Ar pamatīgu intrigu noslēdzies ASV studentu sporta asociācijas NCAA basketbola turnīrs dāmu komandām. Vēl pēdējā sekundē nebija zināms, vai cēsniece Māra Mote varēs līksmot par pirmo vietu vai nāksies samierināties ar otro.
Līdz pēdējai sekundei viņas pārstāvētā Arizonas Universitātes komanda atradās viena punkta attālumā no Stenfordas Universitātes 53:54, bumba bija “Arizonas” spēlētājām, taču metiens līdz ar fināla sirēnu izrādījās neprecīzs.
Kā “Druvai” atzina Māra Mote, kura basketbola gaitas sāka Cēsu Sporta skolā, traki iedomāties, ka viens metiens varēja visu kardināli mainīt, bet tāds ir sports: “Kāds uzvar, un kādam ir arī jāzaudē. Stenfordas komanda ir laba, arī viņas bija pelnījušas uzvaru. Mūsu komandas trenere pēc spēles teica, ka tāpat labu darbu esam izdarījušas. Neviens neticēja, ka tik tālu tiksim. Neticēja, ka pat iekļūsim astotniekā. Varam lepoties ar paveikto.”
Pati Māra gan finālspēli skatījās no rezervistu soliņa. Kopumā šajā sezonā viņa iesaistījusies 11 spēlēs no komandas 27 aizvadītajām, laukumā pavadot vidēji 3,4 minūtes, sezonā guvusi piecus punktus. Māra atzīst, ka komandā ir ļoti spēcīgas spēlētājas, tāpēc liela iekšējā konkurence: “Vairāk jāstrādā ārpus treniņiem un jātic, ka trenere uzticēsies, jo domāju, ka treniņos sevi labi parādu un labi arī spēlēju.”
Komandas kodolu veido astoņas spēlētājas, kuras laukumā pavada lielu spēles laiku, pārējām septiņām atvēlot vien rezervistu vietu. Bet, kā zināms, spēcīga konkurence veicina izaugsmi.
Neraugoties uz rezervistes vietu, M. Mote atzīst, ka turnīrs bijis lielisks, komanda pārrakstījusi skolas sporta vēsturi: “Mūsu skola nekad pat nebija tikusi “Elite8”, tāpēc tikt līdz čempionāta finālspēlei bija liels gods. Pat nelikās, ka tiešām mēs esam tās, kas tur tika. Parasti redzēts, kā finālā spēlē vadošās komandas, un tagad mēs tur esam un visi skatās uz mums. Tas tiešām bija fantastiski! Brīnišķīgs brīdis, kā Tuksonā (pilsēta, kurā atrodas Arizonas Universitāte-aut.) mūs sagaidīja fani. Braucām ar autobusu, uz ielām cilvēki ar plakātiem. Futbola stadionā bija svinīgs brīdis, skolas orķestris spēlēja, uzrunas teica pilsētas mērs, skolas prezidents, sporta daļas prezidents. Visi mūs sagaidīja un apsveica, tas tiešām bija patīkami.”
Diemžēl nebija īstās spēļu atmosfēras, jo kovids neļāva aizpildīt visas sēdvietas zālēs. Tomēr izšķirošajās spēlēs klāt varēja būt arī noteikts skaits līdzjutēju. Māra saka, ka bijis pat neierasti dzirdēt tik daudz fanu, jo visu sezonu spēlēts klusumā, līdzjutēju balsis skanējušas tikai ierakstā.
Marta trakuma jeb izšķirošo spēļu 20 dienas komandām nācās pavadīt burbulī, un Māra neslēpj, ka tas bijis grūti: “Viss bija ļoti ierobežoti. Pat, lai brauktu ar liftu, bija jāsapulcējas visai komandai, tad jāgaida atļauja, ka drīkst spiest pogu. Nevarēja braukt lejā pa vienai. Testēšanās notika katru dienu, brokastis un pusdienas pienesa istabiņās, tikai vakariņas ēdām kopā. Visu laiku pārsvarā nācās pavadīt savā istabā, jo arī citu istabās nedrīkstēja iet, nedrīkstēja satikties ar citu komandu spēlētājām. Aleksai Gulbei, vēl vienai meitenei no Latvijas, ar kuru esam draudzenes, tik bieži gāju garam, bet pat apskauties nevarēja, vien pateikt – čau. Man liekas, arī Anna Dreimane dzīvoja tajā pašā viesnīcā, bet satikties nedrīkstēja. Viegli nebija šādā režīmā dzīvot, varbūt tāpēc uzvaras likās vēl nozīmīgākas.”
Arī sezona aizvadīta “Covid-19” ēnā. Katru rītu bija jāceļas ap septiņiem, lai dotos veikt testu, tad attālināti lekcijas, un pēc tam treniņi, kas arī aizvadīti maskās.
“Visi brīnījās, kā mēs skrienot varam paelpot, bet es tik smējos un teicu, ka jau pierasts,” saka Māra. “Pati sezona arī gāja kā pa viļņiem. Sākumā nevedās komandas spēle, tad kļuva labāk, bet regulārās sezonas beigās atkal kaut kas nobruka. Varbūt ietekmi atstāja fiziskais nogurums, šis laiks daudz prasīja arī psiholoģiski, un patiesībā visām spēki bija izsmelti. Pēc regulārās sezonas bija pusotra nedēļa, lai atgūtos, to paveicām. Uz finālturnīru devāmies svaigas, izlikām visu, uz ko esam spējīgas.
Nevienai komandai šis nebija viegls gads, tāpēc patīkami tikt tik tālu un teikt: “Okay, vismaz šis viss nebija velti. Mēs tik daudz sasniedzām!”
Komentāri