Mākslas dienās Cēsīs vairākas mākslinieces izjuta dubultu prieku un lepnumu.
Tas tāpēc, ka Cēsu novada 39. mākslas izstādē redzams ne tikai viņu jaunākais veikums mākslā, bet arī paveiktais mākslas pedagoģijā. Kopš iepriekšējā gada tradicionāli rīkotās izstādes dalībnieku vidū atkal palielinājies tā dēvēto brīvā laika mākslinieku skaits, bet debitanti iepriekšējos gados šogad apliecina izaugsmi, apgūto glezniecības prasmēs. Kupli – ar deviņiem dalībniekiem izstādē – pārstāvēta akvarelistes Lailas Balodes vadītā mākslas studija „Stallis”. Pieciem citiem izstādes dalībniekiem meistarības veidošanas laikā padomus sniegusi keramiķe un gleznotāja Ingūna Briede. Amatiermākslinieku skaita uzplaukumam cēsnieku vidū pirmā impulsu deva Marita Krūmiņa, kura māksliniecisko un pedagoģisko talantu tagad dāsni dāvā mazajiem cēsniekiem, kuri vēl nav sasnieguši skolas vecumu. Tiem, kas dzīvei izraudzījušies citu profesiju, bet apjautuši, ka nevar iztikt arī bez molberta, krāsām un otām, padomus neliedz arī māksliniece Vita Merca. „Savas mākslas studijas dalībniekiem, ar kuriem ik pirmdienu satiekos, lai pievērstos akvareļglezniecībai, daudz dāvāju no tā, ko esmu apguvusi un atklājusi, un arī daudz gūstu pretī,” stāsta Laila Balode, bilstot, ka par lielu vērtību uzskata uzticēšanos. „Ikviens, kurš sarosās radoši izpausties, jūtas garīgi pacelts. Tad domas neraisās par materiālo pasauli, bet paveras citi apvāršņi. Arī kolektīvā kopā būšana gleznošanai veltītajās vakara stundās manas studijas dalībniekus spārno un līdz ar to arī mani.” Ingūna Briede ir vienisprātis, ka ne tikai mākslinieciskajā, arī pedagoģiskajā darbā ir daudz iedvesmas: „Rosinu gleznošanai ne tikai es, arī mani rosina uz pozitīvām emocijām. Ir tik aizkustinoši redzēt, kā pieauguši cilvēki pārvar kompleksus, kas, iespējams, iegūti skolas gados, sevī nenojaušot mākslinieka dzirksti. Par laimi, mūsdienās mākslas dzīvei var pievienoties jebkurā vecumā un neatkarīgi no izraudzītā maizes darba. Pievēršanās mākslai allaž ceļ pašapziņu. Iegrimšanu mākslas darba radīšanā var pielīdzināt arī terapijai.” Laila Balode novērojusi, cik svarīgi ikvienu klāt pienākušu mākslas studijas dalībnieku rosināt neieciklēties pārdomās par to, vai 50 gadu vecumā vēl ir iespējams kļūt par
mākslinieku. Galvenais ir ļauties mākslas burvībai. „Akvareli meistarīgi pārvaldīt ir grūti, jo tas nebūt nav maigs, kā gleznu skatītājiem varētu likties. Tāpēc tehnika ir jāapgūst, un tad gleznošanas prieks būs rokā.” Mākslas pedagoģes novērojušas, cik liels radošs spēks ir gleznošanai dabā, un vērtē, ka nav aiz kalniem laiks, kad varēs doties plenērā. Mairita Kaņepe
Komentāri