Pirmo reizi Latvijā un arī Cēsīs ieradās Parīzes dienvidu piepilsētas Evri universitātes pasniedzējs, mūzikas zinātņu doktors un vairāku krievu klasiskai mūzikai veltītu monogrāfiju autors Andrejs Liške.
Starp krievu klasiskās mūzikas vēstures lekcijām Rīgā un Jūrmalā, kur viņu bija uzaicinājusi muzikoloģes Margaritas Tūnas vadītā Klasiskās mūzikas biedrība, viņš apmeklēja Cēsis, kur dzīvojuši viņa senči. Vecvectēvs Johans Gotfrīds Liške mūsu pilsētā 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā nodarbojās ar grāmatu iesiešanu. Kur atradās senčiem piederošā grāmatu sietuve, pašlaik nav noskaidrots, bet Andrejs Liške ar savu ierašanos ienesa jaunas vēsmas pilsētas vēstures pētniecībā. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā Dr.hist. Tālis Pumpuriņš “Druvai” pastāstīja, ka muzeja krājumā atrodami seni pilsētas pārvaldes dokumenti ar J. G. Liškes parakstu, jo viņš bija arī tā laika pilsētas rātskungs un policijas priekšnieks. Senā cēsnieka mazmazdēls Andrejs Liške Cēsis vēl joprojām dēvē par Wenden, jo šis pilsētas nosaukums atmiņā iespiedies no radinieku stāstītā.
A. Liške, tiekoties ar T. Pumpuriņu un Cēsu Izstāžu nama vadītāju Natu Livonsku, par saviem Cēsu radiem pastāstīja vairāk. Domājams, ka Liškes Cēsīs ienākuši no Austrumprūsijas. Andreja vectēvs apprecējies ar krievieti. Dzimta 19. gs. otrajā pusē pārcēlās uz Pēterburgu un no luterticības pārgāja pareizticībā. Andreja tēvs Konstantīns piedzimis Pēterburgā, bet Andrejs 1952. gadā Parīzē, uz kurieni ģimene bija pārcēlusies 1923. gadā. Andreja tēvs Konstantīns bija pianists, beidzis Pēterburgas konservatoriju, bet māte Ksenija – dziedātāja. Viņai ir 85 gadi, dzīvo Parīzē.
Senās Cēsu dzimtas pārstāvis iepazinās ar pilsētu un atzina, ka, braucot šurp, nevarējis pat iedomāties, ka Cēsis ir tik vēsturiski bagāta vieta. Ērģelniece Lelde Krastiņa viesim demonstrēja, kā skan sv. Jāņa baznīcas ērģeles. Pēc tam pie instrumenta sēdās arī A. Liške, kurš ērģeļu spēli apguvis Parīzē, un teica: “Mani pārņēma neaprakstāma sajūta, iedomājoties, ka pār šīs baznīcas slieksni ik svētdienas kāpa arī mani vecvecāki un lūkojās uz altāri, kā es to tagad daru.” A. Liške apmeklēja arī Vācu kapus, kur uz melna marmora krusta vāciski lasāmi vārdi – Roberts un Emma Liškes. Viesis nezināja, vai Roberts bijis vecvectēva brālis vai brālēns. Viņš apsolīja to uzzināt no radiem Parīzē un informēt arī Cēsu muzejniekus. Viesis izteica vēlmi sadarboties ar cēsniekiem arī profesionālajā jomā.
Komentāri