Lita Juberte
Liepēnietis Pāvels Ribakovs jau no 14 gadu vecuma profesionāli nodarbojas ar distanču slēpošanu. Pateicoties pēdējā pusgada lieliskajam progresam, dažādos interneta portālu rakstos puisis tiek dēvēts par sezonas atklājumu. To apliecina arī fakts, ka Pāvels uzaicināts piedalīties Pasaules studentu universiādē, kas no 18. līdz 28. februārim norisināsies Ķīnas pilsētā Harbinā. Pirms došanās ceļā aicināju slēpotāju uz nelielu sarunu.
– Kā aizsākās tavs distanču slēpotāja ceļš?
– Toreiz mans pašreizējais treneris Juris Stīpnieks meklēja jaunos talantus šajā sporta veidā, un Liepas pamatskolas skolotāja ieteica mani. Jau bērnībā man patika skatīties biatlona un distanču slēpošanas sacensības. Nereti pēc stundām aizņēmos slēpes no sporta skolotājas un paliku slēpot.
– Kā gatavojies Ķīnas universiādei?
– Rudenī, kad Latvijā vēl nebija sniega, pievērsos rollerslēpošanai, skrēju, daudz braucu ar riteni, peldēju. Kad sākās pirmais sals, pārorientējos uz slēpošanu, kas sākumā ir diezgan grūti, jo tā prasa vairāk spēka, arī veselībai jābūt labākai, jo dažreiz sacensības rīko pat -15 grādu salā. Ziemas brīvlaikā kopā ar Rīgas Slēpošanas klubu biju divu nedēļu treniņnometnē Otepē, Igaunijā. Tagad trenējos tepat Latvijā, pārsvarā Priekuļos. Gandrīz katru sestdienu, svētdienu piedalos kādās sacensībās.
– Kā ar traumām un savainojumiem?
– Par laimi, nekas nopietns pēdējā laikā nav bijis. Šoruden rollerslēpošanā Cēsīs diezgan sāpīgi kritu kādā virāžā, paveicās, ka neguvu nevienu lūzumu. Diezgan pasen, slēpojot stafeti sacensībās Priekuļos, noģību pirmspēdējā kilometrā. Rezultātā cieta visa komanda, bet tāds jau ir sports – neprognozējams.
– Uztraucies pirms sacensībām?
– Pie uztraukuma esmu jau pieradis, tas ir normāli. Pirms starta parasti cenšos maksimāli koncentrēties, klausos mūziku, kas palīdz noskaņoties cīņai. Patīk Rammstein. Ir dažas lietas, kas jāievēro – iepriekšējā dienā daudz nedrīkst ēst, pašās sacensībās nedrīkst lietot nepārbaudītas lietas, piemēram, jaunus zābakus vai slēpes.
– Kā ar aizliegto preparātu lietošanu?
– Tādus nelietoju, par pārējiem sportistiem nezinu. Latvijā nenotiek nekāda veida aizliegto vielu kontrole. Lai apgādātu organismu ar nepieciešamajiem vitamīniem, dzeru zivju eļļu, dažādus kompleksos vitamīnus. Alkoholu gandrīz nemaz nelietoju, tikai Jaunajā gadā izdzēru šampanieša glāzi.
– Kāda, tavuprāt, ir slēpošanas sistēma Latvijā?
– Tā ir sākuma stadijā, mums nav tādu tradīciju, kā, piemēram, Igaunijā. Slēpošanas lielvalsts ir Norvēģija, kur vienā vecuma grupā startē tikpat daudz sportistu, cik pie mums visā Latvijas čempionātā. Mums ir dažādas izlases citos sporta veidos, distanču slēpošanā – nav. Pēdējā laikā popularitāti iemanto valsts galvenā distanču slēpotāja Roberta Raimo vadītais Rīgas Slēpošanas klubs, kura sastāvā tagad ir seši labākie slēpotāji. Klubu daļēji sponsorē arī Rīgas dome, tāpēc šie sportisti bieži apmeklē starptautiskas sacensības. Pagaidām esmu kandidātu sarakstā, lai iekļūtu tajā.
– Valsts atbalsts šajā sporta veidā ir jūtams?
– Tas ir niecīgs. Kad sāku trenēties, Cēsu sporta skola man nopirka pirmās slēpes un nūjas, tālāk nācās iztikt tikai ar vecāku atbalstu. Runājot par dalību universiādē, Latvijas Augstskolu sporta savienība apmaksā dalības maksu un uzturēšanās izdevumus. Tas, protams, nav maz, taču apmēram 500 latu lielo ceļa naudu nācās sameklēt pašam. Lielu paldies gribu teikt Liepas pagasta padomei, īpaši Andrim Rancānam, un Cēsu rajona padomei, kas spēja atrast līdzekļus, lai atbalstītu mani.
– Pastāsti par dalību Pasaules studentu universiādē!
– Domāju, ka lielāku akcentu likšu uz 10 kilometru slidsoļa slēpojumu, tam arī visvairāk šobrīd gatavojos. Piedalīšos arī duatlonā, kas ir 7,5 kilometru klasiskais slēpojums un 7,5 kilometru slidsoļa slēpojums. Startēšu arī stafetē, iespējams, arī sprintā. Dalība sacensībās mani nebiedē, bet ir liela atbildības sajūta, negribētos izgāzties.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Jau kopš bērnības sapņoju par piedalīšanos ziemas olimpiskajās spēlēs. Nākamās notiks 2010. gadā Vankūverā, Kanādā, taču uz tām tikt būs diezgan grūti, jo jāpiedalās starptautiska līmeņa sacensībās un jāiekļūst labāko sportistu vidū. Nākotnē vēlos slēpot labā līmenī. Noteikti turpināšu mācības Latvijas Universitātes ekonomikas un vadības fakultātē, mazais mērķis ir noturēties budžeta grupā. – Ko tu novēlētu citiem sportistiem savu mērķu sasniegšanā?
– Pacietību un mērķtiecību. Jāsaprot, ka nekas nenotiek uzreiz – arī es pašā treniņu sākumā Latvijas čempionātā biju gandrīz pēdējais. Jaunajiem sportistiem iesaku izvirzīt konkrētu mērķi, tas palīdz. Mans dzīves moto „Viss vienmēr beidzas labi. Ja kaut kas nav labi, tad tas nemaz nav beidzies”, gribētos tam ticēt. – Lai izdodas!
Komentāri