Orientieriste Sandra Grosberga pamatoti tiek saukta par Latvijas izlases līderi, jo jau četrus gadus pēc kārtas uzvarējusi Latvijas kausa kopvērtējumā. Šogad Sandra, kura pārstāv klubu “Meridiāns”, uzvarēja arī Latvijas čempionātā sprintā, vidējā distancē, garajā distancē un kopā ar komandas biedrenēm – arī stafetē.
Nav divu vienādu sacensību
Tiesa, gada sākumā sezonas kalendārā ierakstu bijis krietni vairāk. “Gads sākās ar lieliem plāniem, jo bija paredzēts Eiropas čempionāts Igaunijā,” stāsta Sandra. “Jau februārī tur aizvadījām treniņnometni, visu pavasari bijām plānojuši gatavoties šīm sacensībām. Apvidus Igaunijā līdzīgs kā Latvijā, tā būtu iespēja parādīt sevi, diemžēl sākās kovida krīze un čempionāts tika pārcelts uz 2022.gadu.”
Tāds pats liktenis piemeklēja arī pasaules čempionātu Dānijā, kas šogad bija paredzēts tikai sprinta distancē, arī tas pārcelts uz 2022.gadu. Visas starptautiskās sacensības, kas bija plānotas, atceltas vai pārceltas. Tāpēc visa uzmanīta veltīta sacensībām Latvijā, kur uzvara sekoja uzvarai. Jautāju, vai uzvaras Latvijā joprojām dod gandarījumu?
“Patiesībā dod gan,” saka orientieriste. “Jāatzīst, Latvijā orientieristiem šogad ļoti paveicās un savu orientēšanās sezonu izdevās aizvadīt gandrīz iecerētajā apjomā. Daudzās Eiropas valstīs bija tikai nacionālie čempionāti, bet arī ne visās, mums bija gan čempionāti, gan Latvijas kausa sezona, kurā no 16 ieplānotajām sacensībām notika 14. Tāpēc piedalījos, cik varēju, un izbaudīju, cik varēju!”
Jā, uzvaras nāca, un Latvijā tā ir jau dažus pēdējos gadus, jo pagaidām konkurentes nemin uz papēžiem, taču Sandra atzīst, ka tikai no malas tas ir viegli: “Nekad uz starta neeju ar domu, ka noteikti uzvarēšu. Piemēram, pirms starta čempionātā vidējā distancē biju pamatīgi satraukusies, jo visi no tevis sagaida uzvaru, arī pati gribu uzvarēt, un tas rada pamatīgu spiedienu. Lai arī uzvaras nāk, man nav neinteresanti startēt, jo nav divu vienādu sacensību, katras ir citādas. Ik gadu sacensības ir jaunās, man nezināmās Latvijas vietās, tas padara to visu tik interesantu!”
Mežā neviens nav pazudis
Visu pilnu sezonu gan neizdevās pabeigt, to liedza trauma, kas lika izlaist arī sacensības “Cēsu rudens” dzimtajā pusē, joprojām turpinās atlabšana. Jautāta, kā tas var ietekmēt gatavošanos nākamajai sezonai, Sandra atbild ar pretjautājumu – vai tāda būs? Viņa atgādina, ka traumas ir daļa no augstu sasniegumu sporta, tās var ietekmēt sportista sniegumu un karjeru, taču viņa nākamajai sezonai būšot gatava.
Kovida laiks ar visiem ierobežojumiem vecinājis orientēšanās sporta popularitāti, tam piekrīt arī Sandra. Orientieristiem bija iespēja nodrošināt treniņus un sacensības laikā, kad citos sporta veidos to nedrīkstēja. Tas izskanēja, veicinot popularitāti.
Tas redzams arī Cēsu Sporta skolā, kur tagad daudz gados jaunu orientieristu.
Sandra piebilst, ka tas lielā mērā atkarīgs arī no treneru faktora un Sporta skolā šobrīd ļoti laba treneru komanda: “Darbu turpina Igors Bužs, kurš savulaik bija arī mans treneris. Ļoti aktīvi ar jauniešiem darbojas Kaspars Radziņš. Vērts minēt, ka tik laba situācija ar jauniešiem klubā nav bijusi vismaz 15 gadus. Treneri dara visu, ko var, lai jaunieši būtu, lai viņiem ir interesanti, šajā jomā mums ir labāka situācija nekā citos Latvijas klubos.
Tiesa, netrūkst vecāku, kuriem bail laist bērnu mežā. Es to nesaprotu, man tā liekas labākā vieta, kur būt bērniem. Neviens orientierists vēl nekad mežā nav pazudis.”
Stāstot, kas orientēšanās sportā vilinošākais, viņa akcentē divas lietas: “Tā ir būšana starp interesantiem cilvēkiem, un orientieristi ir inteliģenta sabiedrība. Cilvēku loks, kuri ar to nodarbojas regulāri, nav nemaz tik liels. Paši mēdzam jokot, ka orientēšanās ir diezgan elitārs sporta veids, jo spēt reizē skriet un domāt ir diezgan grūti, ne visi to spēj darīt profesionālā līmenī. Tāpēc daudzi jauniešu vecumā no šī sporta veida aiziet, jo tas prasa trenēt ne tikai fizisko sagatavotību. Jāprot ātri skriet un ātri domāt. Sprinta distancē lēmumi jāpieņem sekundes desmitdaļā. Vari trenēties visu gadu pasaules čempionātam, bet visu norakt dažu sekunžu laikā, pieņemot nepareizu lēmumu. Tāds ir šis sporta veids, un tas ir otrs faktors, kas mani piesaista – neparedzamība. Arī paši labākie un stiprākie orientieristi var ieiet mežā, apmaldīties un finišēt pēdējā vietā. Tā ir iespēja citiem parādīt savas priekšrocības. “
Pasaules atzinība
Par Sandras distanci tiek uzskatīts sprints, arī viņa norāda, ka tieši tajā sevi vislabāk var parādīt starptautiskā līmenī. To zināmā mērā nosakot apvidus specifika, jo, piemēram, Norvēģijā sacensības garajā distancē notiek apvidū, kāda Latvijā nav, tāpēc tur grūti sasniegt augstus rezultātus. Sprints galvenokārt notiek pilsētu ielās, tur daudz nosaka ātruma izturība un sprinta prasmes.
S. Grosberga norāda uz lielo atšķirību starp sprintu pilsētā un mežā: “Teiktu, tās ir divas dažādas sacensības. Pirmkārt, tāpēc ka katrā ir atšķirīgi apzīmējumi, viens un tas pats apzīmējums pilsētā var nozīmēt vienu, mežā – citu. Ir ļoti labi jāorientējas šajā specifikā, lai spētu izvēlēties pareizos variantus. Tā ir lieta, ko Latvijā daudzi nemāk, tas prasa ļoti augstu profesionālo līmeni. Turklāt šie apzīmējumi mainās, šogad ieviesa jaunus, atkal jāiemācās. Arī šis sporta veids mainās, jāprot pielāgoties, tāpēc tas nekad nekļūst garlaicīgs.”
Šogad mainījies arī veids, kā skaita punktus pasaules rangā, un tajā S. Grosberga patlaban ir 18.vietā. Tas ir atzīstams sasniegums, ļoti sen neviena Latvijas orientieriste pasaules rangā nav bijusi labāko 20 vidū.
Šī gada rudenī bija kāds nozīmīgs, varētu pat teikt, vēsturisks notikums Latvijas sportā. Sandra kļuva par pirmo Latvijas sportistu, kas ieguvis Pasaules spēļu mēneša atlēta titulu. Pasaules spēlēs pārstāvēti daudzi sporta veidi un disciplīnas, kas nav iekļauti Olimpisko spēļu programmā, kopš 2014. gada tiek paziņots arī šo spēļu mēneša atlēts. Šis gods tiek piešķirts sportistam, kurš izcēlies pasaules līmenī gan ar sportiskajiem panākumiem, gan ar sabiedrisko darbību. Sandra ir tikai trešā orientēšanās sporta pārstāve no visas pasaules, kas atzīta par Pasaules spēļu mēneša atlētu.
“Tas man tiešām bija liels pārsteigums,” norāda S. Grosberga. “To veicināja tas, ka Latvijā sezona notika, es uzvarēju visos valsts čempionātos, jo bija valstis, kur pat nacionālie čempionāti nenotika. Tas ir pluss no šī laika, ja sezona būtu tāda, kā gada sākumā plānots, visticamāk, nebūtu pie šādas atzinības tikusi.”
Vēl viņa iekļauta Triju zvaigžņu balvas žūrijā. Jau rakstīts, ka šis ir jauns apbalvojums Latvijas sportā, uzvarētājus 10 nominācijās noteiks tautas, 30 akreditēto sporta žurnālistu un deviņu sportistu balsojums, kuru vidū arī S. Grosberga. Savu balsojumu jau izdarījusi, un nominācijā “Gada sporta federācija” tas ir par Latvijas Orientēšanās federāciju, kas bija viena no trim pretendentēm: “Piedalos tās darbā, sekoju līdzi visiem procesiem, varu teikt, ka šis gads arī mums bija izaicinājums. Tas, ka notika Eiropas čempionāts rogainingā, ka tika aizvadīta gandrīz pilna sezona, liecina, ka federācijā darbojas uzņēmīgi cilvēki. Uzskatu, esam pelnījuši šādu titulu!”
Komentāri