Raunā Cimzas saiešanas namā notika Artura Baumaņa triloģijai “Hernhūtieši” veltīta zinātniska konference. Rauna bija izvēlēta, jo romāna darbība notiek Rozēs, Lisā, Raunā un tuvākajā apkārtnē.
Romāna autors ir smiltenietis, kara laikā devies bēgļu gaitās, nonācis Amerikā, tur arī uzrakstījis romānu par notikumiem pēc Ziemeļu kara Vidzemē, Rīgā, arī Krievijā, Vācijā, Zviedrijā, Polijā, Dānijā, par to, kas ietekmēja cilvēku dzīvi. “Hernhūtieši” ir kultūrvēsturisks romāns trijās daļās
–
“Grāfa kunga sūtnis” (trīs grāmatas.),
“Saderinātie” (divas grāmatas), “Hernhūtieši” (trīs grāmatas).
“Otra tik izsmeļoša romāna par Brāļu draudzēm un atmodu nav,” vērtē Brāļu draudzes misijas vadītājs, vēstures zinātņu doktors Guntars Ceipe. Līdz šim Latvijā “Hernhūtieši” bija retums. Viesošanās laikā Toronto Guntaru Ceipi sameklēja Artura Baumaņa meita. Viņa piedāvāja vairākas 70.gadu vidū izdotās grāmatas. Brāļu draudzes misija saņēma sūtījumu no Amerikas. Līdz šim “Hernhūtieši” bija pieejami vien dažās bibliotēkās, interesenti grāmatas laida no rokas rokā, lasīja. Tagad tā būs vieglāk pieejama. “Šodienas lasītājam grāmata varētu būt diezgan ciets rieksts. Tajā daudz vecvārdu, autors spilgti ataino 18.gadsimta vidi, sadzīvi, cilvēku vēlmes un samierināšanos, un tiekšanos pēc labākas dzīves. Lasot esam tajā laikā, starp tiem cilvēkiem. Lai gan tas ir literārs darbs, romānā darbojas cilvēki, kuri te dzīvoja. Lasot kartē, var izsekot vietām, par kurām runa, arī mājvārdi sastopami vēl šodien,” stāsta Guntars Ceipe.
Vēl pirms kara Latvijā Arturs Baumanis sācis vākt materiālus par Brāļu draudžu kustību Vidzemē un Eiropā. Tagad Brāļu misija turpina pētīt hernhūtiešu kustību, Latvijā bijis ap simts saiešanas namu. Toreiz Raunas draudzē vien vismaz deviņi – “Laiviņās”, “Bekuros”, “Bormaņos”, “Smurģos”, arī Launkalnē, Jaunraunā.
Vairāki bijušie saiešanas nami atjaunoti, piemēram, Riņķu saiešanas nams Smiltenes novadā. Cimzas saiešanas nams izveidots no jauna un darbojas devīto gadu.
Konferences dalībnieki, Latvijā pazīstami vēsturnieki, filologi, arī pētnieki no Čehijas un Vācijas, muzejnieki no Valmieras, Madonas, Cēsīm devās nelielā ekskursijā, lai pabūtu vietās, kur norisinās romāna darbība.
Par Lisas muižas varenību, kurā sākas romāna darbība, kad te ieradās Brāļu draudžu vēsts nesējs Krišjānis Dāvids, vairs liecina tikai veco koku aleja, no dažām ēkām var noprast, ka tās reiz bijušas cienīgas, bet Rozes muižas centrs gana mūsdienīgs. Pirmais Brāļu draudžu saiešanas nams, kurā pulcējušies Lisas muižas ļaudis, zemniekus ieskaitot, bijis “Bekuros” – starp Lisu un Rozēm. No tā pāri palikuši akmeņi. Par to, ka te reiz bijis kas nozīmīgs, liecina vecie ozoli. Nav grūti iztēloties, kā latvieši mērojuši ceļu uz saiešanas namu, lai kopā uzklausītu Dieva vārdus, mācītos ko mainīt savā dzīvē.
Konferencē tika runāts gan par romānu “Hernhūtieši”, gan Brāļu draudžu kustības lomu latviešu tautas pašapziņas veidošanā, valsts izveidē. Visi tās dalībnieki atzina, ka par Brāļu draudzēm cilvēki zina maz, tās daudziem aizvien ir noklusētās vēstures lappuse.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā arī glabājas daudzas hernhūtiešu 18.gadsimta liecības. “Savulaik Aleksejs Apinis daudz pētīja. Latvijas pirmā atmoda ir saistīta ar Brāļu draudzes kustību. Bibliotēkā glabājas Brāļu draudžu rokrakstu fonds, tajā ir
ap 400 rokrakstu grāmatas. Vācieši tolaik daudz pierakstījuši, bet latviešu sacītājtēvi vairāk improvizēja, varbūt negribēja, lai viņu teiktais izskan, vai arī nemācēja tik raiti rakstīt. Rokrakstu grāmatās ir gan dziesmas, gan sacītāju teksti,” pastāsta Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un uzsver, ka tagad labāk būs pieejama Artura Baumaņa grāmata “Hernhūtieši”, tā noteikti radīs interesi par šo laiku Latvijas vēsturē.
Dr.hist.profesors Gvido Straube akcentē hernhūtiešu kustības dibinātāja grāfa Cincendorfa un Krišjāņa
Dāvida lomu cilvēku pasaules izpratnes veidošanā. Brāļu draudzes uzsvēra izglītības nozīmi. “Būtisks bija uzskats – par skolotājiem un draudžu sacītājiem jākļūst vietējiem. Jātiek pāri vāciskai augstprātībai, zemnieki jāizglīto. Tiek atvērtas skolas zemnieku bērniem, skolotāju seminārs, zemnieki pulcējas saiešanas namos, klausās Dieva vārdus sev saprotami,” uzsver profesors, atzīstot, ka Brāļu draudzes ikvienam parādīja, ka var dzīvot citādi.
Prāgas Kārļa universitātes profesors Pāvels Štols atgādina, ka bijis laiks, kad Vidzemē bijusi vislielākā Brāļu draudze. “Latvieši Vidzemē atjaunoja čehu Brāļu draudžu spožumu. Hernhūtiešu idejas labi redzamas latviešu rakstnieku darbos. Skalbe raksta par sirds kultūru, arī Antiņa tēls radies no viņu pasaules uzskata.
Ar Brāļu draudzēm saistās Dziesmu svētki Dikļos, kur starp dziedātājiem bija daudz draudzes locekļu, un tie radās no Bībeles svētkiem. Dāvids izstrādāja Brāļu draudžu likumus Vidzemē, tāpat kā čehu, arī latviešu draudzēm tajos daudz par bērnu izglītošanu,”
stāsta profesors un piebilst, ka Rīgā Baltijas Dziesmu svētkos virsdiriģents bija arī čehs Jans Šrāmeks.
Visdrīzākajā laikā Artura Baumaņa “Hernhūtiešus” varēs arī izlasīt internetā. Par to gādā biedrība “Vidzemes kultūrvēsturiskā mantojuma pētniecības centrs”. Grāmata noteikti ieinteresēs vidzemniekus.
“Tā ir grāmata, kurā aprakstīto laiku var pētīt vēsturnieki, filologi, filozofi, teologi, sociālantropologi un vēl citu nozaru pētnieki,” saka Guntars Ceipe un citē Artura Baumaņa teikto intervijā Jānim Krēsliņam: “Tā vēsts, kas romānā varbūt ir iekšā, varētu skanēt tā. Izturiet; palieciet stipri nākamiem laikiem. Sveši sludinātāji nāks un ies; tas pats attiecas uz kakla kungiem. Latvieši – „Dieva tauta” – paliks. Vidzemes brāļu draudze tieši uz to dibinājās: uz latviešu personālu – teicējiem, kārtu priekšniekiem, uzraugiem no tautas vidus.” “Hernhūtieši” ļauj atšķirt lappusi Latvijas un jo īpaši Vidzemes vēsturē.
Sarmīte Feldmane
Komentāri