Cēsu klīnikā pacientu iemaksās pagājušā gada 11 mēnešos iekasēti 600 tūkstoši latu. Klīnikai par padarītu darbu parādā palikuši vairāki pacienti, bet kopējā parāda summa nepārsniedz 7500 latus, tāpēc parādnieku godīga attieksme joprojām tiek gaidīta, bet iztrūkums klīniku postā nedzenot. “Kopējā summa, ko pacienti palikuši parādā klīnikai, būtiski nepārsniedz procentu no pacientu iemaksās iekasētā par visiem pakalpojumiem, kas aizvadītā gada 11 mēnešos saņemti. Protams, mēs vēlētos, lai parādnieku nebūtu, un cenšamies iztērētos līdzekļus atgūt, bet situāciju nesauktu par dramatisku,” tā Cēsu klīnikas finanšu direktore Iveta Ozoliņa un piebilda, ka par ambulatorajiem pakalpojumiem iedzīvotāji parādā nepaliek, jo uz tiem dodas, iepriekš par pakalpojumu norēķinoties. Parādu summu veido pacienti, kuri, nespēdami par uzturēšanos stacionārā samaksāt uzreiz, slēguši pēcapmaksas līgumu. Esot arī tādi, kas no klīnikas aizlaidušies un par parādu neliekoties ne zinis. “Labi saprotam, ja pacienta ienākumi ir vien pensija, tad samaksāt par vairākām slimnīcā pavadītām diennaktīm ir sarežģīti. Tāpēc ir pēcapmaksas līgumi, un ir gados veci cilvēki, kas tos slēdz un kārtīgi maksā. Vispār pensijas vecuma cilvēki ir ļoti godīgi. Viņi cenšas nevienam nebūt parādā un par visu samaksāt laikā vai brīdī, kad tas iespējams. Teiktu, ka bezatbildīgāk parādā paliek pacienti, kuri atvesti ar ātro palīdzību, kuriem nav pastāvīgas darba, dzīvesvietas. Parādā paliek arī jaunieši, kuriem vairāk par 18 gadiem, kad bezmaksas palīdzības saņemšanas iespējas beigušās. Daudziem šiem jauniešiem nav ienākumu, daudziem šķiet, ka slimnīcā neviens neko nedarīja, lai tagad maksātu,” pacientu attieksmi skaidroja Iveta Ozoliņa un piebilda, ka tieši klaji bezatbildīgu pacientu dēļ klīnikai jāsadarbojas ar parādu piedzinēju firmām. Cēsu klīnika izmanto ”Lindorff” kompetenci.
“Parādu piedzinējiem nosūtām tikai tos līgumus un rēķinus, kuri nav maksāti pusgada laikā. Iepriekš mēs parādniekiem sūtām vēstules, aicinām norēķināties,” uzsvēra Iveta Ozoliņa un piebilda, ka daļu parādu izdodas atgūt, taču parasti zaudējumos jānoraksta summas, kas iztērētas par bezpajumtnieku, alkoholiķu ārstēšanu.
Cēsu klīnikas vadība “Druvai” stāstīja, ka parādnieku skaits un parādu apjoms, salīdzinot ar 2010. gadu, pat sarucis, taču izmeklēto, konsultēto un ārstēto pacientu skaits bijis nedaudz lielāks. Jāpaskaidro, ka diskusijās par to, kā cīnīties ar pacientiem- nemaksātājiem, izmantojot plašsaziņas līdzekļu starpniecību, gada sākumā iesaistījās lielās Rīgas un reģionālās slimnīcas, norādot, ka pacienti paliek parādā lielas summas.
Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Ingūna Liepa “Latvijas Avīzei” teikusi, ka slimnieku parādi pērn pārsnieguši 30 tūkstošus latu un ik mēnesi pieaug par apmēram diviem tūkstošiem. Arī Vidzemes slimnīcā tieši pensionāri esot tie, kas cenšas nepalikt parādā, bet raizes sagādājot pacienti alkoholiķi, narkomāni, kuru ārstēšana maksā dārgi. Ingūna Liepa arī norādījusi, ka Veselības ministrijai vajadzētu sadarboties ar slimnīcām, saprotot, ka bezatbildīgas pacientu rīcības dēļ tās cieš zaudējumus un spiestas izmantot visai nepopulārus līdzekļus, arī parādu piedzinējfirmu pakalpojumus. Runājot par pacientu parādiem, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vadība norādījusi, ka pagājušajā gadā pacientu kopējā parādu summa veido jau 600 tūkstošus latu un katru mēnesi palielinās, bet Rīgas Austrumu slimnīca sasummējusi trīs gadu pacientu parādu, summa iespaidīga – vairāk nekā miljons latu.
“Lielajām slimnīcām šajā ziņā ir sarežģītāk. Rīgas stacionāros pacients varbūt nokļūst vienu reizi, nesamaksājot dodas prom, un tāpēc, ka nav un, iespējams, nekad vairs nebūs vajadzības tur atgriezties, par parādu nekaunas. Mēs strādājam mūsu rajona, kaimiņrajonu cilvēkiem, un pacienti izjūt lielāku atbildību pret savu slimnīcu, ārstu, personālu,” tā Iveta Ozoliņa, bet piebilda, ka lielākas bažas par pacientu maksāt(ne)spēju līdzi nes 2012. gads.
Pērn Cēsu klīnikā ceturtdaļu jeb 25 procentus no kopējām pacientu iemaksām veidojuši līdzekļi, ko par trūcīgo un maznodrošināto pacientu ārstēšanu slimnīcai maksājusi valsts. Proti, 2011. gadā sociāli maznodrošinātie medicīnisko aprūpi varēja saņemt bez maksas vai par daļēju samaksu, uzrādot pašvaldībā izsniegtās izziņas par trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu. Tā kā šogad maznodrošinātajiem pacientiem vairs nepienākas sociālā spilvena labumi, tad paliels iedzīvotāju skaits var iekļūt maksātnespējīgo pacientu skaitā. “Pašlaik ar šo problēmu vēl nesastopamies, bet pieļauju, ka februārī, kad vērtēsim finanšu apgrozījumu par janvāri, būsim spiesti sazināties ar pašvaldībām, sociālajiem dienestiem un lūgt iedzīvotājus atbalstīt. Neredzu citu, vien pašvaldību kā institūciju, kas pašreizējos sociāli ekonomiskos apstākļos varētu palīdzēt maznodrošinātajiem iedzīvotājiem svarīgākajā – rūpēs par veselību un dzīvību,” tā Iveta Ozoliņa. Ilze Kalniņa
Komentāri