Tokijas olimpiskās spēles tuvojas izskaņai. Tajās varējām just līdzi diviem mūsu puses sportistiem, BMX braucējiem Vinetai Pētersonei un Helvijam Babrim.
Droši vien, ka līdzjutēji no braucējiem gaidīja vairāk, vismaz pusfinālus, tomēr šoreiz neizdevās pārvarēt pirmo barjeru. Taču jāatceras, ka olimpiskajās spēlēs startēja tikai 24 pasaules labākie braucēji. “Druva” sazinājās ar abiem sportistiem, lūdzot viņiem vērtējums par saviem startiem un skatu nākotnē.
Nepadarīta darba sajūta
Abi braucēji atzīst – lai arī darīts maksimālais, nepadarīta darba sajūta tomēr paliks.
“Ko varēju, to izdarīju, lai gan vienmēr jau var vairāk,” saka V. Pētersone. “Jau pirms starta teicu, ka tas būtu liels panākums, ja tiktu starp 16 labākajām. Šoreiz 21.vieta, iespējams, kaut ko varēja labāk, bet laikam tas tomēr bija maksimālais, ko varēju no sevis dabūt.”
Helvijs atzīst, ka varējis vairāk, mērķis bija iekļūšana lielajā finālā: “Tāds ir sports, tāds ir BMX, kur var notikt negaidīti pavērsieni. Pirmajos divos braucienos tika pieļautas dažas kļūdiņas, ar to arī cīņa par pusfinālu un finālu beidzās. Bet noteikti varēju vairāk, tāpēc ir nepadarīta darba sajūta.”
Pēc pirmās iepazīšanās ar olimpisko BMX trasi izskanēja, ka tā ir garāka nekā ierasts un brauciens ir par kādām piecām sekundēm ilgāks. Vineta saka, ka tas bija vairāk nekā piecas sekundes: “Tā bija kā vēl viena, piektā, taisne, kas pielikta ierastajām trasēm. Šī bija pavisam citāda trase, pat nav nevienas, ar ko salīdzināt. Tā bija nepateicīga ātruma ziņā, trase nepieļāva kļūdas. Man bija sajūta, ka ātrums no tās nāca ārā ļoti negribīgi. Arī citas sportistes, tostarp divkārtējā olimpiskā čempione Mariana Pahona, kurai jautāju, vai tiešām arī iepriekšējās olimpiskajās spēlēs bijušas tik grūtas trases, atzina, ka nē, šī bijusi ļoti nepateicīga. Es teiktu, šī noteikti nebija mana trase. ”
Arī Helvijs stāsta, ka tik garā trasē tiešām nekad nav braukts: “Protams, pasaulē nav divas identiskas BMX trases, pie katras jāmāk pielāgoties dienās, kas atvēlētas treniņiem. Varbūt šī nebija tā sarežģītākā trase, bet vietām bija izveidoti pārāk ātri uzmetieni, un, braucot maksimālajā ātrumā, ar tiem nevarēja tikt galā. Varbūt tas izsita no ritma, bet kopumā trase fiziski tiešām ļoti grūta.”
Abi atzīst, ka Tokijas BMX trase deva ļoti noderīgu pieredzi. Uz jautājumu, vai stāvēt uz starta olimpiskajās spēlēs ir citādi nekā pasaules čempionātā, Pasaules kausā, dzirdēju atšķirīgas atbildes.
Vineta saka, ka pilnīgi noteikti: “Tā ir apziņa, ka uz tevi skatās ļoti liela televīzijas auditorija. Pasaules čempionātā tā nenotiek, tam seko līdzi tikai lielākie fani, bet olimpiskajām spēlēm ir pavisam cits skatītāju skaits. Olimpiskajās spēlēs jārunā par pavisam citu atbildību, jo savu vārdu šajā sporta veidā ierakstījis Māris Štrombergs, un līdzjutēji to gaida arī no mums. Ietekmēja arī tas, ka nebija skatītāju. Šķiet, tās bija pirmās sacensības, kad braucām klusumā. Bet droši vien, ja viņi būtu, satraukums būtu vēl lielāks.”
Helvijs atzīst, ka starta brīdī bijis pārāk mierīgs: “Domāju, būs liels uztraukums, bet, stāvot uz starta, sapratu, ka manī ir ļoti liels miers, maksimāla koncentrācija. Varbūt pietrūka pirmsstarta satraukuma, tas dotu lielāku adrenalīna devu, kas ļautu parādīt labāku sniegumu. Iespējams, viens no iemesliem bija tas, ka nebija skatītāju, BMX stadio- nā valdīja pilnīgs klusums. Sajū-ta bija kā braukt treniņos, pietrūka emociju.”
Olimpiskā gaisotne
Olimpiskās spēles, ja atskatāmies uz visām iepriekšējām, ir patiesi svētki gan līdzjutējiem, gan sportistiem, ar īpašu gaisotni, īpašām emocijām, ko šogad liedza izjust epidemioloģiskie ierobežojumi.
“Šis bija viegls ieskats olimpisko spēļu atmosfērā,” saka Vineta. “Arī paši nevarējām paskatīties citus sporta veidus. To gribēju, jo ikdienā neizdodas. Olimpiskajās spēlēs būtu iespēja, diemžēl šoreiz tas bija liegts. Pietrūka jau minētās skatītāju klātbūtnes, to juta arī atklāšanas pasākumā. Ieejot stadionā, bija īpaša sajūta, kad kopā ar komandu iznāc prožektoru gaismā, tomēr vēlāk nācās konstatēt, ka stadions ir ļoti kluss, tik vien, cik citu valstu komandu atbalsts. Pieļauju, ka pie pilnām tribīnēm sajūtas vispār celtu virs zemes.”
Helvijs saka, ka grūti salīdzināt, jo šīs viņam bija pirmās olimpiskās spēles, tomēr olimpisko sajūtu izdevies noķert: “Forši, ka bija iespēja piedalīties atklāšanas pasākumā. Žēl, protams, ka nevarējām braukt nekur ārpus olimpiskā ciemata, atbalstīt citus Latvijas sportistus. Arī iepazīt Tokiju varēja tik vien, cik caur autobusa logu.”
Ar skatu uz Parīzi
Nākamās vasaras olimpiskās spēles jau pēc trim gadiem Parīzē, un abi nenoliedz, ka tas ir mērķis, uz ko tiekties.
“Tokija bija ļoti liels motivācijas un atspēriena punkts nākamajam,” saka Vineta. “Man sapnis par olimpiskajām spēlēm parādījās samērā nesen, vien tad, kad sāku startēt elites grupā. Tad bija skriešana pēc punktiem, lai varētu kvalificēties, bet, tikai nonākot Tokijā, tā īsti sapratu, ka esmu to izdarījusi.
Tagad ir vēlme parādīt, ka varu vēl labāk, jo atzīšu, nebiju labākajā formā. Tas dod motivāciju turpināt Parīzes spēlēs pēc trim gadiem. Es teiktu, ka varētu startēt nākamajās un pat vēl aiznākamajās olimpiskajās spēlēs. Arī skatoties pēc vecuma, jo pasaules čempionei, arī divkārtējai olimpiskajai čempionei, šobrīd ir 30 gadi, man tas vēl priekšā.”
Arī Helvijs neslēpj savu skatu uz Parīzi: “Tagad, kad emocijas rimušas, teikšu – jā, āķis ir lūpā, gribas tikt uz Parīzi, bet tad gan tikai ar vienu mērķi – iekļūt lielajā finālā. Šoreiz tikai trīs gadi līdz tam, un jau nākamā gada nogalē sāksies kvalifikācijas cikls.”
Pavisam drīz, 22. augustā, Nīderlandē notiks pasaules čempionāts, kurā Vineta startēs, bet Helvijs nolēmis paņemt nelielu pauzi: “Šī trase nav man parocīga, jūtu arī, ka vajadzīga pauze. Sezona bijusi ļoti gara, vajag nedaudz atpūsties, lai jauniem spēkiem sāktu krāt punktus.”
Komentāri