Cēsu Sporta skolā uz nelielu svinīgu sumināšanas brīdi tika aicināts ilggadējais vieglatlētikas treneris Elmārs Ozols, kuram marta sākumā apritēja 80 gadi. Vien pavisam neilgu brīdi viņš vairs skolā nepilda trenera pienākumus, tos pārņēmis viņa audzēknis Rihards Parandjuks.
Liela personība
Uzrunājot jubilāru, R. Parandjuks atzina, ka, pēc viņa aprēķiniem, E.Ozols savos trenera darbības gados apmācījis vismaz tūkstoti audzēkņu: “Lai arī visi nav sasnieguši augstus rezultātus, jūs šiem bērniem esat kaut ko iedevis. Jūs esat spēcīga personība un arī katram no saviem audzēkņiem esat palīdzējis veidoties par personībām. Tas ir tikpat nozīmīgi, kā izaudzināt Latvijas čempionus.
Laikā, kad pats biju Elmāra Ozola audzēknis, ja kāds man jautāja, kurā sporta veidā trenējos, un atbildēju – vieglatlētikā, jautājumi nesekoja, jo visi zināja, pie kā trenējos. Un visiem bija vienprātīgs viedoklis, ka man ir ļoti zinošs, pieredzējis, inteliģents treneris. Pat cilvēki, kas nebija saistīti ar sportu, zināja, kas ir Elmārs Ozols. Radusies sajūta, ka gandrīz vai katrs cēsnieks kādu treniņu pie jums aizvadījis, tāpēc jūs droši var saukt par Cēsu vieglatlētikas leģendu.”
Uz “Druvas” jautājumu, kādu pieredzi R. Parandjuks pārņēmis no jubilāra savā trenera darbā, viņš teica: “Mieru un inteliģenci, kas raksturo treneri Elmāru Ozolu. Arī prasmi pielāgoties apstākļiem, nevis činkstēt, ka trūkst tā vai šitā.”
Rihards neslēpa, ka pārņemt stafeti no tik pieredzējuša trenera ir zināms izaicinājums, jo profesionalitātes latiņa uzlikta ļoti augstu.
Sveikt treneri jubilejā bija ieradies arī Latvijas Vieglatlētikas savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Karavaičiks, kurš neslēpa, ka šo uzdevumu pilda ar lielu prieku: “Elmāru pazīstu ļoti sen, vēl no laikiem, kad pats startēju. Viņš man saistās ar lieliskiem rezultātiem, ko rādījuši viņa audzēkņi, Latvijas izlases dalībnieki, bet visvairāk atmiņā palicis ar savu solīdumu, inteliģenci, ar savu stāju. Elmārs Ozols ir liela personība,” teica J. Karavaičiks un pasniedza trenerim Latvijas Vieglatlētikas savienības Atzinības rakstu par nozīmīgu un ilggadēju ieguldījumu vieglatlētikas sporta veidu attīstībā Latvijā un izlases sportistu sagatavošanā.
Īpašais gēns
Cēsu Sporta skolas direktore Rudīte Vanadziņa pastāstīja, ka par treneri dzirdēts ļoti daudz labu vārdu: “Cēsīs viņu pazīst kā vieglatlētikas leģendu, dzirdēts pat termins: “Vīrs kā ozols. Elmārs Ozols.” Trenerī ir tas īpašais gēns, kas spēj piesaistīt audzēkņus un panākt rezultātus pat vissarežģītākajās situācijās. Cēsīs ir lieliskas bāzes komandu sporta veidiem, bet nav tie labākie apstākļi vieglatlētikas attīstībai, tāpēc tas, ko treneris panācis šādā situācijā, izaudzinot daudzus valsts čempionus, ir nedaudz neticams stāsts. Iespējams, ka sarežģītos apstākļos dzimst lielākie talanti, jo tas piespiež vairāk koncentrēties uz mērķi, izdarīt neiespējamo.”
Vieglatlētikas treneris Austris Āboliņš neslēpa, ka tā bijusi Dieva dāvana – strādāt kopā ar Elmāru kādus 18 gadus. Tas ļāvis pašam augt, mācīties, izbaudīt to treniņu līmeni, ko sniedz tāds pieredzējis kolēģis.
“Jāatzīst, ka man Elmārs vienmēr asociēsies ar vienu lietu – kāju uz barjeras taisnā leņķī, izstaipīties, un viens aplītis ap stadionu. Tā viņš darīja pēc katra treniņa,” teica A. Āboliņš.
Spēja saskatīt talantus
Sveikt treneri bija ieradies arī viņa kādreizējais audzēknis, tagad uzņēmējs Juris Kozlovskis. Viņš atzina, ka treneris bija un ir īsts paraugs, cik jābūt stingram cilvēkam: “Teātris sākas ar garderobi, cilvēks sākas ar rokas spiedienu, un viņa rokas spiedienu, saņemot savu pirmo diplomu, atcerējos ilgu laiku.
Pie trenera iemācījos to, ka vienmēr var tikt uz priekšu. Reiz treniņā salauzu roku un biju priecīgs, ka kādu laiku nevajadzēs trenēties. Taču, kad aizgāju uz bāzi toreiz vēl esošajā stadionā, kur zem tribīnēm mēs, vieglatlēti, ziemās trenējāmies smagatlētikā, treneris teica, lai eju ģērbties. Kad teicu, ka man roka ģipsī, viņš norādīja, ka kājas taču nav ģipsī. Tas man palīdzējis arī saviem darbiniekiem pateikt, ka dzīvē vienmēr var tikt uz priekšu.
Treneris Ozols bija ar labu humora izjūtu un augstu inteliģenci attiecību ziņā. Atceros treniņnometni Raiskumā, kur mēs, vecākās grupas zēni, padzirdējuši, ka treneriem kaut kāds pasākums, nolēmām, ka varam iet ciemos pie basketbola meitenēm. Kad pēc pāris stundām atgriezāmies, klusām pavēru savas istabiņas durvis un ieraudzīju, ka treneris guļ manā gultā. Tā mācība bija uz ilgu laiku, ka tā darīt nevajag.
Trenerim bija īpašas spējas saskatīt talantus audzēkņos un, galvenais, šīs spējas un talantus dabūt no viņiem ārā. Tāpēc droši varu teikt, ka esmu trenējies pie augstas klases trenera, un to atzinuši visdažādākie cilvēki.
Jūs man esat pasniedzis ļoti daudzus diplomus, es vienu diplomu uzrakstīju jums. Tajā gribu pateikt paldies par atbildības sajūtas, neatlaidības un cīņas spara audzināšanu.”
Ar kārti autobusā
Par trenera humora izjūtu liecināja arī viņa paša teiktais pēc apsveikumu saņemšanas. E. Ozols atcerējās faktu no kādas Latvijas aptaujas, kurā viedoklis prasīts arī akadēmiķim Jānim Stradiņam. Kad akadēmiķis informējis, ka viņam jau pāri 75 gadiem, prasītājs norādījis, ka tad viedoklis vairs neinteresējot, jo viņš vairs neesot aktuāls.
“Tāpēc tas, ko sacīšu tagad, vairs nav aktuāls un nav tāds jau gadus piecus. Droši vien pa šiem gadiem daudz neaktuāla esmu sarunājis,” teica treneris.
E. Ozols atcerējās, ka viņam bijuši Latvijas līmeņa audzēkņi dažādos sporta veidos, arī divi Latvijas čempioni desmitcīņā. Viņu vidū arī – Raitis Ravinskis.
“Bijuši mums arī labi kārtslēcēji, te atceros kādu notikumu nometnē Sočos. Lēkšanas kārtis Latvijā dabūt nevarēja, bet tur ieraudzīju, ka karogu mastiem izmanto labas bambusa kārtis. Aizgāju pie stadiona vadītāja un par attiecīgu samaksu dabūju 15 bambusa kārtis, kas lieti noderēja mūsu kārtslēcējiem,” pastāstīja treneris.
J. Kozlovskis atcerējās, ka arī viņš savulaik lēcis ar šādu kārti un, lai gan bijis sprinteris, nācies startēt arī kārtslēkšanā: “Kad mācījos piektajā vai sestajā klasē, treneris iedomājās, ka man jāpiedalās kārtslēkšanas sacensībās Rīgā. Varat iedomāties, ko nozīmē uz Rīgu ar satiksmes autobusu aizvest piecmetrīgu kārti. Un tas bija jādara vairākkārt. Es, 11 vai 12 gadus vecs skolnieks, gāju kādu laiku pirms autobusa atiešanas pie šoferiem runāt, lai man ļauj to kārti ienest autobusā, pirms sākuši kāpt pasažieri. Un bija jādabū pozitīvs rezultāts, jo bez kārts sacensībās nav, ko darīt. Bija jāpārvietojas arī ar citiem transporta līdzekļiem, un reiz Rīgā, kāpjot no tramvaja, ar kārti izsitu tā spoguli, un to tikai tagad atklāju trenerim. Bet tā kā man bija zināmas iemaņas sprintā, veiksmīgi tiku ar kārti līdz sporta manēžai. Paldies jums arī par to, ka šādā veidā devāt rūdījumu!”
Komentāri