Riteņbraucēji mūsu ielās un ceļos vairs nav retums, brauc lieli un mazi, veci un jauni, lietpratēji un iesācēji. Dažs velosipēdam uzkāpj retāk, citam tas kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Šajā olimpiskajā laikā nolēmu aprunāties ar kādu velobraucēju, jo īpaši tāpēc, ka nedēļas nogalē notiks pēdējais “SEB MTB” maratona posms. Pēc pirmajiem pieciem savā M-40 klasē līderis ir Cēsu uzņēmējs Dzintars Osītis, tā pierādot, ka veiksmīgi var apvienot biznesu un aizraušanos ar kalnu riteņbraukšanu. Viņš neslēpj, ka sacensību kalendārs ļoti blīvs, sacensības katru nedēļas nogali, un tā vismaz divu mēnešu garumā. Mūsu saruna notika otrdienas vakarā, kad Dzintars tikko atgājis no sacensībām Apē, bet domās jau bija pēdējā “SEB MTB” posmā. Viņš piedalās arī Igaunijas čempionātā, kur sokoties itin labi. “Konkurence gan daudz lielāka, bet kopvērtējumā ar saviem sirmajiem gadiem starp pirmajiem piecdesmit vienmēr esmu. Gadās iespraukties arī pirmajā trīsdesmitniekā,” optimistiski saka Dzintars.
Lai startētu labi, nepieciešams treniņš, arī darba dienu vakaros jāpabrauc. “Ne tikai jāpabrauc, bet jābrauc,” palabo Dzintars. “Jāteic gan, cik cilvēku, tik uzstādījumu. Var jau sacensībās tikai pavizināties, bet var braukt ar pilnu fizisko slodzi. Es esmu izvēlējies šādu uzstādījumu, un tad gribas kaut kādu atskaites punktu. Aizbraucu uz mačiem, un tur jau viss top redzams.”
Sacensības un to sniegtais gandarījums gan ir tikai aisberga redzamā daļa, tam visam apakšā ir pamatīgi un nogurdinoši treniņi. Gada laikā kā minimums tiekot nobraukti seši tūkstoši kilometru. “Dažbrīd pat ar mašīnu vasaras mēnešos tik daudz nenobraucu kā ar riteni,” smejot saka Dzintars. Sagatavošanās periodā seši treniņi nedēļā, katrs divarpus, trīs stundas. Bet tam taču jāatrod laiks, kura mums visiem trūkst, kur nu vēl uzņēmējdarbībā. Sportiskais uzņēmējs to atrisinājis vienkārši: “Esmu sev noteicis, ka piecos, pussešos beidzu darbu, ritenim virsū un aiziet! Protams, ja ir kas steidzams un neatliekams risināms, treniņš izpaliek, bet tas gadās reti. Citi stāsta, ka strādā 12 stundas diennaktī, pelna miljonus. Bet, ja padomājam, kam tas vajadzīgs? Visu naudu tāpat nenopelnīsi, kas būs lemts, tas tev arī būs.”
To dzirdot, rodas jautājums, kas uz to dzen, ko cilvēks atrod šādā nebūt ne vieglā hobijā? Daudz vienkāršāk būtu pasēdēt mājās pie televizora, ar grāmatu rokā vai krāt pastmarkas, nevis saulē, lietū un vējā izdzīt sevi uz velosipēda. Dzintars norāda, ka tieši fiziskā slodze ir pats labākais, kas uzņēmējam nepieciešams pēc intensīvas darba dienas: “Uzņēmums liels, dienas laikā nākas risināt daudzus jautājumus, problēmas, un spriedze sakrājas. To vajag nodzēst, lai nākamajā dienā būtu kā cilvēks, lai nestaigātu, sabozies kā zvirbulis. Redzam taču, cik apkārt stresainu, nervozu cilvēku. Tas tāpēc, ka viņi nav izlādējuši savas emocijas. Trīs stundas uz velosipēda kompensē šo garīgo slodzi. Pamatīgi kompensē. Nav jābrauc ar riteni, var skriet krosiņus, braukt ar rollerslēpēm. Tiesa, ir arī citi varianti – sēdēt pie bāra letes, sūkt alu un gūt to kompensāciju, bet tas nav priekš manis. Es priekšroku dodu fiziskām aktivitātēm. Tām jābūt, citādi var pārdegt. Mēs, latvieši, neprotam sevi saudzēt, strādājam nenormāli daudz. Neprotam mierīgi kā skandināvi. Ja viņiem deviņos ir kafijas laiks pusstundu, tad ir, un neviens šajā laikā neko nedarīs. Tāpēc cenšos vismaz ievērot to, ka darba diena jābeidz laikus.
Protams, tas nenozīmē, ka par darbu pēc tam vairs nedomāju. Nē, braucot ar riteni, ļoti labi var sakārtot domas. Dienas ritmā varbūt visu līdz galam neatrisinu, dažkārt pat apzināti atlieku neskaidrus jautājumus uz vēlāku laiku, braucot padomāju, kā labāk risināt, un atrodu labākos variantus. Tās darba domas izdomāju treniņā, aizgājis mājās, par biznesu varu nedomāt.”
Atnākšana mājās gan sanāk tikai ap “Panorāmas” laiku, dažbrīd pat vēlāk, tāpēc Dzintars norāda, ka ģimene pelnījusi atzinību par sapratni. Reizēm visi kopā aizbraucot uz mačiem, bet tiekot jau savējiem atrauts daudz laika. Arī uz draugu rīkotām ballītēm ne vienmēr sanākot aiziet, jo nākoties izvēlēties – ballīte vai mači. “Ja svētdien gonka, kāda tur ballīte. Vai arī, ja ballīte, kāda vairs gonka,” saka sportists.
Profesionālam sportistam treniņi un sacensības ir darbs, tur nevar domāt – gribas vai ne, jādara. Bet vaļasprieks taču nevar būt apgrūtinājums, tāpēc interesanti zināt, kā Dzintars rīkojas brīžos, kad negribas kāpt uz riteņa. Pirms sacensībām tā neesot, tad valda cits noskaņojums, bet pēc smagiem treniņiem bijis visādi. Arī gadījumi, kad tiešām negribas uz riteņa kāpt. It īpaši, ja vēss un lietains laiks. “Bet es jau nekur ar parakstu neesmu apliecinājis, ka man tas obligāti jādara. Ja orga-nisms negrib, nedaru to. Nekas jau nenotiks. Kādreiz gan atliek tikai nedaudz sevi pārvarēt, sāc braukt un jūti – viss ir labi,” norāda velobraucējs.
Runājam par sacensībām, rezultātiem, panākumiem, līdz Dzintars nosaka: “Ai, bet kas es par velosportistu, tāds sporta mīļotājs, fizkultūrietis. Nav jau man nekāda profesionālā pamata, viss apgūts pašmācības ceļā. Sāku ar riteni braukt pirms pieciem, sešiem gadiem, Ģirta Kalniņa mudināts. Mācījos no konkurentiem, kolēģiem. Vizinoties jau tās zināšanas nav nepieciešamas, taču, ja grib labi startēt sacensībās, jāzina daudz, tur nianse nianses galā.”
Pārrunājām arī norises Pekinā, mūsu sportistu panākumus un neveiksmes.
Dz. Osītis uzsver, ka par neveiksmēm esot nevietā runāt, jo jau nokļūšana Olimpiskajās spēlēs ir liela veiksme: “Mēs pārāk daudz gribam no mūsējiem. Vaina arī komentētājos un žurnālistos, kuri neveiksmes zīmē ar tik melnu, ka bail. Bieži arī viņi jau iepriekš noskaņo, ka nu tik būs! Olimpiāde vēl nav sākusies, bet jau tiek stāstīts, ka mūsējie brauc pēc medaļām. Tā nevajag. Mūsu dzīvē taču visu nosaka gadījums, īpaši jau sportā, kur viens sīkums var izšķirt visu. Ir forši, kā ir, Latvijas vārds izskan, un tas ir galvenais!”
Komentāri