Bezceļu braukšana, interesants un savdabīgs autosporta veids, kas no braucējiem un līdzbraucējiem prasa daudz un dažādas prasmes un uzdrīkstēšanos. Tomēr tie, kuri pamēģinājuši spēkus, grib to atkal un atkal.
Arī Aigars Logins 2001.gadā aprīkoja pirmo džipu, lai dotos mežos un purvos, vienu sezonu paņēma pārtraukumu, bet tad, kā pats saka, nervi neizturēja un viņš atgriezās ofrodā. Aizvadītā sezona viņam bija īpaša, jo uzstādītais mērķis – izcīnīt sporta meistara titulu – sasniegts, un tagad pie uzvārda viņš droši var pievienot – sporta meistars. Šo titulu izcīnījuši arī abi viņa līdzbraucēji – Mārcis Meslis un Aigars Skudriņš, kuriem A.Logins saka vislielāko paldies, jo tieši viņiem nācies brist visus dubļus un purvus.
„Šī bija viena no raibākajām sezonām. Interesanta, lai arī ļoti smaga, jo konkurence pieaug. Tā kā bija nozīmīgs mērķis, iegādājāmies un aprīkojām jaunu mašīnu. Likās, ka visam jābūt labi, bet nācās saskarties ar problēmām – nezināmu iemeslu dēļ neturēja priekšējā tilta pusass. Vainu atklājām tikai pēc vairākiem posmiem. Iepriekš braucu ar parastām dubļu riepām, pērn atradu tādas, kas pēc reitinga ir trešās labākās pēc saķeres un citiem raksturlielumiem. Tas arī bija problēmu iemesls, ja vecās riepas izbuksēja, šīs, kā ieķērās, tā palika, un tehnika neturēja tām līdzi,” stāsta A.Logins.
Konkurencei pieaugot, palielinājies arī rezultātu blīvums. A.Logins stāsta, ka sezonas sākumā situācija bijusi kā pirmajā formulā, jo ceturtās vietas īpašnieks no uzvarētāja atpalicis tikai 2,5 sekundes. Bezceļniekiem tas ir kaut kas prātam neaptverams.
„Kad sapratām, kā ar jaunajām riepām pareizi jābrauc, sezonas otrā puse aizgāja, kā plānots.
Kopvērtējumā trijniekā bijām visu laiku, priekšpēdējā posmā bijām otrie, un pēdējā posmā izcīnītā uzvara ļāva izcīnīt jau ceturto vicečempiona un, kas svarīgākais, sporta meistara titulu,” stāsta A.Logins.
Mēdz teikt, ka ir divas nepatīkamas vietas – otrā un ceturtā, bet A.Logins vadās pēc citas filozofijas: „Pirmā vieta mūsu klasē ir slidena, tur uzvarētāji katru gadu mainās, bet mēs esam stabili otrie! Tas parāda, ka braucam labi. Līdz uzvarai pietrūka 40 punktu, reizē maz un daudz. Ja ne posms, kur nobirām jau pirmajā etapā, visādi varēja būt.”
Īpaši atmiņā palicis piedzīvotais bezceļu pēdējā posmā. A.Logins atceras, ka tā viņš līdz šim nekad vēl neesot braucis. Kaut arī mašīna ir daudz augstāka nekā ielas variantā, forsējot kādu ar ūdeni piepildītu grāvi, gaismiņa iespīdējusi tikai pa nelielu spraudziņu loga augšpusē, pārējais bijis zem ūdens.
„Šis etaps vispār bija īpašs. No 60 ekipāžām līdz finišam nokļuva tikai sešas. Mums palīdzēja tas, ka bijām pareizi sagatavojuši auto, pārējie noslīcināja dzinējus, ūdens plūda iekšā tur, kur tam nevajadzēja tikt. Mēs arī taktiski nostrādājām pareizi, kamēr citi iekrita uz masu psihozi, kā tas nereti notiek masu startā. Iepazinies ar purvu, ko nāksies šķērsot, sapratu, kas notiks, ja metīsimies tur pa galvu, pa kaklu. Tāpēc sametāmies kopā ar vienu ekipāžu, jo purvā vienam cīnīties grūti, un pareizi nostrādājām. Rīkojāmies viltīgi, ne velti mūsu komanda iedēvēta par viltīgajām lapsām jeb smart fox, šāds uzraksts rotā arī mašīnu.
Partnerim arī bija labi, viņš posmā palika trešais, pirmo reizi kāpjot uz goda pjedestāla, paceļoties arī kopvērtējumā,” stāsta A.Logins.
Izvirzītais mērķis sasniegts, arī bezceļu braukšanai beidzot mests miers. Taču tas nenozīmējot, ka arī braukšana mačos nolikta malā. A.Logins neslēpj, ka miera tāpat nebūšot, jo aiziet no šīm aktivitātēm esot grūti. Iecerēts iesācēju līmenī piedalīties kādā rallijreidā, tāpat, sava prieka pēc.
„Tas ir vieglāk, nekā cīnīties bezceļos, rallijreidā mašīnai pat vinča nav vajadzīga, bez kā ofrodā nekādi neiztikt, tas ir galvenais glābšanas mehānisms. “Toyota Land Cruiser” pārbūvēsim atbilstoši rallijreidu prasībām, un uz priekšu! Pieredze bezceļos noderēs arī rallijreidā. Nonākot pie dziļāka grāvja, es zināšu vairākus veidus, kā to pārvarēt, bet vai to zinās pieredzējis rallijreida braucējs, tas ir jautājums. Rallijreids – tas tomēr ir vienkāršāk. Protams, citiem būs zināšanas, kā ātrāk veikt maršrutu, jo rallijreidā daudz nosaka ātrums, tur ir jāgāž. Gribu braukt savam priekam, netēmējot uz augstiem mērķiem,” saka A.Logins.
Var informēt, ka apvidus rallijs – reids zināmā mērā līdzinās rallijam. To raksturo ātrumposmi un pārbraucieni ar laika kontroli, taču distance tiek izvēlēta atbilstoša pilnpiedziņas mašīnām, un nereti ceļa kā tāda distancē nav. Atšķirībā no rallija, kur braucēji iepazīstas ar ātrumposmiem, rallijreidā izsniedz tikai distances leģendu ar svarīgo orientieru apzīmējumiem un attālumiem, bet trasi viņi ierauga sacensību laikā. Tāpēc daudz ko nosaka prasme tikt galā ar neplānotiem šķēršļiem.
Apvidus rallijreidi ir īpaši populāri Eiropas dienvidos, Ziemeļāfrikā, Āzijas valstīs un pat Dienvidamerikā. Visvairāk ar rallijreidiem aizraujas Francijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, arvien lielāku popularitāti šis sports gūst Britu salās, Vācijā, Beļģijā, Austrumeiropas valstīs, tostarp Latvijā un arī Krievijā.
Komentāri