto audžuģimenes dokumenti? No sirds tam piekritu,” 2005. gadā notikušo pa dienām atceras Mārīte un piebilst: “Es savus bērnus izvēlējos, ejot no darba uz mājām, un man ir ļoti palaimējies. Man ir ļoti labi bērni.”

Mārīte kopā ar savu māti un meitu dzīvo lauku mājā, un ļoti pārdomāti toreiz izlemts, ka Alvim, Ralfam un Laurai tur katram būs sava vietiņa, ka darāmā, uzmanības un gādības arī pietiks visiem.

“Audžuģimeņu kursos ejot, teica, ka jābūt gataviem, ka bērnus vienā dienā ģimenē var ievest, citā no tās izņemt. Bet dzīvē taču notiek tā, ka mēs iemīlamies nepareizos cilvēkos! Mums katram mācīts, lai nemīlam to vai to cilvēku. Bet kā tad notiek? Ja bērnus atdotu viņu īstajai mātei, ja viņa būtu labojusies, tad es neko neiebilstu. Tad man būtu bērni jādod, es atdotu. Bet tagad mēs tiekam ar visu galā, bērni te jūtas labi… Kāpēc bērni jāatdod uz Itāliju?” daudz domājusi, vērtējusi un jautājusi Mārīte, bet viņai paskaidrots, ka adopcijā bērns ir drošībā un aizsargāts. “Tad sanāk, ka manā ģimenē kā audžuģimenē viņš tā nejūtas?” vēl viens Mārītes pretjautājums.

Bērni itāļiem saka – nē!

19. janvārī Mārīte Sietiņa saņēmusi vēstuli no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, kurā, mazliet pārfrazējot, teikts, ka Mārītes mājā kuru katru dienu var ierasties itāļi, lai apskatītu savus adoptējamos bērnus. Audžumamma neslēpj, ka uz sīkās papīra lapas rakstītais dziļi sāpinājis visus, bet visvairāk traumējis bērnus.

“Es ar ierēdņiem tikai biju runājusi, bet rakstisku atbildi nedevu, ka ņemšu bērnus aizbildnībā. Tā ir mana vaina, ka to juridiski nenokārtoju. Taču, vienalga, man liktos, ka vajadzēja vispirms uzprasīt: “Mārīt, ko tu darīsi? Ir pieteikusies itāļu ģimene, kura grib adoptēt trīs bērnus, ko darīsi tu?” un tikai tad bērnus, kas dzīvo ģimenē, piedāvāt adoptēt uz ārvalstīm,” sprieda Mārīte, tajā pat laikā lūdzot, lai ar jautājumiem netraucējam ne speciālistus ministrijā, ne Mālpils bāriņtiesā, jo viņai vēl priekšā tiesa, kurā lems, vai bērni atdodami adopcijai itāliešu ģimenei, vai Mārītei Sietiņai aizbildnībā. Uz “Druvas” jautājumu, kādu iznākumu Mārīte prognozē tiesā, viņa atbildēja, ka labvēlīgs lēmums iespējams tikai tad, ja ņems vērā apstākli, ka bērni ģimenē ir iedzīvojušies, skolā labi mācās, ar prieku dodas uz bērnudārzu. Pagaidām Mārītei šķiet, ka ierēdņi ir ieinteresēti, lai mazie mēro ceļu uz saulaino, bet bērniem tik svešo Itāliju.

“Psiholoģe no ministrijas stundas trīs ar bērniem runāja par to, ka viņiem tur būs labāk. Jautāja lielākajam, vai negrib redzēt itāļus. Bērns atteicās. Tad teica: “Varbūt ar vienu actiņu?” Pēc laika es saņēmu vēstuli, ka neesmu viņus pienācīgi sagatavojusi adopcijai. Tātad man bija jāiestāsta, cik Itālija ir saulaina zeme! Ka cilvēki, vienalga, no kuras valsts viņi ierodas, ir labāki nekā latvieši. Man bērni bija morāli jāsagatavo tam, ja kāds svešs cilvēks ierodas, tad viņiem ir jābrauc līdzi?” skarbu patiesību pauda Mārīte.

“Druva”, ievērojot bērnu intereses, par notiekošo mazos neiztaujāja, bet Pētera pamatskolas skolotājas neslēpa, ka Alvis, kurš mācās 1.klasē, pēc janvāra notikumiem kļuvis izklaidīgāks.

“Kad sākās runas par adopciju, bērns stundās vairs normāli nestrādā. Bērns dara vienu un pēkšņi saka: “Es nekur nebraukšu, es negribu!” Tā ir trauma. Es skatos kā cilvēks no malas, un to var just,” uzsvēra skolotāja Dace Zariņa, bet Mārīte neslēpj, ka bērni bieži uzdod jautājumu: “Ko esam sliktu izdarījuši, ka mums jābrauc prom?” Zosēnos uz notiekošo raugās arī valstiskā mērogā. Skola nupat izgājusi akreditāciju, lai strādātu nākamos sešus gadus, bet bieži prasīts, vai lauku skola spēs nokomplektēt mācību klases, jo bērnu trūkst.

“Man ministrijas pārstāvji teica – adoptē! Ja es varētu to pateikt, tad būtu mazāk uztraukumu! No otras puses, jaunajā audžulikumā teikts, ka audžuģimenes var izvēlēties aizbildnību vai adopciju. Es vēlos būt aizbildne,” vēlreiz samilzušo problēmu ieskicē Mārīte un saka, ka nevēlas palikt bez bērniem, kuri ir kā pašas. Vēl vairāk Mārīte pārdzīvo, ka tikai finansiālu apsvērumu dēļ, domājot par bērnu nākotni pēc pilngadības sasniegšanas, viņa neuzņemas adoptētājas statusu. Tajā pat laikā adopcijā ieinteresētie viņai vaicājuši: “Vai nav bailes, ka 16 gados bērns pajautās, kāpēc tu mani nesūtīji uz Itāliju?” Mārīte, nezinādama citu pretargumentu, pajautājusi, vai tāds jēdziens kā dzimtene vairs neeksistē? Viņai atbildēts: “Dzimtene, nu, kas? Jāskatās, kur bērnam labāk.” Taču Mārīte baidās, ka Alvis, Ralfs un Laura varētu vaicāt tieši pretējo: “Kāpēc tu pieļāvi, ka mums no tevis, no mājas, no ģimenes jādodas tik tālu prom?” Ārzemju adoptētāji ir aktīvi

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas interneta mājas lapā ir atrodamas ziņas, ka no 2001. līdz 2005. gadam Latvijā adoptēti 88 bērni, uz ārvalstīm 111. Pirms nedēļas žurnālā “Ieva” rakstīts, ka pašlaik tikai desmit Latvijas ģimenes gaida informāciju par adoptējamiem bērniem, bet 545 adoptētāji no ārvalstīm ir iesnieguši dokumentus un gaida informāciju par adoptējamiem bērniem. Bez tam jau vairākus gadus iezīmējas tendence, ka ārvalstu adoptētāji vēlas uzreiz adoptēt vairākus bērnus, lai nebūtu jāšķir juridiski brīvie brāļi un māsas. Visvairāk Latvijas bērnus adoptē uz Franciju, ASV, Itāliju. Šīs valstis un vēl Zviedriju kā vietu, kur adoptētājus atraduši mūspuses bērni, nosauc arī bērnu sociālās aprūpes centra “Gaujaslīči” speciālisti.

Iestādes darbinieces nemin konkrētus skaitļus, cik bērni nokļuvuši pie vecākiem ārvalstīs, bet dažus bērnus, kuri veiksmīgi iedzīvojušies svešas kultūras un valodas zemē, atceras pēc vārdiem. Bērni ar dzīvi Francijā vai Amerikā esot ļoti apmierināti un “Gaujaslīčus” atceroties svētkos, bet vasarās pat braucot apciemot.

“No mūsu iestādes adopcijā nodoti bērni ar dažādiem fiziskās un garīgās veselības traucējumiem. Atceros gadījumu, kad puiku gribēja adoptēt itāļu ģimene. Viņi regulāri zvanīja, pa telefonu dziedāja dziesmas, meklēja kontaktu. Ir gadījumi, kad bērni ar audžuvecākiem nespēj sadzīvot. Tas noteikti jāņem vērā, tāpat kā bērna vecums un intereses. Mazajiem ir vieglāk iedzīvoties, bet pusaudžiem Latvijā ir draugi, radi. Viņiem jāļauj izvēlēties,” sacīja “Gaujaslīču” sociālā pedagoģe Daina Matvejeva.

Speciālisti adopciju uz ārzemēm novērtē pat kā iespēju, jo mūsu valstī bērnu invalīdu nākotne – vispārējā un interešu izglītības pieejamība – joprojām ir miglā tīta. Mūsu institūcijām un, iespējams, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem nav tādu finansiālo iespēju, lai pilnībā nodrošinātu šo bērnu dzīves kvalitāti.

“Kāpēc Latvijā bērnus nepieņem ļoti turīgi cilvēki? Amerikā nav balto bērniņu, tāpēc slavenības ņem melnādainos mazuļus. Pie mums tik mazā valstiņā miljonāru netrūkst, bet mēs lielāmies ar mašīnām, villām. Tādiem lieliem un labiem darbiem tik maz pievēršamies,” tā sociālā rehabilitoloģe Laila Glovania.

Speciālistes piebilda, ka centrā strādā jau daudzus gadus, bet pa abām nespēj atcerēties, vai kādu bērnu adoptējusi Latvijas ģimene. Pārsvarā bērni no centra atgriezušies pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, vecvecākiem vai radiem, kas viņus pieņēmuši aizbildnībā.

No ģimenes iesaka neizņemt

Ja juridiski brīvs bērns atrodas kādā no sociālajām institūcijām, tad jāmeklē ātrākais ceļš, lai viņš nokļūtu labā audžuģimenē. Vecāki var būt latvieši, krievi, francūži vai itāļi. Ja bērns ir iedzīvojies pie audžuvecākiem Latvijā, ja viņš kādas mājas un cilvēkus uzskata par savējiem, tad par krasām pārmaiņām ir nopietni jādomā. Arī šādu viedokli “Druva” uzklausīja, runājot ar sociālā darba pārzinātājiem.

“Pirmais, kas jāņem vērā, ir bērna viedoklis. Katrā vecumā bērns var pateikt, kas viņam ir mīļš un tuvs. Tā bērniem būtu ļoti liela trauma, piedāvājot jaunus vecākus. Cik tos bērnus var raustīt? Uz ārzemēm vajadzētu adoptēt slimus bērnus, kurus šeit valsts nevar pavilkt. Nevar nodrošināt rehabilitāciju. Tur viņiem klājas ļoti labi,” tā Laila Glovania.

“Ja šie bērni būtu bērnu namā, tad viņi, visticamāk, gribētu iet uz itāļu ģimeni. Klausoties jūsu teikto, domāju, ka bērniem jāpaliek Latvijā, jo attiecības ar jaunajiem vecākiem šādā situācijā var arī neizveidoties. Tiek rautas emocionālas saites, tā ir ģimene, izveidojušās attiecības. Jāieklausās bērnos, ” tā Daina Matvejeva.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Margrietiņa, baltā šķelme, piemiedz zelta aci

00:00
24.06.2025
13

Aina Karele Jūnijā ar laiku neko nevar sarunāt. Tāpat kā ar bitēm biškrēsliņos. Saule spīd vai lietus līst – laiks paskrien mums garām. Vēl ceriņos laimi meklējam, bet pļavā jau vanagzirnis pinas pa kājām. Margrietiņa, baltā šķelme, piemiedz zelta aci: mīl vai nemīl tevi kāds, ar sāpēm un bez prāta? Un neviens nezina, un jāpazīlē […]

Īstā Jāņu siera ražošana ik gadu sarūk

00:00
22.06.2025
33

Jāņu siera ražošanas apmēri šogad Latvijā kopumā turpina samazināties, aģentūrai LETA prognozēja biedrības “Siera klubs” valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova. Arita LejiņaPērn Jāņu sieru (nejaukt ar ķimeņu sieru) saražoja 139,84 tonnas, norādījusi V.Davida­nova. Pēc publiski pieejamās informācijas, pirms pieciem gadiem, 2019.gadā, tika saražotas aptuveni 200 tonnas Jāņu siera, tātad pagājušajā gadā par 30,1% mazāk. Jāņu siera […]

Aizejošā Cēsu novada dome diskutē par bērnu futbolu un kafejnīcas iekārtām

00:00
21.06.2025
149

12.jūnijā notika pēdējā aizejošā sasaukuma Cēsu novada domes sēde. Sēdē no 19 deputātiem piedalījās 17. Nepiedalījās Andris Mihaļovs un Erlends Geruļskis. Tika lemts par attīstību un investīciju projektiem, izglītību un sportu, pašvaldības īpašumu pārvaldību, sociāliem un sabiedriskiem jautājumiem, pašvaldības struktūru un līgumu pārvaldību, finanšu un pārskatu jautājumiem. Kopumā deputāti lēma vienbalsīgi, tikai par dažiem lēmumiem […]

Sarunu un demokrātijas svētki

00:00
20.06.2025
64
1

Sarunu festivāls “Lampa” šogad notiek ar vadmotīvu “Cilvēcībasākas tur, kur beidzas vienaldzība” Festivāla mērķis aicina parādīt, ka mums rūp līdzcilvēki, nav vienaldzīgs apkārt notiekošais un nav bail nosaukt lietas īstajos vārdos. Tas viss šodien un rīt festivāla bagātīgajā programmā Cēsīs, lielākai daļai diskusiju aizritot Pils parkā, divām skatuvēm atrodoties uz parka dīķa. Daļai diskusiju var […]

Māksla ir mums visapkārt, katru dienu, ir tikai jāprot tā saskatīt vai saklausīt

00:00
19.06.2025
50

Katrīna Marta Riņķe (pazīstama arī kā Kei Sendaka) ir Latvijā dzimusi vizuālā māksliniece, kas strādā ar analogo fotogrāfiju, tekstu un instalāciju. Viņas radošie darbi aplūko laiku, nepastāvību un mainīgās attiecības starp ainavu, atmiņu un materialitāti. Viņas darbi atspoguļo mijiedarbību ar vietu – to, kā ūdens, gaisma un cilvēka klātbūtne veido un pārveido vidi. Viņas jaunākie […]

Tautas balss

Sešos gados uz skolu

13:46
22.06.2025
13
Vecmāmiņa raksta:

“Jau atkal runā, ka bērniem skolu vajadzētu sākt sešu gadu vecumā. Un tūlīt būs nezin cik protestu. Bet, ja mierīgi padomājam, bērni to, ko agrāk sāka mācīties tikai skolā, apgūst jau bērnudārzā. Velk uz papīra aplīšus, stabiņus, mācās burtus, ciparus. Tātad faktiski izglītoties sāk jau piecu gadu vecumā. Turklāt apmeklēt pirms­skolu ir obligāti, jo tā […]

Vajadzētu rotaļlaukumu bērniem

20:27
17.06.2025
25
H. raksta:

“Cēsīs, Pirtsupītes gravā, notiek lieli darbi. Tur veido celiņus un laikam vēl kaut ko. Ātrumā pārskatot novada paš­valdības mājaslapu, neatrodu informāciju, kā beigu beigās pēc apspriešanām izskatīsies grava, kam šī vieta būs paredzēta. Būtu jauki, ja tur būtu arī kādas aktīvās atpūtas vietas bērniem, piemēram, rotaļlaukumi ar iekārtām, uz kurām var pavingrot,” pauda lasītāja H.

Kādam jākontrolē

11:15
15.06.2025
33
Ilze raksta:

“Man garšo zemenes, un tagad ir īstais laiks ar tām mieloties. Esmu no tiem, kuri izvēlas Latvijā audzētās, lai arī dārgākas. Ticu, ka tās ir vitamīniem bagātākas, veselīgākas un, protams, svaigākas. Manu uzmanību piesaistīja Latvijā audzēto ogu lielā cenu starpība. Vai tiešām lielaudzētāji tās tik lēti pārdod uzpircējiem. Vai tirgū kāds nopietni kontrolē, kur ogas […]

Bagāts kļuva Latvijā

09:36
14.06.2025
26
Seniore no Cēsīm raksta:

“Nesaprotu, kā Ainārs Šlesers var sacīt, ka Latvija ir nabadzīgākā zeme, ka viss izpostīts, ja pats ir bagātnieks! Kur tad viņš kļuva par tādu, ja ne Latvijā?! Ja jau valstī ir tāda nabadzība, lai dalās, lai kādu miljonu ziedo Latvijas labā. Man nepatīk cilvēki, kas nonicina Latvijā paveikto, bet jo vairāk tie, kas kļuvuši turīgi, […]

Maza bedrīte var radīt lielu nelaimi

08:36
14.06.2025
17
Lasītāja raksta:

“Cēsīs, bērnu laukumā pie Maija parka, asfaltā ir bedres. Tur mazi bērni brauc ar divriteņiem, skrejriteņiem, tur ātri var gadīties nelaime, kaut bedres nav īpaši dziļas. Tagad, kad pilsētā remontē tik daudzas ielas, vajadzētu padomāt arī par bērnu laukuma celiņiem,” ieteica lasītāja.

Sludinājumi