Vectēvs un treneris

Cēsīs šovasar basketbols bija uzmanības centrā, jo divi Cēsu Sporta skolā gaitas sākušie jaunieši noslēdza līgumus ar Spānijas klubiem. Rodions Kurucs parakstīja līgumu ar superklubu “FC Barcelona”, bet viņa jaunākais brālis Artūrs – ar Vitorijas “Laboral Kutxa”. Abus jaunos spēlētājus kopš mazotnes basketbolā vadījis viņu vectēvs, Cēsu Sporta skolas treneris Vladimirs Kiseļovs. Aicināju viņu uz sarunu par basketbolu, mazdēlu potenciālu, bet sākumā pārrunājām aizvadīto Eiropas čempionātu, kurā Latvija ierindojās astotajā vietā.

Izlasei labs sniegums

Vladimirs izlases sniegumu vērtē ļoti atzinīgi: “Jāatceras, kādu komandu paņēma galvenais treneris Ainars Bagatskis. Tas bija laiks, kad izlasei visi bija pagriezuši muguru. Arī es tolaik nodomāju, ko viņš dara, bet, ja salīdzinām, kāda komanda ir tagad, pēc pieciem gadiem, ir milzīgs progress. Līdzjutējiem jāsaprot, ka astotā vieta Eiropā ir ļoti augsts sasniegums. Protams, apetīte rodas ēdot, gribējās iekļūt olimpiskajā kvalifikācijā, bet vēl jau nekas nav zaudēts. Man ir pārliecība, ka līmenis augs un būs labi rezultāti!”

Mūsējie varēja būt augstāk, jo Grieķijas izlase bija pieveicama, bet V. Kiseļovs norāda, ka mūsu spēlētāji, iespējams, tam nebija gatavi psiholoģiski: “Pārāk liels spiediens bija uz izlases spēlētājiem. Spēlēšana izlasē uzliek pavisam citu atbildības nastu, tas ir cits līmenis.”

Runājot par Spānijas uzvaru Eiropas čempionātā, viņš norāda, ka čempionāta sākumā nekas par to nav liecinājis, bet spāņi no spēles uz spēli uzlabojuši sniegumu. Vladimirs īpaši uzteic Pao Gazolu, kurš tika atzīts par visa čempionāta vērtīgāko spēlētāju: “Tas ir īpašs spēlētājs! Pirmajās spēlēs viņš neko īpašu nerādīja, bet kā aizvadīja divas pēdējās! Apbrīnojami! Ja skatāmies no Latvijas basketbola viedokļa, ļoti labi, ka Spānija vinnēja. Ja viņi netiktu medaļās, Spānijas Basketbola savienība sāktu domāt, kāpēc ņemt klubos spēlētājus no citām valstīm un audzināt labus spēlētājus, ja vietējie neko nespēj. Tagad ir zelts, kas nozīmē, ka viss notiek pareizi.”

Vectēva devums

Ja reiz sākuši runāt par Spāniju, jāturpina, jo tagad ar šo valsti Vladimiram saistās īpašas attiecības, tā uz laiku kļuvusi par abu mazdēlu mājvietu. Ar abiem regulāri tiek komunicēts, tāpēc treneris un vectēvs var stāstīt, kā basketbolistiem sokas. Rodions pēc ierašanās Barselonā aizvadījis divu nedēļu treniņus ar kluba otro komandu, jo galvenā komanda Eiropas čempionāta laikā netrenējās. Kad tā atsāka treniņus, viņš pievienojies galvenajai komandai, ar to aizvadījis četru nedēļu treniņu programmu, četras pārbaudes spēles. Trijās no tām bijis laukumā, ticis arī pie rezultativitātes punktiem. Tagad atkal ir kopā ar B komandu, kas arī ir ļoti laba līmeņa komanda. Aizvadījis pirmo spēli tās sastāvā, tiesa, iedzīvojies nelielā traumā un tagad atpūšas.

Vladimirs teic, ka viņu patīkami pārsteigusi attieksme pret ārzemju spēlētājiem: “Bija bažas, ka no ārzemniekiem gribēs izspiest maksimālo, neraugoties ne uz ko. Realitātē viss ir otrādi, neļauj spēlēt, kamēr spēlētājs nav atlabis par visiem simts procentiem. Arī Artūram bija nedaudz paaugstināta temperatūra, klepus, komandas ārsts uzreiz sūtīja mājās ārstēties. Pēc divām dienām Artūrs gribēja iet laukumā, bet ārsts kategoriski aizliedza, liekot atpūsties vēl dažas dienas. Tas ir patīkami.”

Viņš arī stāsta, ka mazdēliem ikdienas nav vieglas, slodze milzīga. Starp treniņiem, kas ir vairāki dienā, arī spāņu valodas mācības, tālmācība vispārējās izglītības turpināšanai. “Tur nebrauc atpūsties, brauc strādāt,” saka Vladimirs. “Papildu smagums tas, ka atrodas prom no savējiem, bet viņiem teicu – tagad viss atkarīgs no pašiem.”
Jautāju, kāds ir vectēva devums mazdēlu profesionālajā izaugsmē, Vladimirs ir pieticīgs, bet uzsver vienu, viņaprāt, svarīgu niansi: “Iemācīju viņus pareizi trenēties, kas ir ļoti svarīgi jebkuram basketbolistam. To novērtējuši treneri izlasēs, arī tagad Spānijas klubos. Abi treniņos strādāja cītīgi, īpaši jāmudina nebija, lai gan mums bijušas arī skarbākas vārdu pārmaiņas. Varu atzīties, ka, no vienas puses, savējos trenēt visgrūtāk, bet no otras – vieglāk. Piemēram, treniņos vai spēlēs pret savējiem varu būt skarbāks nekā citiem spēlētājiem, lai gan tas varbūt nav pareizi un trenera priekšā visiem jābūt vienādiem. Bet ir otra puse, ka viņi arī man var tiešāk atbildēt, ko nevar citi.”

Kad šovasar runāju ar Rodionu, viņš atzina, ka mērķis ir NBA. Tam piekrīt arī Vladimirs, sakot, ka tas ir nākamais pakāpiens mazdēla profesionālajā karjerā: “Artūru saredzu labā Eirolīgas klubā, kaut vai tajā pašā Spānijā. Tiesa, aģents teicis, ka viņam ir liels NBA potenciāls. Īsti nezinu, kur viņš to saskata, jo Artūrs ir mazais spēlētājs, bet tādu ir pilna Amerika. Bet katram jau gribas iekļūt NBA.”

Trenera acs

Rodiona un Artūra piemērs rāda, ka arī no mazas pilsētas var izaugt augsta līmeņa spēlētāji. Treneris norāda, ka galvenais ir vēlme strādāt treniņos: “Puišiem parasti saku, ja jūs gribat strādāt un es kā treneris gribu, varam panākt labu rezultātu. Ja gribat tikai jūs, bet es – ne, arī kaut ko var sasniegt, bet, ja es gribu, bet jūs – ne, nekas nesanāks.”

Stāstot par saviem audzēkņiem, treneris uzskaita tos, kuri no 2000.gadā dzimušajiem aizgājuši tālāk. Artūrs ir Spānijā, Dāvids Vīksna – Valmieras klubā, Jurģis Pētersons – VEF skolā.

“Mazai pilsētai šādi zaudējumi ir sāpīgi, bet paliek puiši, kuri arī var izaugt, tikai jāstrādā. Cēsīs problēma tā, ka nav lielās komandas, vismaz LBL2 līmeņa, kur notiek regulāri treniņi. Tāpēc talantīgajiem zēniem jāmeklē kāda lielā komanda, kur var pagrūstīties ar lielajiem vīriem, kuriem arī ir motivācija trenēties. Žēl, ka nākas puišus zaudēt, bet, ja viņi tiks tālāk, Cēsu vārds izskanēs. Arī tagad NBA drafta mājaslapā, kur minēti Rodions un Artūrs, lasām – Cēsis. Tas kādam liks pameklēt, kur tāda Latvija, kur pilsēta Cēsis. Varbūt kāds brauks palūkot, kas te notiek, ja aug tādi talanti.”

Vladimirs Sporta skolā strādā jau ilgus gadus, ir piešāvis aci, lai pateiktu, no kura var izaugt labs basketbolists. Treneris saka, ka jau sākumā pēc auguma parametriem var veikt pirmo vērtējumu, bet konkrētāk tas saprotams pēc pāris gadiem treniņos: „Pirmkārt, pēc rakstura. Ir tādi, kuri baidās pieņemt lēmumus, baidās kļūdīties, baidās uzņemties iniciatīvu, kas ir ļoti liels mīnuss, modernajā basketbolā tādiem nav, ko darīt. Otrkārt, jābūt labai rokai. Var iemācīt pareizu tehniku, bet, ja nebūs basketbola rokas, bumba neies grozā. Tad vēl svarīgs ātrums, asums, tie ir elementi, ko grūti iemācīt. Ar treniņiem var nedaudz uzlabot, bet tam jābūt asinīs. Bet visi nekad nebūs profesionāļi, kāds spēlēs savam priekam līdz sirmam vecumam, arī tas ir ļoti vērtīgi.”