Ārija un Pēteris
Krastiņi saimnieko
“Skarās”. Rušinās piemājas saimniecībā. Stāda tomātus sev apēšanai un lopbarības bietes, ko atdot meitas
govīm.
“Ja te ciematā dzīvojošie un tie, kuri netālu, saka, ka grūta dzīve, tad man gribas aizrādīt, lai tur muti ciet,” sacīja
pensionāre Ārija un piebilda:
“Jāpalīdz bērniem saimniekot. Nevienam neklājas viegli. Kaut darba gadus abi ar Pēteri esam nostrādājuši Lodes rūpnīcā, esam zemnieki. Meitas arī nekur nav prom no Latvijas aizbraukušas. Arī uz lielajām pilsētām nav devušās.”
Pēteris todien, kad bijām Liepā, laboja mājas balkonu.
“Tas, ko savām rokām paveiksi, tas būs tavs,” noteica Pēteris, kurš visu mūžu bijis liepēnietis.
“Dzīve pagasta centrā neiet uz leju. Man pat liekas, ka kļūst labāk, sakārtotāks. Vienīgi darba vietu ir mazāk – rūpnīcā, uz dzelzceļa. Cilvēki darbu meklē. Neapskaužama ir dzīve dziļākos laukos. Lauku puse diemžēl arī mūsu pagastā izsīkst,” sprieda Pēteris un norādīja, ka vecai vai jaunai valdībai būtu jādomā par to, lai gados jauni cilvēki paliek laukos, bet tā nenotiek. Tikai tāpēc, ka neesot algota darba vietu un slēdzot vienu skolu pēc citas.
“Cilvēki saka, ka stārķu ļoti daudz. Redzot, ka bariem vien pa laukiem staigā. Man ir sava pārliecība- stārķu daudz un vienuviet ir tur, kur vēl dzīvo cilvēki. Stārķi meklē cilvēka tuvumu. Vietās, kur mājas tukšas, stārķu ligzdās nav ne veco putnu, ne stārķēnu. Tā ir tāda zīme Latvijai,” tā Ārija un piebilda: “Izputināto lauku gan man ir žēl. Tā nedrīkstēja.”
Katrs no liepēniešiem zina, kur kādreiz ganījusies kāda govs, kur audzētas cūkas. Pašu vajadzībām un tirdzniecībai. Pēdējos gados vairs neesot nekā no tā visa.
“Drīz Liepas bērniem būs jābrauc kaut kur, lai parādītu, kāda izskatās dzīva govs. Tas, ka laukos nav rosības, tā ir žēl. Par savu dzīvi daudz nedomāju, mums abiem neklājas slikti, bet jaunajiem gan jādomā, ko vēlēt un kādā valstī būs jādzīvo,” sprieda Ārija, bet Pēteris bija pārliecināts: “Deputāti lauku dzīvi nezina. To jau no runām un reklāmām var noprast. Visās diskusijās norāda interneta adreses. Vai kāds zina, cik ir ģimeņu, lauku māju, kur nekāda interneta, kur datora nav. Dzirdēju reklāmā- ja nevarat atļauties nopirkt dekoderu, tad var televīziju paskatīties internetā. Ja nav naudas dekoderam, tad kādu internetu laukos pasūtīsi?”
Vai Krastiņi zina, par ko balsos vēlēšanās? Tas bija jautājums, no kura “Druva” neatkāpās.
“Nezinām. Vienmēr uz vēlēšanām esam gājuši, bet tagad nezinām, kam ticēt. Domājām, ka balsosim par zemniekiem. Bet skatos, ka sarakstos tie paši vecie uzvārdi. Galu galā, viņi taču jau bija pie varas un neaizstāvēja ne zemniekus, kuri būtu vēl labi dzīvojuši, turot kaut pāris lopus, ne lauku skolas,” tā Ārija un Pēteris Krastiņi.q
Ilze Kalniņa
Komentāri