Florbols Pārgaujas novadā pirmām kārtām saistās ar Ilvaru Balodi. Pirms 15 gadiem atklājis šo sporta veidu Stalbei, kopš tā laika vai katrs pagasta un apkaimes puika paņēmis rokā florbola nūju. Daudzi palikuši šajā sportā, lai nestu Pārgaujas komandas vārdu Latvijā un ārpus tās.
Pats Ilvars bijis spēlētājs, treneris jauniešu komandām, pēdējos trīs gadus vadījis virslīgas komandu, taču tagad nolēmis paiet no florbola malā. Cik saprotams, tā nav bijusi tikai paša izvēle, tāpēc sarunas laikā Ilvara teiktajā ik pa laikam jūtams neliels rūgtums par radušos situāciju.
Izcīnītie kausi ir svarīgi
Sāksim ar nelielu ieskatu Ilvara darbā ar jauniešu komandām, jo U-16 grupas komanda Jaunatnes čempionātā šogad izcīnīja zelta medaļas. Šo komandu gan trenē Andris Erenbots, bet I. Balodis allaž ir kopā ar visām jauniešu komandām, pildot citas nepieciešamās funkcijas. Stāstot par jauniešu komandām, viņš saka: “Aizvadītajos 15 gados nav bijis sezonas, kad jaunatnes čempionātā kāda komanda nebūtu medaļnieku vidū. Labākajos gados no četrām vecuma grupām visās mūsējie izcīnīja medaļas. Bijuši gadi, kad mājās pārvests pa trim medaļām, pa divām, pēdējos trīs gadus vismaz viena. Tukšie gadi nav bijuši.”
Par jauniešu panākumiem liecina arī daudzie kausi, kas izstādīti skapjos blakus ieejai Stalbes sporta zālē, kur regulāri trenējas florbolisti. I. Balodis norāda: “Aiz katra no kausiem ir treniņos pavadītas stundas, sviedri, emocijas, cīņas spars. Ja šie kausi vairs nevienam nebūs vajadzīgi, es tos labprāt paņemšu. Man tie svarīgi, katram ir savs stāsts.”
Viņš vienmēr uzskatījis, ka Pārgaujas jauniešos ir potenciāls, taču pēdējās divās sezonās radušās bažas, ka sportiskā varējuma nodrošināšanā ir trūkumi: “Zināms, ka ķēde ir tik stipra, cik stiprs tās vājākais posms. Nezinu, kurš mums ir vājākais posms, bet ir sajūta, ka Pārgaujas florbolā kaut kas sagriezies. Varbūt vaina manī, nemeklēšu to tikai citur, tāpēc arī nolēmu paiet no tā malā.”
Ilvars gan piebilst, ka malā aiziešana attiecas uz virslīgas komandu, par jauniešu
florbolu vēl daudz neskaidra.
“Tagad uz virslīgas spēlēm iešu kā līdzjutējs, ja kādam interesēs mans padoms, neliegšu. Ceru, ka ar savu rīcību esmu kādu sapurinājis, šoreiz domāju – sporta kluba vadību, kuri tagad atcerējušies, ka visam vajadzīgi arī līdzekļi. Viņi katru gadu atzina, ka sezonas uzdevums izpildīts, bet realitātē klubam konkrētu mērķu nebija. Ko gribam – tikt četriniekā, astotniekā? Jo atkarībā no uzstādītajiem mērķiem jābūt darbībai – sastāvam, apstākļiem, apkalpojošai komandai un visam pārējam. Ja mērķu nav vai tie ir pieticīgi, motivācija zūd un darbības pietrūkst. Paldies Andrim Erenbotam, Laurim Ābolam, kuri nāca palīgā, bijām kā komanda, kopā strādājām, darbojāmies. Šobrīd tā vietā, lai painteresētos, kas nepieciešams, tiek meklēti vainīgie. Tādā situācijā sajūtos lieks un paeju malā. Varbūt tas nāks par labu. Ļoti gribu cerēt, ka Pārgaujas florbola tradīcijas nepazudīs, ticu, ka viss būs labāk!”
Kāds vienmēr aizgāja
Jauniešu komandas katru gadu izcīnījušus kādu medaļu, bet pašam Ilvaram virslīgas spēlētāja un trenera amatā nav izdevies tikt līdz medaļām. Šo sezonu komanda noslēdza 12.vietā, bet augstākais sasniegums – 4.vieta regulārajā čempionātā pirms divām sezonām. Pārgaujā izauguši daudzi talantīgi spēlētāji, diemžēl tos nav izdevies noturēt komandā.
“Savulaik ar Andri Erenbotu puišiem teicām, ka vajadzīgs trīs gadu cītīgs darbs visiem kopā un varam cīnīties par medaļām. Taču to neizdevās realizēt, jo visi nenoturējās. Kāds vienmēr aizgāja, un te nu mēs esam.
Bet, ja paskatāmies šī gada finālu, kurā spēlēja Cēsu “Lekrings” un “Lielvārde”, es pat nemēģināju saskaitīt, cik laukumā bija spēlētāju, kuri nākuši no Pārgaujas. Jo savulaik 1991. un 1993.gadā dzimušo komandas visu laiku bija fināla četriniekā un finālā. Ja šī piramīda būtu noturēta, virslīgā mēs tagad cīnītos par medaļām. Jo komandas komplektēšanā svarīgi, lai būtu no kā komplektēt. Toreiz bija, bet katru gadu no komandas aizgājuši vairāki vadošie spēlētāji, un tas nav labs rādītājs. Var teikt, treneris vainīgs, esmu gatavs šo iemeslu likt pirmajā vietā, bet esmu pārliecināts, ka spēlētāji meklē labākus apstākļus. Rubenē tie ir labāki, arī Valmierā, nemaz nerunājot par Cēsīm, kur tie ir vēl labāki. Līdztekus trenera darbam varu sagādāt formas, ekipējumu, sataisīt afišas, noorganizēt transportu, mēģināt organizēt un piesaistīt sponsorus, bet nevaru būt mediķis, fizioterapeits, kā arī izmazgāt formas un tamlīdzīgi. Arī finansējums komandas saliedēšanas pasākumiem bija jāizprasa ar paskaidrojumiem, un arī tad to piešķīra ar gariem zobiem. Ja turpat netālu ir komandas, kurām tas viss ir, saprotu jauniešus, kuri izvēlas būt kādā no tām,” saka I. Balodis.
Pozitīvo emociju gadi
Par Ilvara aiziešanu no florbola runāja jau sezonas vidū, un viņš atzīst, ka pats domājis paiet malā: “15 gadi florbolā pagājuši, tas būtu iemesls kaut ko pamainīt. Gribēju aiziet ar pozitīvām emocijām, taču kāds pamanījās šajā medus mucā ieliet karoti darvas, pie tam izdarot to ļoti provinciālā veidā.”
I. Balodis atceras pirmsākumus florbolā, kad ar Andri Erenbotu 1999.gada vasarā sākuši no nulles. Ar koka bortiem, taisnajām nūjām, ar dalību pirmajā turnīrā “Vaidavas kauss”. Jau rudenī pēc Aināra Zelča ieteikuma pieteikušies Latvijas čempionātā. Katrs uz treniņiem paņēmis dēlus, tā veidojās bērnu komandas, un florbols Stalbē sāka attīstīties. Sākums bijis grūts, taču tagad florbols ir prioritāte un var pat teikt – Stalbes un Pārgaujas zīmols. Ilvars atzīst, ka bijis vērts pacīnīties, lai piedzīvotu šos 15 gadus un tajos gūtās emocijas: “Tas bija ļoti skaists laiks, nenožēloju neko no tā. Tas devis tik daudz pozitīvu emociju, tās nevar nopirkt, nevar salīdzināt ne ar ko. Šajā laikā kāds mans vienaudzis izveidojis savu uzņēmumu, cits uzbūvējis māju, bet man bijušas emocijas, ko nevar iemainīt ne pret kādu materiālu lietu. Taču tagad šis posms beidzies, enerģiju vairāk veltīšu saviem tuvajiem un vectēva mājas sakopšanai, kam līdz šim nav sanācis laika.”
Daži florbola zinātāji izteikušies, ka ar Balodi florbols Stalbē radās, ar Balodi
beigsies. Ilvars norāda, ka arī dzirdējis šo atziņu, bet uzskata, ka neaizvietojamu cilvēku nav: “Patiešām ceru, ka viss turpināsies kā līdz šim. Droši varu teikt, ka svarīgākas un mīļākas komandas par “Pārgauju” man nav un nebūs.”
Jānis Gabrāns
Komentāri