Vējiņu alas Straupes pagastā
akcijā internetā atzītas par vienu no 12 dižvietām Latvijā.
Braslas krastā par to vēsta speciāla norāde. Dižvietas – tās ir vietas, kur rodas stāsti par Latviju – uzsvēruši akcijas rīkotāji. Un līdzīga stāstam par Vējiņu alām Latvijā nav.
Tās gan oficiāli atklātas tikai 1985.gadā, lai gan grūti būs satikt kādu vietējo jau gados, kurš bērnībā un pusaudža gados pa tām nebūtu ložņājis. Agrākos laikos par Vējiņu apkaimi, kurā, kā tika teikts, atrodas Elles bedres, stāstīja leģendas, ka te ulmaņlaikos kāds arājs
pēkšņi
ar visu zirgu iekritis zemē. Vēlāk tāds pats stāsts bija par traktoristu.
“Tēvs taujājis, kurš bijis tas traktorists, kurš arot iebrucis. Tā arī neviens straupietis nav varējis pateikt. Bet teorētiski jau tā var būt,” saka “Vējiņu” saimniece Sanda Krujele un piebilst, ka arī viņas vecaistēvs bērnībā bez bailēm līdis alās.
Vējiņu pazemes ezerus un alas veidojuši pazemes avoti, kas smilšakmeņos izskalojuši
tukšumus un ejas. Gadsimtu gaitā tās iebrukušas. Vējiņu apkārtne ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Pa lauku, kurā it kā tas arājs un traktorists iebrukuši, braukt nedrīkst. 1984.gadā apkārtnē aizbērtas trīs kritenes. Tagad nekas tāds notikt nevar.
Kopā ar Sandu dodamies iepazīt vienu no Latvijas dižvietām. To drīkst darīt tikai gida pavadībā.
Sanda pieved pie lielas bedres un nosmej: “Reku, lielā, lielā salātbļoda.”
Kritene tiešām atgādina lielu, dziļu bļodu. Tās dibenā skalojas avots, smiltis aizplūst, kritene kļūst dziļāka. No augšas labi redzami divi caurumi, trešais mazāks.
Sanda pastāsta, ka parasti, ieraugot lielo kriteni, ekskursanti spriež, ka tas ir vai nu meteorīta krāteris, vai te iemesta bumba. Pērn lietuviešu alu pētnieki
nokāpuši kritenes dibenā. “Pie viena no caurumiem
viņi sajuta caurvēju. Tātad jābūt alai. Maza, maza meitene ielīda alā, kas atrodas Braslas krastā, un izlīda pa caurumu kritenē. Tā kādreiz iekritīs līdz upes līmenim,” stāsta Sanda.
Vējiņu alas regulāri apseko speciālisti, pārmaiņām, kas notiek ļoti lēni, seko alu pētnieki. Par tām vēl tik daudz neizzināta, kaut Vējiņu pazemes ezeri ir vienīgie zināmie Baltijā. Ezerala ir unikāla alu sistēma ar pazemes strautu un diviem pazemes ezeriem. Kopgarums 48 metri. Lielā ezera virsmas laukums – 30
kvadrātmetri, garums 14 metri, dziļums līdz divi metri.
Vējiņu (Urtānu) ala ir 42 metrus gara, no tās izplūst spēcīgs avots. Ala ir ļoti iespaidīga: platums 2,3 – 6 m, augstums 0,9 – 1,7 m.
Vējiņu pazemes ezeri ir iecienīts tūrisma objekts. “Daudzi brauc aiz neticības. Ne viens vien teicis, ka padzirdējuši – pazemes ezeri, nedomājuši, ka tas ir pa īstam. Neticējuši, ka Latvijā var kas tāds būt. Interesenti zvanījuši, prasījuši, vai tiešām pazemes ezeri atrodas zem zemes. Viņi ir pārliecināti, ka pazemes ezeri var būt tikai kalnos. Cilvēki atzinušies, ka daudzkārt braukuši garām, redzējuši uzrakstu, bet domājuši, ka tas mājvārds, nevis objekts,” pastāsta Sanda Krujele. Viņa pārliecinājusies, ka tie, kuri atbraukuši uz Vējiņu pazemes ezeriem, ielīduši alās, ir pārsteigti,
ka tāds dabas veidots brīnums atrodams Latvijā.
Tad pat, kad atklāja pazemes ezerus, atklāja arī Vējiņu pilskalnu.
Tas vēlu, jo Latvijā pilskalni apzināti krietni senāk. “Vējiņu pilskalns, salīdzinot ar citiem Latvijā, nav augsts. Vienkārši nebija ienācis prātā, ka te tāds varētu būt. Tātad kādreiz, pirms gadsimtiem, te dzīvojuši cilvēki. Vai viņi zināja, ka zem kājām ir tukšumi? Pie pilskalna nokalta veca egle. Bija sabraukuši rīkstnieki un vairāki pateica, ka zem egles ir tukšums, tāpēc koks nokaltis,” pastāsta
“Vējiņu” saimniece.
Te daba dzīvo
savu dzīvi, pārveidojas.
Ir vērts pabūt šajā Latvijas dižvietā, dzirdēt, redzēt stāstu, kurā var saklausīt arī brīnumu.
“Ir jālien pazemē, lai redzētu, ka brīnumi
nav tikai virs zemes,” saka Vējiņu pazemes ezeru saimniece Santa Krujele.
Sarmīte Feldmane
Komentāri