Tā saka Mairis Zelčs, kura vārds futbola aprindās ir labi zināms. Neskaitāmos turnīros bijis rezultatīvākais vārtu guvējs, viņš ir vienīgais futbolists, kurš piedalījies visos Jāņa Šica piemiņas turnīros. Viņa trofeju kolekcija iespaidīga – vairāk nekā simts kausi, neskaitot mazākās trofejas. Pie trofejām var pieskaitīt arī lielu skaitu krēslu, ko viņš saņēmis Jāņa Šica piemiņas turnīros kā spēlētājs, kurš piedalījies visos turnīros.
Mairis gan norāda, ka ilgi domājis pirms piekritis sarunai, jo: “Patiesībā neko taču neesmu izdarījis. Vienkārši daru to, kas man patīk. Vārtu gūšana man ir asinīs. To nevar iemācīties, tā ir iedzimta. Es vienkārši esmu tajā vietā, kur atlec bumba, vietā, no kuras varu gūt vārtus. Ar šo sajūtu piedzimst.”
To, ka viņa dzimtā futbols ir asinīs, apliecina arī
M. Zelča brālēna Edgara Gaurača sasniegumi, viņš spēlē futbolu Latvijas U-23 izlasē, ir arī Bukarestes kluba “Rapid” spēlētājs. M. Zelčs stāsta, ka viņa jaunībā bijis grūti izsisties augstākā līmenī, lai gan piedāvājums izteikts: “1990.gadā mēs, Priekuļu pagasta komanda, aizbraucām uz pirmo Latvijas čempionātu pludmales futbolā un iekļuvām finālā, kur līdzvērtīgā spēlē zaudējam virslīgas komandai “Liepājas metalurgs”. Šajā turnīrā guvu visvairāk vārtus, aiz manis palika Liepājas komandas un Latvijas izlases uzbrucējs Ainārs Linards. Tad mani uzaicināja pārbaudīt spēku Jelgavas “RAF” komandā. Jūnijā bija jābrauc uz vasaras nometni. Sakravāju somu, atbraucu Cēsīs uz autoostu, pasēdēju, padomāju – kam man tas vajadzīgs, ko es, lauku puika, tur darīšu – un atbraucu mājās.”
Taču futbols bijis un ir M. Zelča prioritāte, un viņš to negrasās mest pie malas: “Kad biju jauns, man obligāti vajadzēja būt labākajam, bija jāiesit visvairāk vārtu. To dēļ biju gatavs uz visu. Lai gan, jāatzīst, es jau uz laukuma daru vismazāk. Jā, es iesitu vārtus un tieku avīzēs kā rezultatīvākais spēlētājs, bet aiz kadra paliek tie, kuri dara melno darbu laukumā, lai es saņemtu bumbu un raidītu vārtos.
Vārtu gūšana ir mana stihija, un to mirkli, kad esi raidījis bumbu vārtos, nevar aprakstīt. Tās ir emocijas, kuru dēļ vērts to darīt un kuras gribas sajust atkal un atkal. Ar gadiem
vārtu gūšanas kaifs nemazinās, gluži otrādi, kļūst arvien lielāks, jo vārti vairs nenāk tik viegli. Ar jaunajiem cīkstēties kļūst arvien grūtāk. Ar prātu jau šķiet, ka varu, bet fiziski – ne vienmēr,” atzīst spēlētājs.
Viņš stāsta, ka ir telpu futbola un pludmales futbola piekritējs, bet lielais futbols neesot paticis nekad. Tas esot pārāk vienmuļš, bet telpu un pludmales futbolā svarīga spēles tehnika, arī azarts daudz lielāks. M. Zelčs spēlējis arī laukuma futbolu, kur guvis ne mazums vārtu, bet viņa stihija ir telpu futbols, kur spēlētājs jūtas kā zivs ūdenī.
“Visu mūžu esmu bijis uzbrucējs, vienmēr esmu centies būt labākais. Redzu, ka tagad jaunajiem laukumā pietrūkst
degsmes. Pērn turnīrā iesitu 84 vārtus, puisim, kas ieguva otro vietu, bija uz pusi mazāk. Apbalvošanas ceremonijā teicu jaunajiem – jums nav mērķa. Jūs braucat spēlēt, nevis uzvarēt. Kad es uzeju uz laukuma, ikdiena paliek ārpus tā, viss pakārtots tikai vienam – uzvarai. Nekam citam nav nozīmes. Nācies pat spēlēt ar lauztām ribām, jo aizsargs tik ļoti sedza, ar elkoņiem bakstot, ka pēc spēles atklājies – lauztas ribas. Bet tāda ir futbolista dzīve. Ja gribi būt labs uzbrucējs, jārēķinās arī ar šādām sekām,” norāda M. Zelčs.
Viņa ikdiena paiet futbolā, sekojot norisēm gan pasaules gan vietējā futbola dzīvē. Diemžēl nākoties secināt, ka Cēsīs šis par sporta karali dēvētais sporta veids lēnām iznīkst. Jo spēlēt futbolu tajā pļavā, ko sauc par stadionu, esot pat bīstami, tur var izlauzt kāju.
“Valmierā ir četri stadioni, Cēsīs nav neviena. Puikām nav kur palikt, viņi iet uz ielas, kur spēlē “sliktas spēles”. Labi, ka Priekuļos ir futbola klubs, kur šo tradīciju cenšas uzturēt. Mūsu pusē futbola tradīcijas turas uz tādiem fanātiķiem kā Saša (Aleksandrs Beļakovs), kurš rīko turnīrus Cēsīs, Jānis Āboliņš, kurš Piebalgā izveidojis augsta līmeņa turnīru, kurā piedalās komandas no daudziem rajoniem. Ir cilvēki, kuri no labas gribas ziedo sevi futbolam, viņiem pienākas vislielākā pateicība, jo uz šādiem cilvēkiem balstās futbola dzīve Latvijā un mūsu pusē,” uzsver M. Zelčs.
Jānis Gabrāns
Komentāri