Izvērtējot līdzšinējo tiesu praksi, var secināt, ka tiesās nav tik daudz izskatāmo lietu, kurās tiktu apstrīdēti Ceļu policijas pieņemtie lēmumi par uzliktajiem sodiem, lai gan nereti tiesas norāda uz ceļu policijas pārkāpumiem, secināts Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieka Gata Litvina un Kristīnes Aperānes veiktajā pētījumā “Administratīvā pārkāpuma lietvedība ceļu satiksmē”.
Pētījums apkopots un izdots grāmatā, kurā sniegti piemēri no prakses, kuri pārkāpumi ir būtiski un kuri nav.
Piemērotais soda apmērs ne vienmēr esot noteicošais kritērijs, kā dēļ privātpersona pārsūdz tiesā ceļu policijas lēmumus. No privātpersonu tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem konstatējams, ka motivācija ir ne tikai vēlme izvairīties no soda tūlītējas izpildes, bet arī Ceļu policijas darbinieku prettiesiska vai neētiska rīcība.
Pētnieki uzsver, ka Ceļu policijas rīcībai jābūt ne tikai tiesiskai, bet arī sabiedrības uzticību veicinošai, piemēram, uzrādīt ātruma mērījumu, izsniegt papildu lapas paskaidrojumu sniegšanai.
Pētījumā secināts, ka jākliedē mīts to personu vidū, kuras tiek sauktas pie atbildības, ka protokola neparakstīšana ietekmē protokola spēkā esamību. Personas atteikšanās parakstīt protokolu nozīmē, ka persona nepiekrīt tai inkriminētajam pārkāpumam. Tāpat esot jākliedē vēl viens mīts par Ceļu policijas ieinteresētību tikai sodīt, lai papildinātu valsts budžetu vai arī tāpēc, ka ceļu policistiem ir salīdzinoši mazs atlīdzinājums.
Tomēr dažās lietās tiesa konstatē tādu Ceļu policijas rīcību, kas apzināti ir vērsta uz sodīšanu, nevis pārkāpuma novēršanu. Ceļu policijas rīcībai jāatbilst labai pārvaldībai un jābūt tādai, lai veicinātu sabiedrības uzticību, uzsver pētnieki.
Ceļu policijas nostāja, ka “praksē novērots, ka transportlīdzekļa vadītāji cenšas izvairīties no atbildības un sodiem par izdarītajiem pārkāpumiem ar visiem iespējamajiem līdzekļiem”, nav pareiza un ir pretēja nevainīguma prezumpcijai, teikts pētījumā.
Sākumā, pēc pētnieku uzskatiem, būtu jācenšas rast atbildi par vainu un tikai tad izdarīt prezumpciju par iespēju izvairīties no tās. Vadītājam nevar pārmest vēlmi izvairīties no piespriestā soda, jo savu tiesību aizsardzības izmantošana nav par tādu uzskatāma un šādu pieņēmuma var izdarīt tikai tad, ja ir acīmredzama vadītāja vaina un tam pastāv objektīvi pierādījumi.
Pētījumā secināts, ka atsevišķas personas par pārkāpumiem ceļu satiksmē piemērotos naudas sodus mēdz nemaksāt trīs un pat vairāk gadus.
Šādos gadījumos iestādei būtu aktīvāk jāveic administratīvā akta piespiedu izpildes pasākumi, jo likumā ir noteikts termiņš – trīs gadi kopš lēmuma spēkā stāšanās, pēc kura lēmumu piespiedu kārtā vairs nevar izpildīt. Atsevišķos gadījumos efektīvāka par atkārtotu naudas sodu būtu piespiedu darba piemērošana, jo vēlreiz uzlikto naudas sodu persona, visdrīzāk, atkal nesamaksās.
Ir novērojama labas pārvaldības principam neatbilstoša Ceļu policijas rīcība ar radaru, kuri ir aprīkoti ar videoierīcēm, izmantošanā, kas rada šaubas par ceļu policijas objektivitāti. Vairākās lietās Ceļu policija norādot, ka videokasetes ieraksts ir izdzēsts, jo tā bija nepieciešama citā lietā, kasete ir aizmirsta ievietot, administratīvā pārkāpuma protokola noformēšanas brīdī tiek apgalvots, ka ir videoieraksts, bet apstrīdēšanas stadijā to noliedz.
“Ceļu policijas inspektors protokolā norādīja, ka transportlīdzekļa vadītājs braucis ar 109 kilometriem stundā (km/h). Tomēr vadītājs iesniedza tahogrāfa diagrammas diska kopiju, kura apliecināja, ka ātruma fiksēšanas brīdī tā braukšanas ātrums bija robežās no 60-80 km/h. Lai arī tiesa noraidīja šos pierādījumus, jo vadītājs nevarēja iesniegt tahogrāfa diagrammas diska oriģinālu vai attiecīgi apliecinātu kopiju, tomēr tiesā bija iesniegts arī Latvijas autotransporta līdzekļu sertifikācijas centra izdots sertifikāts, kas apliecināja, ka vadītajam transportlīdzeklim ir uzstādīta ātruma ierobežotājierīce, kuras maksimālais ātruma regulējums ir 90 km/h. Ņemot vērā, ka netika iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu, ka vadītājs ātruma ierobežotājierīci būtu apgājis, vadītāja vaina ātruma pārsniegšanā netika pierādīta,” liecina pētījumā iekļautais piemērs.
Pētnieki uzsver, ka Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana ir cieši saistīta ar sabiedrības tiesisko apziņu un kultūru. Konstatētie administratīvie pārkāpumi ir sabiedrības atbildības daļējs spogulis. Personas administratīva sodīšana ir cīņa ar sekām un ne vienmēr veiksmīgākais veids, lai ietekmētu sabiedrības izpratni un novērstu administratīvos pārkāpumus.
Līdz ar to valstij būtu jādomā par plašākiem pasākumiem, lai sekmētu sabiedrības tiesisko apziņu un kultūru kopumā.
Latvijā administratīvo sodu tiesības pamatā nosaka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (LAPK), kas ir pieņemts 1984.gadā kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Administratīvo pārkāpumu kodekss.
“LAPK ir morāli un fiziski novecojis. Šo problēmu novērstu Administratīvo sodu un sodu procesa likuma pieņemšana,” uzskata pētnieki.
Pētījuma mērķis bija “caur tiesu nolēmumu prizmu izanalizēt administratīvā pārkāpuma lietvedības kvalitāti ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu lietās, radot noderīgu izziņas materiālu, kurā pa procesuālām stadijām raksturota administratīvā pārkāpuma kārtība un uzskaitītas satiksmes dalībnieku un valsts (ceļu policijas) amatpersonu tiesības un pienākumi, kā arī konstatētas izplatītākās nepilnības un sniegti priekšlikumi to novēršanai”.
Darbā esot analizēts 91 Administratīvās rajona tiesas, 63 Administratīvās apgabaltiesas, 161 Augstākās tiesas un 12 Eiropas Cilvēktiesību tiesas un konstitucionālo tiesu nolēmumi.
Pētījumā galvenokārt analizēta nostabilizējusies tiesu prakse, tomēr ir analizēti arī tādi tiesu nolēmumi, kas atšķiras no šīs prakses. Arī šādi nolēmumi ir vērtīgi, jo sniedz citādu redzējumu, tie vērš uzmanību uz iespējamiem problēmjautājumiem un liek meklēt risinājumus, uzskata pētnieki.
LETA
Komentāri