Viena no Latvijas labākajām BMX braucējām Vineta Pētersone jau aizvadījusi jaunās sezonas, kurā viņa startēs elites grupā, pirmās sacensības. Pirms sezonas viņa “Druvai” pastāstīja par iepriekšējā gada interesantākajām sacensībām, par piedzīvotajiem vilšanās brīžiem un mīlestību uz šo sporta veidu. Starptautiskajās sacensībās viņa pārstāv komandu “Thrill Factory”.
Aizvadītajā gadā Pasaules čempionātā junioriem Vinetai bronzas medaļa, Eiropas kausos junioru grupā kopvērtējumā pirmā vieta, bet Pasaules kausa izcīņā elites grupā ierindojusies 11.vietā.
“Bija iespēja iekļūt Olimpiskās vienības B sastāvā, ja izdotos iekļūt labāko desmit pasaules elites braucēju Pasaules kausa kopvērtējumā. Paliku 11. Tas, ka es kā juniore biju 11.elites kopvērtējumā, viņiem nelikās saistošs, arī ne Pasaules čempionāta bronzas medaļa junioriem un uzvara Eiropas kausā,” saka V. Pētersone.
Ritenim atvaļinājums, Vinetai – medaļa
Par gada lielāko piedzīvojumu sportiste sauc Pasaules čempionātu, jo tas sācies ar secinājumu, ka velosipēds “aizlidojis” kaut kur citur.
“Bija zināms šoks, jo katram braucējam ritenis tiek īpaši pielāgots, nācās rast rezerves variantu, pierast pie cita. Aizņēmos riteni no komandas biedra, bet tobrīd par augstu rezultātu vairs nedomājām. Tas apbēdināja, jo pēdējā junioru gadā gribējās nobraukt labi.
Daudz laika gatavoties nebija, viens treniņš un sacensībās iekšā. Tur viss ritēja ļoti strauji, uzreiz pēc pusfināla sauca uz finālu, gandrīz nebija laika atvilkt elpu. Kad izsauca mani, bija īpaša sajūta, apzinājos, ka esmu tikusi līdz finālam, bija zināms atvieglojums, ka jānobrauc tikai viens aplis. Fināls bija veiksmīgs, pēdējā līkumā vēl biju ceturtā, bet finiša līniju šķērsoju trešā. Tas bija labs panākums, ņemot vērā visus apstākļus ar riteņa nozušanu. Vai būtu labāk, ja būtu savs ritenis? Varbūt, bet tagad nav vērts par to domāt, jo bija tā, kā bija.
Interesanti, ka mans komandas biedrs, no kura aizņēmos braucamo, arī iekļuva finālā. Vēlāk smējām, ka šis ir veiksmes ritenis, kas iebraucis divos finālos,” stāsta Vineta.
Nedēļu pēc tam, kad viņa jau biju pārbraukusi mājās ar bronzas godalgu, varējusi saņemt arī savu braucamo.
Arī Eiropas kausu sākums nebija veiksmīgs. Pirmajā posmā palika pusfinālā, kaut gan kā otrā gada juniore startēja kopā ar gadu jaunākām braucējām.
“Visi uz mani skatījās kā stabilu līderi, patiesībā tā arī vajadzēja būt, bet kaut kas nesagāja,” saka Vineta. “Otrajā posmā iekļuvu finālā, bet uz pjedestāla netiku. Sekoja vēl divas ceturtās vietas, un tā arī neesmu sapratusi, kāpēc tā. Tikai pēc tam sākās pjedestāli, kas atgrieza cerību kāpt uz augšu kopvērtējumā. Viss izšķīrās pēdējos posmos Norvēģijā, kur bija labi rezultāti.”
Tā kā bija pēdējais gads junioros, Vineta pamēģināja arī spēkus Pasaules kausa elites grupā, kur jāmērojas spēkiem ar pasaules stiprākajām BMX braucējām. Kopvērtējumā iegūto 11.vietu viņa vērtē kā ļoti labu rezultātu.
Jautāta, vai šogad izdosies iekļūt desmitniekā, viņa atbild, ka to grūti prognozēt, jo pērn aiz muguras palikušas braucējas, kas pilnīgi droši var būt labāko desmitā: “Varbūt man paveicās, ka finišēju vienpadsmitā? Laikam tomēr tā nevar teikt, jo nebraucu slikti, bet skaidrs, ka labāko braucēju pulks kļuvis lielāks, lai tiktu desmitniekā, ir liela cīkstēšanās. Lai iekļūtu finālā, rezultātu starpība ir ļoti neliela. Līdz pusfinālam trasē vajag tikai drosmi, lai iekļūtu finālā, jau vajag ko vairāk – jābūt ātrākai, spēcīgākai, tehniskākai. Cīņa tur ļoti sīva, rezultātu izšķir sīkas nianses.”
Cerības paliek
Lai arī gads bijis veiksmīgs, nav izdevies iekļūt Olimpiskās vienības B sastāvā. Taču tā nav vienīgā piedzīvotā vilšanās. Kad sapratusi, ka tas iet garām, cerējusi uz valsts prēmiju, kas pienākas par bronzu pasaules čempionātā, diemžēl uzzinājusi, ka arī tās junioriem nebūs, jo nauda novirzīta citiem mērķiem.
“Atzīšos, ka biju ļoti vīlusies,” neslēpj Vineta. “Tajā brīdī iezagās doma, vai vērts vispār turpināt. Man patīk braukšana, sacensību atmosfēra, ieguldu tajā savu laiku, līdzekļus, bet novērtējums no valsts nekāds. Sportists darbojas cerībā, ka kāds to pamanīs, novērtēs… Manuprāt, Olimpiskā vienība paredzēta, lai sagatavotu sportistus nākamajai olimpiādei, bet esmu tai reāla kandidāte. Tieši olimpiskās spēles ir mērķis, kas dod stimulu trenēties, startēt. Kvalifikācijas kritēriji vēl nav paziņoti, bet iepriekš vienmēr bijušas trīs iespējas kvalificēties, kādā to pilnīgi droši varu izdarīt.”
Tieši šī vilšanās likusi paņemt neplānotu atpūtas brīdi, lai visu pārdomātu un lemtu, ko darīt tālāk. Sportiste izvēlējusies braukt vēl vienu gadu, jo olimpiskais mērķis ir liels vilinājums. Sezona solās būt spraiga, jo šis būs pirmais gads tikai elitē. Vineta saka: “Ja pērn bija iespēja braukt gan elitē, gan junioru grupā, tagad atkāpšanās ceļa nav. Ko esmu gatava sasniegt? Komandai nepatīk mana atbilde, bet es saku: “Tad jau redzēs. Darīšu, ko varēšu, bet neko nesolu.” Jo šis sports ir tik neparedzams, tik daudzi sīkumi ietekmē rezultātu, ka labāk nesolīt.”
Sportiste trenējas pasaules riteņbraukšanas centrā Šveicē, kur vismaz līdz šim latviešiem ļauts trenēties bez maksas, ja tiek izpildīti atlases kritēriji. Ja par treniņiem būtu jāmaksā, tas nebūtu pa kabatai.
Komanda braucēju nodrošina ar tehniku, ekipējumu, dzīvošanu, taču finansējums citām vajadzībām jāgādā pašai.
“Šis nav ienesīgs sporta veids, tajā kopumā nav daudz naudas, it īpaši, ja salīdzina, piemēram, ar tenisu. Laikam vajadzēja iet spēlēt tenisu,” smejot saka V. Pētersone un piebilst: “Bet, ja reiz ir sākts, vaļā jau netikt.”
Marta otrajā pusē sāksies Eiropas kauss un Pasaules kauss, Latvijā Vinetu redzēsim tikai valsts čempionātā.
Komentāri