Degvielas cena atkal pārkāpusi lata robežu.
Tas rada bažas gan uzņēmējiem, gan arī darba ņēmējiem, kuri nereti ikdienā mēro ceļu uz darbu ar automašīnām. Kā cilvēki izlīdzas un kā mēģina nokļūt uz darbu – to šoreiz centāmies noskaidrot.
Jāteic, ka nav vairs nekāds brīnums, ka cilvēks dzīvo Zaubē, bet strādā Ogrē, vai mājvietu iekārtojis Cēsīs, bet uz darbu dodas uz Rīgu. Tāda ir ikdiena.
Cēsniece Ieva Freimane stāsta, ka pēdējos gados ik dienu nākas mērot ceļu no Cēsīm uz Rīgu.
“Šādā diezgan saspringtā ritmā dzīvoju jau vairāk nekā četrus gadus. Es neteikšu, ka tas ir viegli, bet nevēlos pamest iekārtoto māju Cēsu pievārtē. Ikdienas ritms ir gana grūts. No rīta pirms septiņiem jau esmu autoostā, lai pirms deviņiem nokļūtu Rīgā, kur paiet mana darba diena. Tad vakarā pēc darba sēžos autobusā un astoņos vai deviņos vakarā esmu mājās. Man jautā, kā to varu, bet tas noteikti ir vieglāk, nekā uz Rīgu ceļu mērot ik dienas automašīnā. Tas ir mazāk nogurdinoši un, nenoliedzami, arī lētāk,” saka Ieva, kura neslēpj, ka izmanto arī izdevību, ja kāds paziņa dodas viņai piemērotā laikā uz Rīgu vai vakarā mājup.
“Nav jau noslēpums, ka cilvēki mēdz samest naudu un braukt ar vienu mašīnu. Zinu cilvēku, kurš ik rītu Cēsīs paņēma studentus un strādājošos, kuriem bija jānokļūst Rīgā. Katrs meta pa latam, tas izdevīgi bija gan automašīnas šoferītim, gan pasažieriem,” spriež cēsniece un atklāj, ka ģimenē bija divas mašīnas. Tiesa gan, nu jau labu laiku Ievas mašīna stāv garāžā.
“Ja kaut kur jābrauc brīvdienās, darām to ar vīra auto. Tā ir ekonomiskāka un lētāka mašīna. Savu žēl pārdot,” nosaka Ieva. Viņa arī atklāj, ja Cēsīs būtu pieņemams darba piedāvājums, uz Rīgu viņa nemaz tā nerautos. Taču darbs Rīgā ir pietiekami atalgots, lai ik dienu mērotu 200 kilometrus.
Savukārt Viktors Briedis, kurš strādā būvniecībā dažādos objektos Latvijā, norāda, ka strādājošie tiek spiesti pie zemes dažādos veidos. V. Briedis teic, ka degvielas cenu kāpums ne tikai ietekmē to, kā un kurp Latvijā pārvietojas iedzīvotāji, bet tas rada stresu un ietekmē arī citas cenas, kas savukārt pamatīgi skar ekonomisko stāvokli visā valstī kopumā, neatkarīgi no tā, vai kāds iet kājām vai brauc ar mašīnu.
“Degvielas cenu kāpums skar katru. Taču es kā darba ņēmējs varu teikt godīgi, ja darba devējs nenodrošinātu mani ar ikmēneša degvielas normu, es nestrādātu. Diemžēl tiešām dzīvojam laikā, kad varam sacīt – strādāt neatmaksājas, taču sava prieka pēc pa Latviju neskraidītu, ja nevarētu nopelnīt ģimenei iztikšanai. Skaidrs, kā būvnieks uz ilgāku laiku – citreiz nedēļu, pat divas – esmu prom no mājas. Neesmu spējīgs tik daudz ieliet automašīnas bākā, lai katru vakaru būtu mājās. Tāpat būsim godīgi un neslēpsim, ka katrs esam priecīgs, ja bākā varam ieliet kreiso degvielu. Šajā nišā viss darbojas, un man par to prieks. Dzīve piespiež izdzīvot,” nosaka būvnieks, spriežot, ka preču un pakalpojumu cenas palielinās visur, tikai nez kāpēc Latvijā tās aug vairāk nekā jebkur citur un pat tad, kad citās valstīs
cenas krīt.
Uzņēmēja un daudzu veikalu īpašniece Amatas novadā Baiba Jukņeviča stāsta, ka viņai nedēļā nākas nobraukt vismaz 500 kilometrus, lai vairākas reizes apmeklētu visus piecus veikalus, kas atrodas dažādos pagastos plašajā Amatas novadā. Uzņēmēja norāda, ka degvielas
cenu kāpums ir ļoti būtisks ikvienam.
“Tikko ielēju automašīnā degvielu, kuras cena atkal paaugstinājusies. Tas man rada bažas, jo zinu, ka tas ietekmēs gan manu darbinieku ikdienu, gan arī, iespējams, mainīsies piegādātāju nosacījumi. Tā tas ir, ka daudzi piegādātāji nemaz vairs nebrauc uz laukiem, jo mazie veikaliņu viņiem ir neizdevīgi. Es nepasūti tik daudz, lai piegādātājam brauciens atmaksātos. Līdz ar to bieži vien veikalā piedāvāto preču sortiments nav tik plašs, kā gribētos. Tāpat zinu, ka degvielas cenu kāpums ietekmē manus darbiniekus, lai gan vienmēr cenšos izvēlēties cilvēkus, kas dzīvo tuvākajā apkaimē. Jautājums, protams, par to, cik tad cilvēks darba vietā nopelna, cik nobrauc degvielā un iztērē pusdienmaizēm. Tad var sākt domāt, vai strādāt atmaksājas,” viedokli pauž uzņēmēja, sakot, ka laukos cilvēki cenšas arī dažādi izlīdzēties, jo sabiedriskā transporta satiksme bieži vien nav piemērota nokļūšanai galamērķī. Tad nu cilvēki sametas vienai mašīnai un brauc.
Liene Lote Grizāne
Komentāri