Aldis Zelčs, Aleksandrs Ņemikins un Edmunds Kukarels desmit gadus aizvadījuši darbā, kas viņiem kļuvis par dzīvesveidu. Tiesa, tas mēdz būt gana bīstams – visi trīs strādā apsardzes firmā a/s „Falck Apsargs”.
„Falck” darbinieki atzīst, ka ir apmierināti ar savu izvēli. Tas ir darbs, kas patīk, turklāt kā plusus visi min karjeras iespējas, stabilos ienākumus, sociālās garantijas, turklāt firma palīdz darbiniekiem ar pabalstiem kāzu, bēru, kā arī bērnu piedzimšanas gadījumos.
Aleksandrs sācis strādāt kā darbinieks, kurš pieņem trauksmes signālus un uz objektiem nosūta grupas: „Pēc tam biju apsardzes, tad operatīvais darbinieks, un tagad esmu reaģēšanas grupas vecākais, kurš atbild par operatīvā dienesta darbu Cēsīs.”
Edmunds jau apmēram četrus gadus vairs nav operatīvais darbinieks, tagad viņa amats ir tehniķis – montieris. Viņa ikdiena saistīta ar klientu pieteikto signalizācijas sistēmu problēmu novēršanu, kā arī signalizācijas, videonovērošanas sistēmu montāžu.
Aldis agrāk piecus gadus strādājis policijā, taču darbs vairāk bijis saistīts ar dokumentiem, bet viņu: „Vairāk interesēja operatīvais darbs.” Taču tagad Aldis ir „Falck” fiziskās apsardzes nodaļas vadītājs Vidzemē, un viņa pakļautībā ir apmēram pussimts cilvēku.
Gan Aldis, gan Aleksandrs un Edmunds agrāk strādāja kā operatīvie darbinieki, taču Edmunds no šī darba aizgājis tā bīstamības dēļ, Aldis pakāpās karjerā, taču Aleksandrs atzīst, ka tas ir dzīvesveids – darbs, uz kuru var iet ar lielu prieku, tādēļ to turpina vēl aizvien.
Aleksandrs skaidro specifiku: „Ir izsaukums, es braucu. Kad esam objektā, mums jākonstatē, vai klients vienkārši kļūdījies, ievadot kodu, vai notikusi ielaušanās. Kā grupas vecākajam man arī jākontrolē darbs kopumā.”
Edmunds vērš uzmanību, ka: „Operatīvais darbs ir pats bīstamākais. Tagad tas ir daudz mierīgāks, ne tik bīstams kā tad, kad sākām. Tomēr pasargāts nav neviens, kaut kas jau var notikt jebkurā darbā.” Arī Aldis piekrīt, ka agrāk bijuši bandītu laiki, taču tagad situācija mainījusies uz labo pusi un Cēsis ir mierīga pilsēta.
Operatīvajiem darbiniekiem ir ļoti cieša sadarbība ar policiju, taču Edmunds atklāj, ka agrāk: „Cilvēku aizturējām un vedām uz policiju. Tagad tā darīt vairs nedrīkst. Apsardzes darbinieks policista darbu nedrīkst darīt.” Tam piekrīt arī Aleksands un norāda: „Policisti ir saprotoši. Dažreiz nākas pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, taču, ja tas saistīts ar izsaukumu, ceļu policija mūs saprot un neapstādina.”
Aleksandrs raksturo darbu: „Kad operatīvais darbinieks saņem izsaukumu, viņš nezina, kas tur notiks. Tas var būt viltus izsaukums, bet var būt arī ielaušanās. Nezina, kas un cik daudzi ir ielauzušies, viņi ir vai nav bruņoti. Mums ir jānovērš ielaušanās vai, ja tā ir notikusi, pēc iespējas ātrāk jāaiztur pārkāpumu izdarītāji un notikuma vietā jāizsauc policija. Ir gadījumi, kad nākas pielietot fizisku spēku, lai aizstāvētu klientu vai sevi.”
Darbā nācies piedzīvot gan smieklīgus notikumus, gan arī pat dzīvībai bīstamus mirkļus. Aleksandrs atceras: „Ar pārinieku braucām no izsaukuma. Aizturētais, ko vedām uz policiju, mēģināja izraut stūri no šofera rokām un mūs visus iestūrēt Gaujā. Tika pielietots fiziskais spēks, lai nomierinātu aizturēto, jo viņš apdraudēja mūsu dzīvību.”
Arī Aldis atminas bīstamu situāciju: „Kādā naktī bija izsaukums uz vienu no diennakts veikaliem – bija nospiesta trauksmes poga. Ieskrējām veikalā, bet tajā mirklī tur neviena nebija. Tad bailīgi no noliktavas iznāca pārdevēja. Prasīju, kas noticis, un izrādījās, ka bija ienācis vīrietis, piedraudējis ar pistoli un paņēmis no kases visu naudu. Sapratu, ka viņš varētu būt aizbēdzis uz dārziņiem turpat netālu. Braucot pamanījām, ka viņš bēg ar ieroci rokās. Izdarīju brīdinājuma šāvienu gaisā, liku apstāties un nolikt ieroci. Aizturējām viņu ar visiem pierādījumiem, naudu un ieroci, kas gan izrādījās pneimatiskais.”
„Falck” darbinieki norāda, ka šim vīrietim situācija varēja beigties pat ar ievainojumiem, ja viņš nebūtu nolaidis ieroci un padevies. Aleksandrs skaidro: „Operatīvais darbinieks taču redz tikai ierocim līdzīgu priekšmetu, un likums atļauj šaut, ja pret mums tiek vērsts ierocis, notiek uzbrukums vai pretošanās.”
Aleksandrs atceras arī kādu jautru reizi, kad meitenes noturējušas „Falck” mašīnu par taksometru, iekāpušas un sašutumā vaicājušas: ”Kādēļ nebraucam?” Tolaik firmas mašīnas bijušas līdzīgas dzeltenajiem taksometriem, kādi bija arī Rīgā.
Edmundam atmiņā gadījums, kad uz policiju vestajam aizturētajam šķitis, ka blakus mašīnai skrien sieviete, lai gan nekā tāda, protams, nav bijis. Aleksandrs papildina: „Aizturētais man saka: ”Tu redzi, re, kur viņa skrien!” Paskatos pa logu – neviena nav, bet aizturētais tikai turpina runāt par sievieti. Tad sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.”
Aldis norāda, ka bieži vien gadās arī šādas situācijas: „Ir nospiesta trauksmes poga, aizbraucam uz konkrēto vietu, piemēram, biroju un sakām, ka nostrādājusi signalizācija. Pirmā reakcija klientiem bieži ir vienāda – kaut kas nav kārtībā signalizācijai! Tad atvainojos un apsolu, ka noskaidrosim, kādēļ trauksme iedarbojusies. Apgriežos, lai ietu prom, bet pretī nāk bērns un saka: ”Mammīt, re, kur mirgojoša lampiņa.” Bērni bieži vien spēlējas ar trauksmes pogām un tās arī nospiež.”
Savukārt Edmunds atceras sajūtas, cenšoties notvert likuma pārkāpēju: „Naktī nevar redzēt, logs ir izsists vai nav. Tad ej, piemēram, kādam veikalam apkārt, gar krūmiem, un tausti – viens logs ir, otrais, trešais ir, bet tad, kā brauc ar roku, jūti, ka nav… Un aiz sienas kaut kas grab! Nu tad ir sajūtas… Man no tā ir tik daudz sirmu matu!” Edmunds turklāt piebilst: „Kamēr vēl esi jauns un ir azarts noķert kādu zagli, tikmēr jā, bet, kad ir ģimene un bērni, tad tā vairs nevar…”
Aleksandra tēvs bijis policists, un arī pats Aleksandrs operatīvo darbu izjūt kā nepieciešamību un skaidro, ka par šādu nodarbošanos sapņojis jau bērnībā: „Man tas ir asinīs. No tā nevar nogurt!”
Aleksandrs, Aldis un Edmunds atzīst, ka apsardzes firmas darbiniekam jābūt arī psihologam, turklāt komunikablam un pacietīgam. Aleksandrs skaidro, ka vislabākā aizturēšana notiek ātri, turklāt to nepamana apkārt esošie cilvēki. Dažreiz nepieciešama arī humora izjūta. Aldis piebilst, ka ļoti būtiska ir: „Spēja orientēties ekstremālās situācijās un reaģēt uz tām adekvāti. Ir jābūt ļoti savaldīgam un nedrīkst izprovocēt.”
Komentāri