Kādu dienu redakcijas pagalmā satiku hokeja vārtsargu Mārtiņu Raitumu. Izrādās, kopā ar sievu Alvīni, kura ir cēsniece, tepat līdzās atvēruši jogas studiju, jo jau sen pievērsušies šai nodarbei. Mārtiņš sezonas laikā pirms spēlēm praktizējot jogu, meditāciju, kas ļaujot labāk noskaņoties.
Izmantojot iespēju, aicināju Mārtiņu uz sarunu par hokeju, par pieredzēto tajā. Viņš ir profesionāls hokejists, vairākkārtējs Latvijas čempions, divkārtējs Kazahstānas čempions un 2011.gadā atzīts par šīs valsts čempionāta vērtīgāko spēlētāju. Šīs sezonas izskaņā pievienojās Austrijas 2.līgas klubam, kopā ar to izcīnot čempionu titulu. Bijis vārtsargs Latvijas junioru un arī pieaugušo izlasē, startējot vairākos pasaules čempionātos.
Sajust dzimteni
Mārtiņa dzimtā pilsēta ir Talsi, kur uz slidām kāpis četru gadu vecumā. Tas bijis laiks, kad Talsos uzcēla ledus halli, tā bija pirmā ārpus Rīgas, un hokejs tur izkonkurējis citus sporta veidus. Ļoti daudzi vecāki izvēlējās savas atvases sūtīt apgūt hokeja iemaņas. Mārtiņš atzīst, ka vārtos nonācis nejauši: “To situāciju joprojām labi atceros. Gāju ar tēti uz treniņu, treneris prasīja – vai negribu pamēģināt stāvēt vārtos. Es, protams, piekritu, jo biju gatavs visam. Man iedeva formu, un tā vārtos arī paliku. Iespējams, ka tajā dienā pirmais gadījos ceļā trenerim. Būtu bijis kāds cits, varbūt es būtu laukuma spēlētājs, bet to neuzzināsim nekad.”
Kopš tā laika spēlējis daudzās valstīs, dažādos klubos, izbaudījis hokeju daudzās tā izpausmēs. Viņš stāsta, ka hokejs dažādās valstīs ir atšķirīgs ar attieksmi, pieeju spēlei, treniņiem. Kazahstānā viss noticis profesionāli, treniņi bijuši divas reizes dienā. Ne tik labs iespaids palicis par Rumānijas klubu, ar kuru ir līgums arī uz nākamo gadu, bet sportista aģents meklējot labāku piedāvājumu. Mārtiņš stāsta, ka aizvadītā sezona izvērtusies saraustīta, spēlējis Lielbritānijā, Rumānijā, Austrijā: “Pēc Rumānijas nonākt Austrijā bija ļoti patīkama pārmaiņa. Bija skaidrs, ka ar Rumānijas komandu neko nevar panākt, lai kādus brīnumus rādītu vārtos. Tur zaudējums sekoja zaudējumam, tāpēc priecājos, kad pavērās iespēja nonākt Austrijā, kur uzvarējām 2.līgas čempionātā. Lai kā sākusies sezona, beigas bija labas.”
Profesionālās karjeras laikā gandrīz katru gadu M. Raitums ticis pie kādas godalgas. Gandrīz trīs sezonas pavadītas Kazahstānā, tālu prom no dzimtenes, tas bijis nopietns izaicinājums un pārbaudījums.
“Kazahstānā ir pavisam cita mentalitāte. Kā smejos, tāds kārtīgs PSRS un vēl nedaudz trakāk. Pēc desmit tur pavadītiem mēnešiem atgriežoties Latvijā, goda vārds, ir sajūta, ka esi atbraucis uz paradīzi. Tuvojoties sezonas beigām, vairs neskaitu mēnešus, bet dienas, tā gribas mājās. Izturēt palīdz tas, ka sieva ir kopā ar mani. Tiem, kuri sūkstās, ka Latvijā viss slikti, iesaku padzīvot kādā ne tik labā vietā un tad izdarīt secinājumus,” saka Mārtiņš.
Kazahstānas skarbumu īpaši sapratis iepriekšējā sezonā, kad dabūjis traumu un spēlēt nav varējis: “Katru dienu turpināju iet uz ledus halli, lai arī netrenējos, bet kaut kā tobrīd pilsēta man atklājās, sapratu, ka man te nepatīk. Sievai jautāju – kā tu te vari dzīvot? Viņa atteica: “Es jau trīs sezonas te dzīvoju, bet esam taču norunājuši, ka viens otru atbalstīsim!” Tad sapratu, ka nevaru no otra prasīt tādu upuri, lai cik finansiāli tur izdevīgi, un Kazahstānā vairs neatgriezos.”
Aizmirst zaudētos vārtus
Sportā uzvaras mijas ar zaudējumiem, arī vārtsargam vai katrā spēlē nākas piedzīvot , ka kāda ripa iesprūk vārtos. Jautāju, kā izdodas aizmirst zaudētos vārtus. Mārtiņš norāda, ka tas nāk līdz ar pieredzi: “Jo ilgāk spēlē, jo vieglāk pārdzīvo. Sākumā domāju, kā to panākt, prasīju pieredzējušajiem kolēģiem, kuri teica – vienkārši! Aizmirsti un spēlē tālāk. Tagad arī es tā varu teikt, jo protu atslēgties. Jā, iemeta, bet ne pirmo, ne pēdējo, vienkārši aizmirstu un koncentrējos spēles turpinājumam. Protams, gadās stulbas ripas, kad domā, kā varēji ielaist, bet nedrīkst stāvēt un pārdzīvot. Jāiemācās to aizslaucīt no domām.”
Šajos gados iemācījies arī pēc spēlēm neaizrauties ar analīzi, pašanalīzi, un te ļoti palīdzot sieva.
“Man ļoti palīdz tas, ka viņa blakām,” neslēpj hokejists. “Kad spēles gaitā redzu viņu tribīnēs, viņa ir kā sargeņģelis. Es zinu, par ko cīnos. Kad pēc spēles aizejam mājās, dažās minūtēs spēli pārrunājam, pēc tam izslēdzu to no prāta.”
Spēlei vienmēr pieteikti divi vārtsargi, un vienam nākas spēli vērot no rezervistu soliņa. Arī Mārtiņam nācies deldēt soliņu, lai gan komandas, piesaistot leģionāru šim postenim, to izvēlas kā pirmo vārtsargu. Bet gadās arī tam palikt rezervē. Mārtiņš atzīst, ka, sēžot malā, neesot nekādu emociju: “Patiesībā, tas paņemt daudz spēka, jo pirms spēles esi iesildījies bet tad sēdi aukstumā un mājās vienalga pārnāc noguris. Turklāt visu laiku jābūt gatavam stāties vārtos, pilnīgi atslābt nedrīkst. Protams, esot laukumā, koncentrēšanās ir vispārākajā pakāpē. Tiklīdz kaut uz milisekundi atlaidīsies, zaudēsi vārtus. Īpaši grūti, ja tava komanda ir mazākumā, bet pretinieks spēcīgs un sagriež pamatīgu karuseli. Tas paņem ļoti daudz spēka, jo visu laiku esi kustībā, augšā, lejā, pa labi, pa kreisi. Reizēm no malas liekas, ka mazākumā ne reizi pa vārtiem neuzmeta, tad jau vārtsargam viegli. Tā nebūt nav, jo man visu laiku jākustas līdzi ripai. Atelpas maz. Laukuma spēlētājs, nonākot malā, var atpūsties. Es varu nedaudz atpūsties vien tad, kad spēle rit pretinieku zonā.”
Jāsaprot Latvijas situācija
Savulaik Mārtiņš spēlējis Latvijas izlasē, gan junioru, gan pieaugušo. Tas palīdzējis hokejista karjerā, jo viņš ir vārtsargs ar starptautisko pieredzi. Uzaicināšana izlasē, tas esot notikums ikvienam sportistam.
“Tas nav spēlēt tikai klubā, izlase ir kas īpašs. Tu apzinies, ka pārstāvi savu valsti. Atceros, kad biju mazs, skatījos televīzijā izlases spēles, iedomājos pats sevi viņu vietā, un pienāca brīdis, kad biju izlasē. Tas paliek atmiņā.”
Pēdējos gados izlasē nav aicināts, bet iespēju robežās Mārtiņš seko līdzi notikumiem pasaules čempionātā. Šogad izdevies noskatījies visas spēles. Lai arī līdzjutēji neapmierināti ar vājo sniegumu, Mārtiņš saka: “Labi, ka nosargājām vietu augstākajā divīzijā, jo varēja būt visādi. Līdzjutējiem jāsaprot, kāda ir Latvijas situācija. Ja paskatāmies reitinga pirmās 15 valstis, Latvija, šķiet, ir vienīgā, kurā nenotiek normāls vietējais čempionāts. Pie mums tas ir amatieru čempionāts, kurā sevi cenšas pieteikt jaunie vai spēlē tie, kuriem karjera jau beigusies. Francijai ir četras līgas, Austrijai, Šveicei – vairākas, par lielvalstīm nerunāsim. Latvijā ir viena profesionāla komanda – “Dinamo”, kas spēlē KHL. Mums ir daži desmiti profesionālu spēlētāju, ne visi labākie var atbraukt, jo ir traumas, tāpēc jānovērtē, ka spējam palikt starp labākajām.”
Komentāri