Aizvadītajā “Rīgas maratonā” sporta kluba “Ašais” pārstāvis Kristiāns Potašovs 10 km distancē junioru grupā bija otrais ātrākais no Latvijas jaunajiem skrējējiem, palaižot priekšā tikai savu komandas biedru Rihardu Serģi. Pēc pusgada piespiedu atpūtas, ko noteica trauma, Kristiāns atgriežas skrējienu apritē. Šobrīd līdztekus treniņiem un sacensībām jāspēj arī labi sagatavoties 9.klases noslēguma eksāmeniem.
Šahs skriešanas distancē
Vieglatlētikā Kristiāns trenējas kopš 2009.gada, visu laiku viņa treneris bijis un ir Austris Āboliņš. Jaunietis stāsta, ka skriešana patikusi vienmēr, kopš bērnības viņš bijis nemitīgā kustībā. Mācoties pirmajā klasē, gan pamēģinājis florbolu, bet tad veiksmīgi startējis dažos skrējienos. Kopš tā laika darbojas sporta klubā “Ašais”.
“Vieglatlētikā redz personīgo izaugsmi atšķirībā no komandu sporta veidiem, kur tas mazāk jūtams. Te redzu, ja rezultāti uzlabojas, viss kārtībā, ja ne – jādomā, kāpēc tā. Garākajās distancēs svarīgi prast sevi motivēt. Ir situācijas, kad jūtu – viss, nav vairāk spēka, bet atrodu motivāciju, un aiziet! Kā saka – viss ir galvā,” norāda K. Potašovs.
Lai arī Kristiāns regulāri startē garākos skrējienos, viņa galvenā distance ir 1500 metri. Sprints esot par īsu, viņš atzīst – tiklīdz sāc, uzreiz beigas, nevari dabūt vajadzīgo sajūtu. Jaunietis startē arī 800 metru distancē, kas gan parasti ir nākamajā dienā pēc 1500 m skrējiena.
“Tad jāiztiek ar spēkiem, kas palikuši no iepriekšējās dienas. Šie divi apļi 800 metros ir grūti, īpaši pēdējie simts metri. Ja vēl pretvējš, ir sajūta, ka finišs netuvojas, un tie simts metri tad ir garākie, kas jebkad bijuši,” saka sportists.
1500 m distance nav tik daudz fiziskais pārbaudījums, cik taktisks skrējiens. Kā saka, šahs skriešanas distancē. Kristiāns stāsta, ka sākas jau ar to, ka pēc starta neviens skrējējs negrib uzņemties vadību, jo skaidrs, ka visi iesēdīsies astē un distances beigās aizies garām: “Šajā skrējienā svarīgs viss – starts, vietas izvēle, lai nenobloķē, arī domāšana un izturība. Ir tāds aplams stereotips, ka skrējēji nedomā. Ja tev nav galvas, tu nekas neesi. Jau sen pierādījies, ka labi sportisti ir arī gudri sportisti.”
Pirms sacensībām ar treneri tiek pārrunāta taktika, bet skrējiena laikā pašam nākas pieņemt lēmumu, vadoties pēc situācijas. Jāsadala spēki, lai pietiek līdz pēdējam metram, jo bijuši gadījumi, kad sāncensis apdzen pie paša finiša.
“Ļoti svarīga pieredze, šajos gados daudz kam esmu izgājis cauri, nācies piedzīvot dažādas situācijas, tas ļauj pieņemt pareizākus lēmumus. Šis skrējiens jāpulē kā dimants, lai nonāktu pie vislabākā rezultāta,” norāda K. Potašovs.
Trenera faktors
Kristiāns ļoti atzinīgi vērtē sadarbību ar Austri Āboliņu, kurš ir ne tikai treneris, bet arī psihologs: “Ar Austri kopā esmu ilgi, esam ļoti daudz ko pārrunājuši, par psiholoģiju, par dzīvi, par daudz ko. Kopā esam daudz kam gājuši cauri. Ja treneris tikai dzen savus audzēkņus, neparādot sporta skaisto pusi, nespējot motivēt, iedvesmot, tas ir slikts treneris. Varu teikt, ka man ir lielisks treneris. Viņš ne tikai nosaka, ko darīt treniņos, kādās sacensībās startēt, bet veido šo klubu, vidi, kas ir ļoti svarīgi. ”
Lai būtu rezultāts, no daudz kā jāatsakās, arī tusiņi draugu lokā iet secen. Arī uz to Kristiāns raugās ļoti saprotoši: “Teiksim, aicina draugi uz pasākumu piektdienas vakarā, bet man svētdien sacensības. Tad padomāju, ka būs viena negulēta nakts, organisms patērēs daudz spēka un līdz startam nespēšu pilnvērtīgi atgūties. Tāpēc jāizvērtē, uz ko eju, ko gribu sasniegt. Jānosaka prioritātes, viss jāpakārto sportam. Ja tas paliks otrajā plānā, arī rezultātu ziņā palikšu otrajā plānā.”
Lai rezultāti uzlabotos, svarīgi arī izvērtēt, analizēt panākumus, neveiksmes. Kristiāns neslēpj, ka neiztiek arī bez pašpārmetumiem, ja kādās sacensībās pats kaut ko salaidis dēlī. Tad kopā ar treneri rūpīgi izanalizē kļūdas, noskatās video, lai redzētu, kas darīts nepareizi un kas darāms, lai kļūdas neatkārtotos. Sportists norāda, ka neveiksmes jācenšas aizmirst, jo katrs starts sākas no jauna. Ja kādam zaudējis, tas nenozīmē, ka sāncensis vienmēr uzvarēs. Un otrādi. Rezultātu nosaka tik daudzi apstākļi, ka neko nevar paredzēt.
Tagad Kristiāns atgriežas sportiskajā apritē pēc pusgada pārtraukuma, kas bija nepieciešams veselības sakārtošanai, uzlabošanai. Tik liels pārtraukums, protams, atstāj pēdas fiziskajā sagatavotībā, tāpēc atgriešanās notiek pakāpeniski. Pirmās sacensības pēc pārtraukuma bijušas Preiļos.
“Pirmajā aplī biju līderu grupā, otrajā aplī, kur distance pret kalnu, redzu, ka visi aiziet prom, es atpalieku, spēka nav, domāju, tūlīt izstāšos. Mudināju sevi, ka jāturpina, jātiek līdz galam, un pusotru kilometru turpināju ātrumā, kāds bija manos spēkos. Trešajā aplī spēki atkal atgriezās, un rezultātā finišēju ceturtajā vietā,” atceras K. Potašovs.
Tad sekoja pirmā vieta 5 km distancē Latvijas-Igaunijas pierobežas skrējienā Valgā un uzvara skrējiena “Cēsu pavasaris” 4 km distancē.
Jautāts, vai nav domājis skriet maratonu, K. Potašovs norāda, ka tam vēl pārāk jauns: “Negribu sevi sadedzināt. Ir treneri, kas šādi izdzen audzēkņus, jo svarīgi izcīnīt iespējami vairāk medaļu, bet junioru vecumā neviens no viņiem vairs nav sportā. Tā ir liela Latvijas problēma. Eiropā uz to ļoti skatās. Piemēram, Vācijā pirms kāda laika gribēju skriet 10 km distanci, mani nemaz nepielaida, jo nebija 16 gadu.”
Igauņi iekabina latviešiem
K. Potašovs piedalījies daudzās sacensībās Latvijā, Igaunijā, tādēļ var salīdzināt organizatorisko pusi. Viņa vērtējumā latvieši pamatīgi zaudē igauņiem. Latvijā vienīgais augsta līmeņa skrējiens esot “Rīgas maratons”, kas atbilst standartiem. Pārējie rīkotāji varētu no viņiem pamācīties vai arī aizbraukt uz kādu Igaunijas skrējienu, lai redzētu, kā jārīko šādi sporta pasākumi.
“Var jau likt uzsvaru uz tautas sportu, bet svarīgi, lai piedalās arī daudz spēcīgo skrējēju, jo tas piesaistīs uzmanību. Būs arī tautas masas. Ja ir tikai tautas sports, spēcīgajiem skrējējiem tas neinteresē, krītas arī līmenis, kas izpaužas dažādās niansēs. Piemēram, “Cēsu pavasarī” īsti nesapratu, kur jāskrien. Ieskrēju graviņā, kur tālāk? Man saka – skrien augšā, bet turp ved trīs dažādi ceļi. Distancē jābūt konkrētam marķējumam, lai nav domstarpību, lai sportistam nav jādomā, kur skriet.
Atšķirība arī balvās. Igaunijā pat bezmaksas skrējienos labākajiem ir kārtīga, smaga medaļa, kausi, balvas, notiek arī balvu loterija. Dažviet Latvijā sacensībās augsta dalības maksa, bet distancē bardaks, beigās vēl aizmirst kādu grupu apbalvot. Vai balva godalgotajām vietām mazāka par dalības maksu. Šobrīd tikai ar medaļu ir par maz. Cilvēki brauc no tālām vietām, uzrāda labus rezultātus, bet reāli par to neko nesaņem. Ir jābūt balvām, pretējā gadījumā skrējējiem nav vēlmes nākamreiz startēt.
Arī laika ņemšana Latvijā novecojusi. Te strādā ar čipiem, ko liek ap kāju, bet Igaunijā čips iestrādāts numurā, ko liek pie krūtīm. Visās sacensībās, pat mazākajās, laiku ņem no tā, kas ir atbilstoši standartiem. Kad startēts Igaunijas skrējienos, vairs nevilina Latvijas sacensības, jo gribas labu sportisko līmeni un organizatorisko kvalitāti,” atzīst K. Potašovs.
Komentāri