Ik gadu valstī vairāk nekā divi tūkstoši 16 gadīgu jauniešu nespēj sekmīgi pabeigt pamatskolu. Daudzi meklējuši atbildes uz jautājumu, kāpēc tā. Cēsu pilsētas domes izglītības nodaļas metodiķe Dzintra Kozaka pārliecināta, ka neveiksmju cēloņi jāmeklē daudz ātrāk, ne 9. klasē un skolā, un pagājušajā gadā veiksmīgi īstenoja izglītojošu projektu pieaugušajiem „Roku rokā bērnu atbalstam”, kura laikā satuvināja vecākus un pedagogus sarunām par ģimenes un skolas vidi.
„Ģimenes, pašvaldības un izglītības iestāžu vide atrodas mijiedarbībā. Uz tām var iedarboties, tās var izmainīt, un līdz ar to mainīsies bērni, tikai vispirms jāsniedz atbalsts skolotājiem, viņi sniegs atbalstu vecākiem, palīdzot kļūt par labākiem audzinātājiem – mammām un tētiem,” ar šādu pārliecību Dzintra ķērusies pie projekta īstenošanas Cēsīs, bet tagad zināms, ka radītais jaunais intelektuālais potenciāls – audzināšanas pārskata programma, kas pieejama arī interneta vidē- ir ieguvums visai Latvijas izglītības sistēmai. „ Es atskārtu, ka pedagogi ir mācījušies, kā strādāt ar bērniem, bet viņiem trūkst priekšstata, kā mūsdienās izglītot pieaugušos, kā uzrunāt vecākus. Vecāku sapulces vairs nav jārīko tāpēc, lai informētu par skolēnu sekmēm. Demokrātijas laikā no skolotāja monologa jāpāriet uz dialogu, kurā pedagogi ar vecākiem ir diskusiju partneri. Tas skolotājus biedē. Pieraduši klasē atbildēt uz visiem jautājumiem, skolotāji šausminās – ja nu vecāki uzdod tādus jautājumus, kas prasa analīzi, attieksmi un uzreiz pat nav rodama atbilde?
Projekta laikā katrā Cēsu bērnudārzā ir apmācītas audzinātājas vadīt bērnu emocionālās audzināšanas programmu vecākiem, katrā bērnudārzā ir skolotājs, kurš prot vadīt pieaugušajiem nodarbību „Izproti dusmas, nepieļauj vardarbību”.
„Tas ir izcils ieguvums mūsu pilsētai. Projekts ir beidzies, bet skolotājas ieguvušas pieredzi, kā strādāt ar vecākiem, lai viņi pēc tam patstāvīgi sasniegtu audzināšanas mērķi,” skaidro Dz. Kozaka. „Desmit Cēsu pilsētas pamatskolas skolotājas ir sagatavojušas konspektus, kā mūsdienīgi vadīt vecāku sapulci, veidot dialogu, kopīgi meklēt risinājumus. Šos pedagogus vairs nesatrauc tikšanās, viņi saprot, ka tas ir dabiski, ja vecāki redz, ka arī skolotājs meklē risinājumus.
Nezinu, vai mēs varēsim izmērīt, kā bērnudārzā, skolā bērniem palīdzēts, kā vecāki stimulēti, bet pēc gadiem rezultātam Cēsīs vajadzētu būt, ja vien vecāki atklās, ka viņu pašizglītošanās ietekmē bērnu un dod iespēju risināt audzināšanas problēmas. Šajā projektā diezgan daudz nodarbojos ar pieaugušo pārliecināšanu, ka pedagogiem jāmaina attieksme pret vecākiem, ka vērts pamācīties ko jaunu. Nekas gudrāks par Blaumaņa teikto nav izdomāts, ka žogam, kuru uzceļ prāts, jūtas kāpj pāri. Mūsdienu ģimenēs sadarbība ar bērnu bieži notiek prāta, nevis sirds līmenī, bet apkārtējā sabiedrība nav pozitīvu vērtību veidotāja, ja to nedara apzināti. Tāpēc arī šo darbu uzņēmos.”
Komentāri