Kultūras biedrība “Harmonija” izdevusi kārtējo grāmatu. Šoreiz tas ir cēsnieces Ilonas Treijas dzejoļu krājums “Pa zelta pavedienu”.
“Kad ieraudzīju savu grāmatu, sajūta bija brīnišķīga. Tas mans pirmais krājums,
līdz šim dzejoļi bijuši tikai kopkrājumos. Esmu kautrīga, ja Dzidra Olengoviča neiedrošinātu, diezin vai grāmata būtu,” atzīst dzejniece.
Grāmatas atvēršanas svētkos biedrībā skanēja Ilonas dzeja un dziesmas, kuras atskaņoja Andris Vilders. “Daudzi dzejoļi pie manis atnāk reizē ar mūziku. Vārdi skan. Dziesmas ierakstu diktofonā, pēc tam komponists Juris Krūze tās pieraksta notīs,” stāsta Ilona. Viņas dzejā ir daba, saule, attiecības, mīlestība. “Dzīve ir brīnums, un gribas
pierakstīt mirkļa izjūtas, pastāstīt citiem. Izlasot dzejoli, man teikuši, ka to redz kā gleznu. Tās ir manas izjūtas,” atklāj cēsniece. Krājuma ievadā viņa raksta: “Vārdi sajūtu putniem pieaudzē spārnus, vārdi kā krāsainas krellītes savirknē domas, liekot tām mirdzēt. Vārdi – tikko samanāmi asni, kas izplaukst katrā sirdī.”
Lai nepalaistu garām mirkli, Ilonai vienmēr kabatā līdzi ir papīrs un zīmulis. Viņa pārliecinājusies, ka vēlāk atmiņā atjaunot
izjūtas nevar, iznāk vien atstāsts.
“Latvietim no aizlaikiem dzejolis ir kā dziesma. Pēdējā laikā aizvien vairāk apzināmies latvju rakstu zīmes ne tikai kā ornamentus. Zīmes dzīvo par sevi. Katra cilvēka atziņas ir
iekodētas, tā ir informācija, katrs atradīs to, kas tam vajadzīgs. Arī manos dzejoļos izteiktās domas uzrunā tos, kam tās tobrīd svarīgas,” domās dalās Ilona. Dzejniece atzīst, ka pasaulē ir daudz kas, ko nevar izteikt vārdos. “Tie ir brīži, kad sastingsti no brīnuma un nespēj to aprakstīt. Tas ir klusums. Atziņas atnāk pēc tam,” bilst Ilona.
Dzejas rindās izteikt domas, izjūtas Ilonai paticis vienmēr. Skolas laikā to darīt mudināja skolotāji, jo īpaši Mirdza Šķipsna. Aizvien vairāk viņa sāka rakstīt, kā pati saka, meklējot atbildes uz sev dzīvē būtiskiem jautājumiem. “Dzīvē bija interesants gadījums,” atceras Ilona. “Mamma ir no Straupes puses. Tur atrodas Panūtas pilskalns. Man
bija sajūta, ka jādodas turp. Tajā vietā daudz ko sapratu, saasinājās maņas. Man tā ir īpaša vieta. Vēlāk liktenis saveda kopā ar Edīti Vēju, Ziedoni Kārkliņu, aizvien vairāk sāku izprast pašsaprotamo, ko esam aizmirsuši, bet kas ir katrā cilvēkā.
Katrā no mums ir baltu gēns. Tas saglabā latvisko dzīvesziņu, domāšanu, izjūtu un saprašanu, kā būtu jādzīvo. Cilvēki ir apauguši ar civilizācijas slāni, tas traucē. Kāpēc daudzi dodas uz laukiem? Lai būtu tuvāk saknēm, dabai, lai sajustu to, ko pazaudējuši.” Ilona labprāt arī lasa citu dzejnieku rakstīto. Tuvākie – Ziedonis, Plūdonis, Rainis, Aspazija, kā uzsver cēsniece – jo viņu dzejā ir saule. Ilona atzīst, ka labprāt pāršķirsta
arī mazpazīstamu autoru grāmatas. “Tajās var atrast pērles, dzidras domas. Arī es esmu ceļa sākumā, ceru, ka mani vārdi cilvēkus uzrunās,” domās dalās dzejniece un piebilst, ka dzejai nav dzimuma, katrā cilvēkā ir sievišķais un vīrišķais, tikai katrā dzīves posmā kāds vairāk izpaužas.
Ikdienā Ilona ir masiere. Tā ir saskare ar cilvēkiem, viņu rūpēm, problēmām.
Viņa mācās reiki un arī praktizē kā reiki terapeite. “Man patīk palīdzēt cilvēkiem. Tas ir mans aicinājums. Ir gandarījums, ja varu palīdzēt arī ar vārdu,” atzīst krājuma “Pa zelta pavedienu” autore un ir pārliecināta – ja cilvēks atrodas īstajā vietā un laikā, tad viņam veicas.
Sarmīte Feldmane
Komentāri