Šonedēļ redakcijā uz “Druvas” un lasītāju uzdotiem jautājumiem atbildēja “SEB bankas” Cēsu filiāles vadītājs Aleksandrs Bimbirulis un “Swedbank” hipotekāro kredītu nodaļas pārdošanas vadītājs Jānis Paiders.
– Kas šobrīd notiek banku dzīvē?
J. Paiders:– Ja iepriekš daudz vairāk strādājām ar jauniem darījumiem, tad šobrīd strādājam pie risinājumiem, kā palīdzēt esošajiem klientiem, kuriem varbūt ienākumi sarūk. Tas attiecas gan uz privātpersonām, gan uzņēmējiem. Strādājam, lai to klientu lojalitāti, kuru esam ieguvuši, spētu noturēt. Saprotam, ka krīze reiz beigsies. Mani pašu vairāk māc bažas par to, kas notiek valstī un valdībā kopumā. Ar ko tas beigsies?
A. Bimbirulis:– Bankas patlaban jūtas vienlīdz slikti kā viņu klienti. Bet gausties un neko nedarīt nevaram. Bankas strādā ilgtermiņā, un mūsu galvenā vērtība ir klienti. Darbs pašlaik ir ar esošajiem klientiem. Galvenais, lai mūsu klienti nezaudē pārliecību, ka viņi var veikt ikmēneša kredītmaksājumus, ka var atrast risinājumus vai turpināt attīstīt savu biznesu, pašizglītoties un pilnveidoties. Lai saglabājas pārliecība, ka cilvēki var turpināt dzīvot savos mājokļos, kurus iegādājās labos laikos. Un jāsaka, ka lielākā daļa kredītņēmēju saistības ir uzņēmusies ar atbildību. Bet nenoliegšu, ka parādnieki banku sektorā ir apmēram 10%. Tie ir kavētie kredīti, sākot no pirmās dienas, kas tomēr nav mazs skaitlis.
– Saņēmām ļoti daudz vēstuļu, kurās cilvēki stāsta, ka hipotekāro kredītu ņēmuši laikā, kad bijis darbs un stabili ienākumi. Šobrīd, paliekot bez iztikas ienākumiem, cilvēki ir izmisumā un nezina, ko darīt.
A. Bimbirulis:– Vienmēr saviem klientiem iesakām aktīvi komunicēt ar banku. Tiklīdz mainās viņu ienākumu stāvoklis, kas var ietekmēt tālāko naudas plūsmu, viņiem jāsazinās ar banku. Tā nāks palīgā, pārskatot maksājumu grafiku, atliekot pamatsummu vai meklējot citus risinājumus.
J. Paiders:– Pieļauju, ka cilvēks, kurš šobrīd ir zaudējis darbu, nezina, ko darīt, un ir tiešām apjucis. Bet pirmais, kas jādara- jāiet uz banku pēc padoma. Ir jādomā, kā cilvēks, kurš zaudējis darbu, plāno dzīvot tālāk. Kur vēl viņš varētu strādāt? Varbūt viņam nepieciešams pārkvalificēties vai jāietaupa līdzekļi, no kaut kā atsakoties. Nevajag bāzt galvu smiltīs, domājot, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis. Visnepareizākais šādā situācijā būtu ņemt klāt kaut kādas īstermiņa saistības. Vislielākā kļūda- ņemt kredītu kaut kādu jau nokavētu maksājumu veikšanai. Tas ir apburtais loks. Ir jādomā, nevis kā segt savas saistības īstermiņā, bet gan ilgtermiņā. A. Bimbirulis:– Piekrītu. Kredītu ar kredītu segt nedrīkst. Taču skaidrs, ka daļa cilvēku šādu risinājumu ir izvēlējusies, kas nav labi. Pirms tam arī bankas bija mazāk apbruņotas, bet tagad ir tik daudz reģistru, kuros banka pārliecinās par klienta visām saistībām. Tas arī mums palīdz jaunajam klientam nepieciešamības gadījumā pateikt, ka viņa ienākumi un saistības vairs neļauj ņemt kaut ko klāt.
-Vai bankām nevajadzētu uzņemties līdzatbildību, jo pašreiz notiekošais ir sekas tam, ka bankas kredītus dalīja neapdomīgi. Arī banku politika bija pārlieku uzbāzīga.
J. Paiders:– Mēs uzņemamies līdzatbildību un saviem klientiem cenšamies palīdzēt iespēju robežās.
– Ja man kā kredītņēmējam šobrīd nav līdzekļu, ko iemaksāt bankā, vai tie automātiski tiek ņemti no galvotāja?
A. Bimbirulis:– Galvotājs katrā gadījumā atbild par kredītņēmēju. Bankai ir vienādas tiesības piedzīt naudu kā no galvenā parādnieka, tā no galvotāja. Jāatceras, ka, uzņemoties par kādu galvojumu, cilvēkam jārēķinās, ka banka vienmēr šīs saistības var uzprasīt arī no viņa. Galvotājam saistības ir tikpat nopietnas kā pašam parādniekam.
J. Paiders:– Ja ir iespēja paņemt maksājumu no galvotāja konta, mēs to paņemam, lai mums nebūtu jāgaida mēnesis vai divi, kamēr pats kredītņēmējs nepieciešamo summu samaksās. Galvotājs, protams, regresa kārtībā šos līdzekļus pēc tam var piedzīt no parādnieka.
– Vai taisnība, ka bankas pašlaik klientiem uzspiež dažādu līgumu grozījumus, par to pieprasot samaksu? Kādos gadījumos līguma grozījumi var tikt pieprasīti no bankas puses?
J. Paiders:– Ja klients nav izpildījis kādus nosacījumus, tad banka varētu vērsties ar prasību izskatīt līguma nosacījumus.
A. Bimbirulis: – Bankai vienpusēji nav pamata zvanīt klientam un piedāvāt grozīt līgumu. Taču ir skaidrs, ja tiek mainīti kādi līguma nosacījumi, par to klientam ir jāmaksā.
– Ja zinu, ka nespēšu veikt kredītmaksājumus, kā ir izdevīgāk – nekustamo īpašumu tirgot pašam vai nodot to bankas pārziņā?
J. Paiders: – Risinājums var būt gan viens, gan otrs. Arī bankas palīdz klientiem atrast nekustamā īpašuma pircēju. Bet dzīvokli nav iespējams vienkārši nodot bakas īpašumā ar domu- ņemiet, man nevajag. Tā gan tas nenotiek.
A. Bimbirulis: – Klientiem jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, dzīvokļa atslēgas nevar ielikt aploksnē un aizsūtīt bankai. Otrkārt, bankai pašai jūsu dzīvoklis nav nepieciešams. Banka meklēs risinājumu, lai ar klientu varētu vienoties par saistību izpildi. Un der abi varianti. Galvenais, lai klients dzīvokli pārdod iespējami dārgāk, kas ļautu nokār-tot saistības ar banku un labākajā gadījumā sanāktu vēl līdzekļi nopirkt vai īrēt citu mājokli. Bet pašlaik, kad nekustamajiem īpašumiem pircēju tikpat kā nav, jāizmanto visas iespējas, lai dzīvokli varētu pārdot.
J. Paiders:– Nekustamo īpašumu tirgus šobrīd ir ļoti mazkustīgs, un mājokļu cenas ir jūtami citas, nekā pirms gada, diviem. Pašlaik gadās, ka pircēju dzīvoklim vispār nav iespējams atrast vai arī dzīvokli sanāk pārdot par daudz mazāku summu, nekā ir kredītsaistības ar banku.
-Un ko darīt ar kredītatlikumu? J. Paiders:- Tas jebkurā gadījumā klientam bankai būs jāatdod. Citu variantu nav.
A.Bimbirulis:– Bet viens no variantiem var būt arī tāds, ja dzīvokli nevar pārdot, to izīrē un saņemto naudu no īrnieka mierīgi ik mēnesi maksā bankai.
– Vai šogad bankas turpina kreditēšanu?
A. Bimbirulis:– Pagājušajā gadā kredītportfeļa pieaugums nebija liels. “SEB bankā” tas bija plus trīs procenti. Šogad arī turpinām kreditēt.
J. Paiders: -Arī mēs turpinām kreditēt, bet apjoms noteikti ir krietni mazāks. Arī klienti šobrīd ir daudz piesardzīgāki. Ļoti novērtē savas iespējas.
-Vai bankas esošajiem klientiem prasa papildu ķīlas, jo nekustamo īpašumu vērtība pēdējā gada laikā kritusies vidēji pa 30 līdz 40 %.
J. Paiders: -Mēs saviem klientiem masveidā vēstules neesam izsūtījuši ar lūgumu nodrošināt paņemto kredītu ar papildu ķīlu. To arī bez pamata neplānojam darīt. Par papildu ķīlas nodrošināšanu sākam runāt tad, ja klientam rodas kādas problēmas un nepieciešami citi risinājumi.
A. Bimbirulis: – Masveidā tas tiešām nenotiek. Ja kredītsaistības tiek pildītas, bankai nav ne mazākā pamata prasīt papildu nodrošinājumu. Ja klients vēlas pagarināt līguma termiņu vai palielināt aizņemto summu, tad banka var izskatīt papildu ķīlas pieprasīšanu.
– Vai bankas domā par to, kā palīdzēt tiem, kuri darbu pašlaik ir zaudējuši un maksājumus nespēj veikt, pat gribēdami? Vai nevar iesaldēt uz gadu vai diviem ikmēneša maksājumus līdz laikam, kad mainīsies situācija valstī?
A. Bimbirulis:– Nevar iesaldēt. Šis jautājums jau politiķu rindās apspriests, bet tas nav iespējams. Bankai ir gan kredītņēmēji, gan noguldītāji. Mēs nevaram pateikt noguldītājiem, lai viņi pēc savas naudas atnāk pēc gada vai diviem. Bankām ir atbildība arī noguldītāju priekšā. Ja mēs visiem kredītņēmējiem atlaidīsim maksājumus, tas nozīmētu, ka paliekam bez daļas ienākumu.
-Vēlējos mainīt hipotekārā kredīta līgumā valūtu no latiem uz dolāriem. Uzrakstīju bankā pieteikumu, bet divu mēnešu laikā tas nav vēl izskatīts. Cik ilgā laikā bankai šāds pieteikums būtu jāizskata?
J. Paiders:– Katrai bankai ir savi klientu apkalpošanas standarti. Mēs nedēļas laikā šos pieprasījumus izskatām. Pat tagad, kad tie tiek saņemti ļoti daudz. Šajā konkrētajā gadījumā bankai būtu jājautā, kādēļ tas tā.
-Vai nekustamo īpašumu vērtība varētu tuvāko piecu, desmit gadu laikā atkal pieaugt?
A. Bimbirulis:– Nekustamo īpašumu vērtība noteikti kāps. Vai tā visos segmentos sasniegs 2006., 2007. gada cenas, grūti teikt, bet to vērtība noteikti pieaugs.
-Vai arī bankas krīzes laikā atlaiž darbiniekus?
J. Paiders:– “Swedbankā” 10% darbinieku ir atlaisti.
A. Bimbirulis:– Nenoliedzami, ka darbinieku skaits ir samazināts, jo arī klientu skaits ir sarucis. Līdz ar to darba slodze bankās ir samazinājusies.
– Esmu uzņēmējs. Devos uz banku pēc palīdzības, bet saņēmu atteikumu. Zinu, ka kolēģis citā bankā atbalstu saņēma. Pēc kā tiek vērtēts, vai uzņēmējs tālākai attīstībai naudu dabūs?
A. Bimbirulis:– Katrā gadījumā uzņēmēji pašlaik jaunu finansējumu prasa arvien mazāk, jo rēķinās ar savām esošajām saistībām. Uzņēmējam, aizņemoties naudu, jāredz, kur viņš to ieguldīs un kā to bankai atdos. Domāju, ka problēma uzņēmējiem šobrīd ir tā, ka viņi ir lielā neskaidrībā un paši nezina, kā nākotnē dzīvot un ar ko nodarboties. Ja kādam uzņēmējam naudu neizdodas dabūt, iemesls lielākoties ir tas, ka viņš neredz nākotnes perspektīvas. Ja atnāk uz banku uzņēmuma vadītājs ar gatavu biznesa plānu, varbūt jau ar noslēgtiem sadarbības līgumiem, kur saražoto produkciju realizēs, banka naudu iedos. Bet, ja vienkārši nāks un lūgs… Banka tomēr nav pašpalīdzības kase. Bet varu teikt, ka sadarbība ar uzņēmējiem nav pasliktinājusies. Bankas domā par ilgtermiņa sadarbību. Un mēs arī ceram, ka krīze reiz beigsies.
-Vai bankas nedomā nedaudz vairāk atbalstīt mazos uzņēmējus, jo skaidrs, ka mēs nedabūsim naudu no Starptautiskā Valūtas fonda piešķirtajiem līdzekļiem.
A.Bimbirulis: -Arī bankas ir tie paši uzņēmēji. Tas arī ir bizness. Tas ir tāpat, kā viens kokapstrādātājs aizietu pie tekstilnieka un teiktu-palīdzi. Vienīgā atšķirība, ka mēs nedarbojamies ar koku, metālu, bet ar naudu. Bankas nevar bezgalīgi ziedot, kaut ko atlaist vai dāvināt. Banka ir finanšu starpnieks. Arī bankām šobrīd ir pārbaudījumu laiks. Turklāt šajā laikā atsijājas arī mūsu klienti uzņēmēji. Varēs redzēt, kuri bija tikai laimes meklētāji un kuri ir stabili savā darbībā.
J. Paiders:– Domāju, ka uzņēmējiem arī šobrīd ir dažādi varianti. Tie tikai ir jāmeklē. Jo ātrāk uzņēmēji tos atradīs, jo vieglāk pārdzīvos šo krīzi. Bet nevar arī vienkārši gaidīt, ka kāds atnāks palīgā. Katram jāsāk ar sevi. Pa vecam strādāt un domāt šobrīd nevar.
A.Bimbirulis: – Ekonomiste Raita Karnīte teica, ka viņai apnicis klausīties, kā visi gaužas – krīze, krīze. Šī nav krīze, šī ir cikliska ekonomiskā attīstība. Krīzes situācijā visi piespiedu kārtā sāk domāt daudz straujāk. Kāpēc pēc krīzes ir strauja attīstība? Krīzes laikā visi mobilizējas un sāk meklēt jaunas iespējas un variantus. Valstī notiekošais šobrīd liecina par to, ka mums ir arī politiskā krīze. Un jācer, ka arī tur daudz kas mainīsies. Turklāt nākotnē politikā varētu iet arī mūsu uzņēmēji, kas daudzās nozarēs varētu censties ko mainīt.
Komentāri