Daudzi puiši bērnībā sapņo kļūt par automašīnu vai autobusu vadītājiem. Līdzīgs sapnis bija arī cēsniekam Didzim Celmiņam, kurš jau trīs gadus uzņēmumā a/s “CATA” strādā par autobusa šoferi.
Vaicāts, kādām rakstura īpašībām jābūt šoferim, Didzis, daudz nedomājot, saka- stipriem nerviem.
“Šofera darbā ir daudz stresa un uztraukuma. Galvas sāpes ik pa laikam sagādā ne tikai bedrainie ceļi, ledainās ielas, bet arī pasažieri, kuri ne vienmēr ir laipni un saprotoši. Jāteic, ka cilvēki gados ir pieklājīgi, bet jauniešiem jau to labo manieru pietrūkst. Nereti šķiet, ka jaunieši, nopērkot autobusā biļeti par braucienu, iedomājas, ka nopirkuši pašu autobusu. Mēdzu kādreiz aizrādīt un paskaidrot, ko autobusā drīkst vai nedrīkst darīt, taču gadās, ka tas ātri aizmirstas,” par savu darbu stāsta autobusa vadītājs. Didzis teic, ka šī ziema bija grūta ikvienam autobusa vadītājam, jo daudz sniga, ceļi un ielas bija aizputināti.
“Tagad sācies pavasaris, un braukšanu apgrūtina bedrainās ielas un ceļi. Piemēram, braucot uz Valmieras pusi, pa lielo šoseju jābrauc teju pa ceļa vidu. Citādāk nemaz nevar izbraukt. Tie ir sarežģījumi, ar kuriem autobusa vai jebkura cita veida auto vadītājam tagad jāsakaras,” norāda šoferis.
Viņš stāsta, ka kļūt par autobusa vadītāju, ja vien cilvēks to vēlās, nav grūti. Nepieciešama vien vēlēšanās šo darbu darīt.
“Es vispirms biju ieguvis B kategorijas autovadītāja tiesības, tad vajadzēja pāris gadu braukt, lai iegūtu stāžu un tad varēju iet kārtot D kategorijas tiesības. Manā darbā pieredze nāk tikai ar laiku. Situācijas droši vien var būt dažādas, arī prasme vadīt autobusu nāk līdz ar nobrauktajiem kilometriem. Tādēļ vienmēr ir patīkami redzēt kolēģus, kas šo darbu dara jau daudzus gadus,” saka Didzis un droši teic, ka darbs viņam patīk un to vēlās darīt arī turpmāk.
“Uzskatu, ka, izvēloties nākotnes profesiju, jāieklausās sevī un jāsaprot, ko vēlies darīt. Droši vien ir grūti darīt darbu, ja strādā tikai naudas dēļ. Es patiešām esmu gandarīts, ka strādāju par autobusa vadītāju. Turklāt turpinu ģimenes tradīcijas, jo arī mans tētis ir autobusa vadītājs, kurš gan braucis arī pa Eiropu, vedot tūristus,” saka Didzis. Tāds ir arī viņa nākotnes sapnis. Tas ļautu paplašināt viņa redzesloku, kā arī
būtu iespēja iepazīt Eiropas ceļus.
“Atkal jāatgriežas pie temata par ceļu stāvokli Latvijā. Šķiet, Eiropā šādu otru valsti sameklēt būtu grūti. Bet ikviena autobusa vadītāja sapnis varētu būt labi, kvalitatīvi ceļi un sirsnīgi, pieklājīgi pasažieri,” saka Didzis.
Liene Lote Grizāne
Komentāri