Pērn uz pastāvēšanas desmit gadiem atskatījās Vidzemes pašvaldību dibinātā un pārvaldīta SIA “Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija” (“ZAAO”). Ar šo gadu uzņēmums kļuvis par vienīgo atkritumu apsaimniekotāju Cēsīs. Visus šos gadus uzņēmumu vadījis Aivars Sirmais, kļūstot par īstu nozares speciālistu.
– Desmit gadus vadīt uzņēmumu – tas ir ilgs vai īss laiks?
– Man tas pagājis ātri, bet jāteic, ka par šo biznesu esmu domājis gadus divdesmit. Jau no tehnikuma laikiem šī joma man šķitusi interesanta. Savulaik, strādājot Sanktpēterburgā, par to interesējos un labi zināju šīs pilsētas atkritumu savākšanas sistēmu. Kad strādāju Valmieras domē, atbildēju par komunālajiem jautājumiem. Tā ka nonākšanu šajā amatā nevar uzskatīt par nejaušu.
Lai arī nozares attīstība Latvijā notikusi strauji, domāju, ka tajos treknajos gados varēja izdarīt vairāk. Attīstība nav notikusi visā valstī vienmērīgi, tāpēc problēmas, kas tagad ir “ZAAO”, citiem šajā jomā strādājošajiem parādīsies tikai pēc gada, diviem. Mēs esam aizgājuši krietni tālāk.
Šajos desmit gados stratēģiskas kļūdas neesam pieļāvuši. Kā sākām? Patiesībā tukšā vietā. Bija pašvaldību piešķirts finansējums, ja nemaldos, 200 tūkstoši latu, četras mašīnas, konteineru parks. Tas viss. Tad Valmiera atdeva mums šo pakalpojumu, parādījās ieņēmumu daļa. Šajos gados neviena pašvaldība neko nav piemaksājusi, paši, izmantojot kredītus un līzingus, esam attīstījušies.
– Kāpēc neveidojāt privāto atkritumu apsaimniekošanas biznesu?
– Jāteic, pirms gadiem divdesmit bija tādas domas, bet nebija starta kapitāla. Tad nāca šī iespēja, un atzīšos, esmu apmierināts ar savu izvēli. Galu galā arī strādāt par algu ir interesanti.
– Krīze skar arī šo nozari. Vai varbūt ne, jo atkritumi taču rodas arī krīzes laikā?
– Protams, skar. Cilvēki iepērkas mazāk, līdz ar to samazinās atkritumu apjoms. Esam sarēķinājuši, ka tas samazinājies par aptuveni desmit procentiem. Ja samazinās atkritumi, tas ir reāls krīzes rādītājs.
Nākas konstatēt vēl kādu nepatīkamu niansi. Proti, šobrīd gandrīz apstājies otrreizējo izejvielu – makulatūras, PET pudeļu – tirgus, cenas katastrofāli kritušās. Līdz ar to vākt un šķirot atkritumus kļuvis neizdevīgi. Tagad domājam, ko darīt, lai segtu vismaz degvielas izmaksas šķiroto atkritumu savākšanai. Līdz šim to sedza pārdošanas cena un „Zaļā punkta” piemaksa. Tagad pārdošanas cena pielīdzināma nullei, bet ar piemaksu ir par maz. Gan risinājumu atradīsim, bet kādam būs jāmaksā.
– Itālijā atkritumu apsaimniekošanas biznesu kontrolē mafija, arī Rīgā ik pa laikam dzirdam par vēlmi pārdalīt ietekmes sfēras šajā nozarē. Kas tik pievilcīgs šajā uzņēmējdarbībā?
– Tā ir stabila nauda, jo atkritumi būs vienmēr. Kāpēc mafijai tie vilinoši? Vienkārši! Var paņemt lielu naudu par noglabāšanu, bet atkritumus aizvest uz kādu nelegālu izgāztuvi. Un noglabāšanas nauda paliek atkritumu savācējam. Par tonnu atkritumu, ko noglabā poligonā “Daibe”, jāmaksā 15 latu. Taču – ja atkritumus izgāž kur citur… Var parēķināt, cik iespējams iebāzt kabatā.
Rīgā ir samērā liels tirgus, uzņēmējus vilina iespējas, ko dod lielais atkritumu apjoms, tostarp iespēja
no tiem ražot enerģiju.
– Būvējot atkritumu dedzinātavas?
– Daudzi domā, ka tas ir reāls peļņas avots, bet tā nav. Ja tā būtu, to taču darītu visā pasaulē. Ja gribam atkritumus dedzināt, būs lielas izmaksas, jo tie paši nedeg, atkritumi jāuzsilda, jāizžāvē. Bet no saražotās pārdotās enerģijas ieņēmumus ar plus zīmi iegūt nevar. Atkritumu dedzināšana maksā aptuveni 100 eiro par tonnu. Noglabāšana Daibes poligonā maksā 15 lati tonnā, apmēram 25 eiro. Tātad dedzināšana ir četras reizes dārgāka. Kurš maksās starpību?
Latvijā tas ir nerentabls pasākums. Lai būtu pozitīva ieņēmumu – izdevumu plūsma, Latvijā par maz atkritumu. Nevedīs taču tos vienviet pāri visai valstij, tas šo procesu sadārdzinātu vēl vairāk. Poligons vienmēr būs lētāks par atkritumu dedzināšanu. Protams, vislētāk ir nedarīt ar atkritumiem neko, tiklīdz kaut ko sāk, izmaksas pieaug ļoti.
– Pērn Cēsīs strādājāt konkurences apstākļos, bija vēl divi atkritumu apsaimniekotāji. Kādas atziņas?
– Par tādu īstu konkurenci gan grūti runāt, jo Cēsīs apsaimniekojām 70 procentus atkritumu. Turklāt abi pārējie apsaimniekotāji arī atkritumus veda uz Daibi, maksājot mums par to. Tagad, kad pilsētā esam vienīgie atkritumu apsaimniekotāji, nekas daudz nemainās, ja nu vieglāk veidot loģistikas sistēmu.
Limbažos gan strādājām konkurences apstākļos, tur mums tikai 20 procenti tirgus, bet cena zemāka nekā konkurentiem, mums apjoms pieaug. Turklāt “ZAAO” pakalpojumu klāsts ir ļoti liels. Tas ir mūsu trumpis.
– Desmit gados „ZAAO” izveidojies par veiksmīgu zīmolu.
– Jā, arī kolēģi no citiem Latvijas novadiem tā uzskata. Arī šīs attiecības mainījušās. Kādreiz uz mums skatījās ar naidu, jo domāja, ka ņemam nost privātajiem darbu, bet ar savu darbību pierādījām, ka mūsu modelis ir pareizs. Spējam piedāvāt kvalitatīvu pakalpojumu, kas visiem nepieciešams, tāpēc esam izpelnījušies atzinību no klientiem.
– Uzņēmums lielu vērību pievērš vides izglītībai, citi apsaimniekotāji šajā jomā nestrādā.
– Privātajiem tas nav vajadzīgs, tie tikai lieki izdevumi. Un tas jau arī ir pašvaldību uzdevums, jo pēc likuma atkritumu apsaimniekošanu organizē pašvaldība. Ziemeļvidzemes pašvaldības nodibināja „ZAAO”, lai mēs organizējam šo procesu. Tādēļ jāpilda visas funkcijas, arī izglītošana. Tajā esam paveikuši tiešām daudz, tas dod pazīstamību.
– Vai, uzņēmumam sekmīgi darbojoties, mežā nonāk mazāk atkritumu?
– Daudz braucu pa mežu, jāteic, ka tie kļūst tīrāki. Vienmēr būs indivīdi, kas metīs atkritumus zemē pat tad, ja blakus konteiners. Bet jo sakārtotāka vieta, jo mazāk gribēs to piesārņot.
Lielākā problēma ir mazie pseidouzņēmumi, kuru īpašnieki iedomājas, ka ir uzņēmēji. Izmaksas cenšas maksimāli ietaupīt, algas maksājot aploksnēs, nemaksā nodokļus. Nemaksā arī par atkritumu izvešanu, bet meklē, kur tos izgāzt, kaut vai mežā. Postu dabai ne tik daudz nodara mājsaimniecības, cik šādas firmiņas.
Varam sniegt pakalpojumu, ja cilvēki to grib. Ja ne, tur neko nevaram izdarīt. Pašvaldības kompetencē ir pateikt, ka tā jādara. Ar to, ka saistošajos noteikumos tas ierakstīts, par maz. Jākontrolē. Cēsīs pašvaldības policija šajā jomā strādā labi.
– Nevaru nepajautāt par šīs nedēļas notikumiem Rīgā.
– Otrdienas notikumi jāsadala divās daļās. Pirmā daļa, mītiņš, apliecināja, ka cilvēki novesti diezgan tālu. Protams, ne visi tur bija tādi, kam tiešām grūti, daļa tur bija tusiņa pēc. Bet nevar noliegt, ka ekonomiskā situācija pasliktinās, bezdarbs pieaug, un kur neapmierinātiem cilvēkiem doties? Tikai protestēt! Uzskatu, ka izmisums tikai pieaugs, jo pagaidām nav neviena objektīva iemesla, lai situācija uzlabotos. Un tādus treknos gadus, kādi bija pērn un aizpērn, es, visticamāk, vairs nepiedzīvošu. Tagad esam iekšā īstā kapitālismā pie sasistas siles. Tie, kuri spēs izrāpties, arī pastāvēs.
Runājot par otro daļu – huligāni vienmēr bijuši. Uzskatu, ka policija strādāja par vāju. To procesu nobremzēt varēja krietni ātrāk, un nekas tur nebūtu noticis. Bet sajūtas pēc šī notikuma nebija patīkamākās. Nebiju domājis, ka tā var notikt.
– Nedaudz par ko citu. Daudziem nav svešs atraktīvā televīzijas pavāra Mārtiņa Sirmā vārds. No kā dēlam šis talants?
– No manis ne, man vislabāk padodas sviestmaizes (nosmejas). Tas nedaudz no Mārtiņa vecmammas, bet galvenokārt viņa paša izvēle un vide, kurā nokļuva. Mārtiņš izvēlējās šo profesiju, tiesa, nedaudz ar manu palīdzību. Nokļuva labās prakses vietās. Savs nopelns arī viņa draugiem. Un, lūk, rezultāts.
– Kad vecāki brauc ciemos, dēls sagaida ar klātu galdu?
– Kā kuru reizi, bet viņam gatavot patīk, viņš labprāt mūs iepriecina. Man garšo Mārtiņa zupas, īpaši gaļas zupas. Tādas vienkāršas lietas. Viņš prot interesanti pagatavot. Nezinu, ko viņš tur liek klāt, bet
man garšo!
Komentāri