18.aprīlī Valmieras Valsts ģimnāzijas galerijā „Leduspagrabs” un konferenču zālē tika atklāta Agneses Peļņas un Ulda Peļņas kopīga izstāde „Trauslā saspēle”. Izstādē aplūkojama spēle starp stiklu un avio/aero foto – divām tik šķietami nesavienojamām lietām, taču izstādes apmeklējumā jāpārliecinās, ka šīs divas matērijas ir saskanīgas. Stikla trauki un dekoratīvi krēsli mijas ar fokusētu fotoaparāta lēcas skatienu uz lidaparātiem, kas nolaižas, paceļas, planē vai klusējot gaida lidostā. Savukārt konferenču zāles telpas veltītas Ulda Peļņas aero foto – krāšņi skati uz Latvijas zemi no gaisa – precīzi, skaisti un drosmīgi kadri zīmē rakstus un aicina mīlēt gaisu. Par māksliniekiem Agnese Peļņa dzimusi 1982.gadā. Apguvusi Vides dizaina izglītības programmu Rēzeknes Mākslas koledžā, ieguvusi maģistra grādu Stikla mākslas specialitātē Latvijas Mākslas akadēmijā. Agneses darbi priecējuši mākslas mīļotājus gan pašmāju mākslas galerijās, gan arī starptautiskās izstādēs vairākās Eiropas valstīs. Uldis Peļņa dzimis 1975.gadā. Iegūts maģistra grāds Gaisa kuģu un dzinēju tehniskās apkopes katedrā, Rīgas Aviācijas Universitātē. UIdis šobrīd strādā aviokompānijā „airBaltic”, taču jau kopš 2007. gada piedalījies izstādēs ar savām fotogrāfijām, padziļināti interesējoties par avio un aerofotogrāfēšanu.
Uz sarunu par izstādes „Trauslā saspēle” ideju un dzīves aicinājumu nodoties mākslai aicināju abus māksliniekus – Agnesi un Uldi Peļņas. Kas jūs abus atsauca uz Valmieras Valsts ģimnāziju? Agnese Peļņa: Skaisto un sakopto Valmieru lielā tuvplānā iepazinām, pateicoties mākslinieku plenēram 2008. gadā. Bet vēl pirms tam, 2007. gadā „Ledus pagrabā” norisinājās mana personālizstāde „ 4 Krēsli”. Šajā galerijā, pateicoties skaistajām mūra un ķieģeļu sienām, atmosfērai un gaismām, stikls uzmirdzējās un izcēlās ar īpašu krāšņumu. Lielu artavu paldies mums ir jāsaka, gan enerģiskajai, atraktīvajai un radošajai Valmieras Valsts ģimnāzijas sekretārei Tamārai Visockai, gan mākslas pazinējam, cienītājam un atbalstītājam Valmieras Valsts ģimnāzijas direktoram Jānim Zemļickim. Uldis Peļņa: 2007. gadā pirmo reizi bija iespēja izmantot Valmieras Valsts ģimnāzijas „Ledus pagrabu” savai aviācijas tēmai veltītajai izstādei, kas bija kā paralēlizstāde manas sievas stikla mākslas ekspozīcijai, līdzīgi kā tas ir arī šoreiz. Tā kā šī pirmā abpusējā iepazīšanās bija veiksmīga, tad 2008. gadā piedalījos ģimnāzijas organizētajā mākslas plenērā ar mērķi izveidot Valmieras aero fotogrāfiju kolekciju, kas tika arī veiksmīgi īstenota un tika izstādīta Valmieras Kultūras centrā. Šī fotogrāfiju kolekcija joprojām ir apskatāma skolas telpās nu jau kā patstāvīga ekspozīcija. Un šogad, zināmā mērā, kā atbilde aero fotogrāfiju viesizstādei no Zviedrijas, atsaucos Jāņa Zemļicka aicinājumam turpināt iesākto aerofoto tēmu, jo pa šo laiku bija sakrājies daudz ko parādīt no Latvijā fotografētā. Pēdējā izstāde gan ir sanākusi apjoma ziņā vislielākā, salīdzinot ar citām. Tajā ir 30 aviācijas tēmai veltītas fotogrāfijas un 30 Latvijas aero fotogrāfijas. Stikla māksla un fotografēšana ir diezgan nopietnas aizraušanās. Kā tas sākās? U.P.: Aizraušanās ar fotografēšanu sākās jau 14 gadu vecumā. Padomju laikos gar mājas logu regulāri lidoja padomju kara lidaparāti un tāpēc tēva fotoaparāts vienmēr stāvēja gatavībā, lai visu varētu piefiksēt. Lai dažos sekunžu desmitos, kamēr bija redzams lidaparāts, to varētu nofotografēt tā, lai arī pēc tam no tā arī var uztaisīt fotogrāfiju, nācās fototehniku un visas fotografēšanas nianses izpētīt līdz pamatiem. Tas arī joprojām palīdz nofotografēt momentu tā, lai rezultāts nebūtu nejaušība, bet gan idejas precīzs attēlojums. Par cik aviācija man ir bijusi un ir vistuvākā nozare, tad arī pārsvarā fotomākslā specializējos tieši aviācijas fotogrāfijā un aero fotogrāfijā. Kaut gan jāatzīst, ka arī citas fotomākslas sfēras ir ļoti interesantas un tajās iedziļinoties varu profesionāli pasmelties jaunas idejas un daudz ko iemācīties sev nezināmu un varbūt neizmēģinātu, ko vēlāk izmantot jaunu ideju radīšanai. A.P.: Cik vien sevi atceros, jau no agras bērnības papīrs un zīmuļi un citi vizuālie radošās izpausmes līdzekļi ir bijuši mani sabiedrotie. Mamma ir tā, kas mani pavisam agrīnā vecumā ir virzījusi un atbalstījusi darboties radoši, viņa priecājās un slavēja manus, pirmsskolas vecuma bērna zīmējumus, saskatīja tajos talantu, un sauca mani par mazo mākslinieci. Tagad, kad arī pati esmu mamma, varu saprast, ka ikviena māte savā bērnā spēj saskatīt kaut ko ļoti īpašu. Vēlāk, apzinīgākajā vecumā sapratu, ka Māksla varētu būt vien no manas dzīves lielajiem mērķiem, uz ko tiekties un ko aizvien vajadzētu attīstīt. Izejot akadēmiskās izglītības posmus, pēc vidusskolas beigšanas – Rēzeknes Mākslas koledža, vides dizaina nodaļa, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmija, stikla mākslas nodaļa, šobrīd un jau kādu ilgāku laiku, mans radošās izpausmes materiāls ir stikls – temperamentīgi daudzpusīgais gan raksturā, gan iespējās. Parasti tas ir auksti – kristāliski ciets un trausls, bet pēc stikla sakausēšanas krāsnī, tas atmaigst, paliek karsts, mīksts un noslēpumains.
Strādājot ar šo skaisto un reizē bīstamo materiālu, tas ir jāizjūt, pie tā ir jāpierod un jāļaujas izaicinājumam. Tā ir kā spēle ar daudzām iespējām, un pie katra nākamā gājiena, uzvarētāji var būt gan abi, un var arī nebūt neviens. Stikls ir materiāls, kas jau runā pats pa sevi, bet tomēr ir skaisti, ja rodas arī dialogs – stikls un mākslinieks, un gala rezultātā – gatavs darbs – saruna, kurā ieklausīties. Savos darbos vienmēr vēlos attēlot skaisto, pirmatnēji skaisto, tīro un nevainīgo, un varbūt uz kādu laiku, šī vieta varētu būt Paradīze zemes virsū… Bet patiesībā, mēs visi esam tikai kaili, un ikkatrs no mums slēpj sevī to dievišķo patiesību, ko ikvienā no mums ir ielicis Radītājs. Izstādē „saspēlējas” divas, liekas, pilnīgi atšķirīgas jomas. Ko ar šo stikla un foto saspēli gribat pateikt izstādes vērotājam? Kas ir izstādes galvenais vēstījums? A.P.: Ja mākslas radīšana ir kā spēle, kā fantāzijas un ideju lidojums, tad izstāde „Trauslā saspēle” būtībā atspoguļo divu mākslas veidu – stikla mākslas un avio/aero foto saspēli vienā veselumā. It kā katrs par sevi, bet tomēr kaut kas ļoti vienojošs. Stikls pēc savas būtības ir pietiekoši trausls materiāls un līdzīgi aviācija pēc savas būtības ir smalka padarīšana. Un ir skaisti, ja var arī radoši lidot kopā!
Izstādes „sirds”, ja tā varētu teikt, atrodas „Ledus pagraba” centrālajā zālē. Tajā pie sienām, protams, avio foto bildes, un vienojošais arī burtiskajā nozīmē – centrā – stikla galds, kurš izgatavots no Fokker – 50 lidmašīnu pilotu kabīnes logiem. U.P.: Stikls un aviācija, filozofiski skatoties, ir saistīti ar savu trauslumu, nevērīga attieksme kā pret vienu, tā pret otru var novest pie nenovēršamām sekām. Stikls, tajā ieguldot darbu, zināšanas un talantu, var kļūt par apbrīnojami skaistu gan mākslas, gan praktisku objektu. Aviācijā, ieguldot darbu, zināšanas un talantu, var sasniegt cilvēkam dabīgā veidā neaizsniedzamas virsotnes, sasniegt sapni par lidošanu, ieraudzīt to, kas mums ir tepat blakus, bet redzams tikai no lidmašīnas sniegtās perspektīvas. Bet tajā pašā laikā aviācija nepiedod nevērību, neapdomātu rīcību un tās negatīvās cilvēka dabas izpausmes, ko var sastapt ikdienā. Ja citās sfērās, tas var palikt nepamanīts, tad aviācija par to agri vai vēlu soda. Izstāde „Trauslā saspēle” līdz 10.maijam apskatāma Valmieras Valsts ģimnāzijas galerijā „Leduspagrabs”, kā arī konferenču zālē.
Komentāri