Izveidots sporta klubs “IVI” ar mērķi veicināt volejbola atdzimšanu Cēsīs. To uzņēmušies brāļi Ingemārs un Ingars Ivanovi.
Ingara vārds volejbola cienītājiem labi zināms, viņš ir Latvijas izlases dalībnieks, šobrīd spēlē komandā “Daugavpils/ Ezerzeme”. Var minēt, ka 2007./2008.gada sezonā spēlēja augstākās līgas komandā SK “Cēsis/ Cēsu alus”.
Kas ir IVI?
Ingemārs kopš pārcelšanās uz Cēsīm strādā pilsētas Sporta skolā par treneri. Viņš kopā ar brāli un citiem domubiedriem grib panākt, lai Cēsīs atkal attīstītu augsta līmeņa volejbolu. Ingemārs saka: “Ideja par klubu radās jau tad, kad pārcēlos uz Cēsīm. Sapratu, ka nepieciešams vairāk attīstīt volejbolu, jo savulaik te bija arī virslīgas komanda, ir labi speciālisti, ar kuriem sadarbībā varam to īstenot, piemēram, Ģirts Mārtiņsons, kurš trenē valsts junioru U17 izlasi.”
Taujāts par kluba nosaukumu, Ingemārs saka, ka to var skaidrot dažādi, bet tas saistīts ar abu brāļu vārdiem: “Piemēram, Ingars – Volejbols – Ingemārs. Kad dzīvoju Anglijā, man bija iesauka Ivi, tā dažkārt sauca arī brāli, kad viņš spēlēja Somijā.”
Ingemārs stāsta, ka sporta nākotne ir klubu sistēmā, agrāk vai vēlāk tieši klubi pulcēs dažādu paaudžu sportot, trenēties gribētājus, veidos komandas, rīkos sacensības. To rāda pasaules pieredze, tas vērojams Rīgā, kur sporta klubu kļūst arvien vairāk, arī mazpilsētās ir tāda tendence. Kā zināms, Cēsīs ir florbola klubs “Lekrings”, basketbola klubs “BK Cēsis”, Cēsu Vieglatlētikas klubs, futbola klubs “Priekuļi”, vēl citi, kas rūpējas par konkrēta sporta veida attīstību. Tagad pievienojies klubs “IVI”.
Pēc Jēkabpils pieredzes
Ingemārs uzskata, ka Latvijas volejbolā ideāls piemērs, kam līdzināties, ir klubs “Jēkabpils lūši”, kura volejbola komanda ar vietējiem spēlētājiem spēja izaugt par labāko valstī: “Viņu pieredze rāda, ka viss sasniedzams, bet jāapzinās, ka tas nav viena gada mērķis, jāraugās ilgtermiņā. Jēkabpils klubu izveidoja pirms gadiem desmit, šogad virslīgā komandai ir jau septītā sezona, trīs gadus bijuši Latvijas čempioni. Arī mūsu kluba galvenais mērķis ir izveidot komandu, kas spēlē valsts spēcīgākajā līgā, bet tas jādara, neko nesasteidzot, ejot soli pa solim. Sākot tagad pie tā strādāt, pēc trim četriem gadiem varam jau būt samēra konkurētspējīgi, lai pieteiktu sevi spēcīgākajā līgā, tajā kādi trīs gadi jāspēlē, un tad jābūt sasniedzamiem visaugstākajiem mērķiem.”
Viens no svarīgiem aspektiem, lai komandai būtu arī līdzjutēju, atbalstītāju loks, ir vietējie spēlētāji. Savulaik volejbola virslīgas komanda balstījās gandrīz tikai uz viesspēlētājiem, tāpēc tās mūžs nebija ilgs.
Arī Ingemārs piekrīt, ka komanda tikai no viesspēlētājiem nav ilgtspējīgs projekts: “Pamatā viss jābalsta uz savējiem, audzējot jauno maiņu, veidojot piramīdu, lai vismazākie redzētu, uz ko tiekties. Protams, tikai ar vietējiem nepietiks, kāds no malas būs jāpiesaista, bet pamats jāveido cēsniekiem. Vispirms uzsvars jāliek uz tiem, kuri tagad trenējas sporta skolā, bet, kad komanda izveidota un sevi jau apliecinājusi, varam runāt ar tiem, kuri savulaik Cēsīs apguvuši volejbolu, bet tagad spēlē citās komandās.”
Nepazaudēt bumbas sajūtu
Ingemārs norāda, ka darbs ar bērniem, jauniešiem jāveido ļoti pārdomāti, uzmanīgi: “Kad sporta skolā man uzticēja trenēt jaunos audzēkņus, teicu, lai divus gadus rezultātus neprasa, pēc tam – lūdzu! Ja to nebūs, tad es arī atbildēšu. Negribu spiest puikām piedalīties sacensībās, ja redzu, ka viņi vēl nav tam gatavi. Protams, katrs zaudējums arī dod pieredzi, bet negribu, lai zēni pēc katras spēles nāk ar nokārtām galvām, ka neko nevar. Tā var radīt pretestību, tāpēc vispirms jāpalīdz sporta veidu iemīlēt, gūt pieredzi, un tad varam runāt par tālāko.
Kad saņēmu šo grupu, tajā bija mazāk par desmit puišiem, tagad, kaut arī bijis pandēmijas laiks, kad trenēties, spēlēt nevarēja, audzēkņu skaits sasniedzis 50. Ņemot vērā plašo ārpusskolas piedāvājumu Cēsīs, tas ir labs rādītājs.”
Klubā būs gan klasiskais volejbols, gan pludmales, tomēr primārais būšot zāles volejbols. 6.novembrī bija plānota pirmā kluba atvērto durvju diena, kas, ņemot vērā pandēmijas situāciju, atcelta uz vēlāku laiku.
“Tāds īstais starts, visticamāk, būs vasarā, kad uzmanības centrā būs pludmales volejbols, sacensības, treniņnometnes, arī sadarbībā ar sporta skolu. Centīsimies parādīt, kā klubam sokas, cik esam, kādi rezultāti, un tad jau varam spert nākamos soļus. Domāju, ja pierādīsim sevi ar reāliem darbiem, būs gan sadarbība, gan uzņēmēju atbalsts,” saka Ingemārs, piebilstot, ka svarīgi arī radīt piederību klubam, lai to justu jaunie spēlētāji, viņu vecāki.
Lai veidotos iecerētā komanda, daudz jāstrādā ar jauniešiem, tas pēdējā gadā bijis ļoti sarežģīti, īpaši domājot par zāles treniņiem. Atcerēsimies, ka visu pagājušo ziemu telpās trenēties nedrīkstēja. Treneris neslēpj, ka tas bijis zināms izaicinājums, taču, cik vien bijis iespējams, centušies nepazaudēt bumbas sajūtu: “Ārā bija -8 grādi, no laukuma notīrījām sniegu un sākām mētāt bumbu. Sapratām, ka zāles sezonas nebūs, tāpēc sākām trenēties pludmales sezonai.
Tagad atkal gandrīz uz mēnesi esam ārā no zāles, no koptreniņiem vispār, tad nu puišiem individuālie fiziskie treniņi, trenēsim lēcienu un spēku. Ceru, ka no novembra vidus varēsim atsākt, jo izturēt vēl vienu ziemu nebūs viegli. Būs sarežģīti noturēt jauniešus volejbolā, sportā kopumā.”
Runājot par “Jēkabpils lūšu” pieredzi, Ingemārs norāda, ka klubs sācis ar volejbolu, bet tagad tā paspārnē ir arī basketbols, futbols. Mūsu pusē gan šiem sporta veidiem ir savi klubi, bet, kā saka treneris, tas neliedz sadarboties: “Varbūt nākotnē vērts visiem sporta klubiem apsēsties pie galda, veidot kādu savienību, lai katram nav jācīnās tikai par sevi. Mazā pilsētā varbūt vairāk var sasniegt, darbojoties kopā.”
Komentāri