Šajā sezonā sevi atzīstami pieteikusi garo distanču skrējēja Lelde Neimande, kura, lai arī dzīvo un strādā Rīgā, sacensību protokolos vienmēr norāda, ka pārstāv Cēsis. Seriāla “Bigbank Skrien Latvija” maratona un pusmaratona sacensību sezonā, kurā aizvadīti pieci posmi no septiņiem, dāmu konkurencē viņa jau nodrošinājusi uzvaru kopvērtējumā. Šajā pavasarī Utrehtas maratonā uzrādītais laiks 2:53:33 ir devītais labākais Latvijas maratonu vēsturē dāmu konkurencē.
Ar profesionālu pieeju
Lelde gargabalnieču apritē ir pavisam nesen. Kā pati stāsta, rit tikai otrā sezona, kad skrien, domājot par rezultātu. Pirms tam gadu skrējusi savam priekam.
“Skrēju, bet pienāca brīdis, kad skriešana kļuva par nopietnu, mērķtiecīgu aizraušanos. Var teikt, klikšķis notika brīdī, kad sapratu, ka skriešana padodas. Sākumā nebija doma aizskriet līdz kādam čempiona titulam vai tuvoties olimpiskajam normatīvam.”
Jūtams rezultātu uzlabojums sācies, kad treniņu procesam pievienojies treneris Aigars Matisons. Pati skrējēja uzsver, ka panākumu atslēga slēpjas darbā, talantā izpildīt trenera uzdoto, attieksmē pret treniņiem: “Trenera faktors ir ļoti svarīgs. Var jau teikt- pats, pats-, bet pilnīgi skaidrs, ka pats sevi vienmēr pažēlosi. Atradīsi iemeslus nedarīt vai darīt mazāk. Ja man treneris dod uzdevumus, man tie jāpilda, citu domu pat nepieļauju. Viņš tērējis laiku, domājis, strādājis pie treniņu plāna, bet es tagad izdomāšu nedarīt? Nebūs labi. Pateicoties šai sadarbībai, pagājušajā sezonā bija liels rezultātu kāpums, par ko pašai pārsteigums. Bet padomājot saprotu, ka tas panākts ar nopietnu darbu treniņos, jo pieeju tam ļoti profesionāli.”
Treniņi Leldei ir gandrīz katru dienu. It kā ir nosacīta brīva diena, bet arī tad cenšoties nelielu līkumu izskriet, jo skriešana kļuvusi par ikdienu. Viņa norāda, ka nav izlaidusi nevienu treniņu ar iemeslu – negribas. Internetā atrodamā informācija vēsta, ka savā skrējējas karjeras laikā treniņos un sacensībās noskrējusi nu jau vairāk nekā 13 000 kilometru.
“Treniņi palīdz ne tikai kāpināt sportiskos rezultātus. Atnāku no darba sagurusi, galva pilna dažādām domām, bet izskrienu treniņu, un tas palīdz sakārtot domas, salikt visu pa plauktiņiem. Garajās distancēs svarīgs raksturs, jāmāk sevi piespiest. Neslēpšu, ka ir brīži, kad iezogas domas nedarīt, bet tad svarīgi piespiesties un izdarīt, jo pēc tam gandarījums divtik liels,” atzīst L. Neimande.
Pilns medaļu komplekts
Šajā sezonā viņa spēkus izmēģinājusi arī stadionā un darījusi to ļoti veiksmīgi. Debijas skrējienā stadionā kļuva par Latvijas čempioni 10 000 metros un vicečempioni 5000 metros. Latvijas Olimpiādē, pārstāvot Cēsu novadu, 10 000 m distancē izcīnīja bronzas medaļu, zaudējot tikai olimpietēm Ilonai Marhelei un Anitai Kažemākai. Lelde atzīst, ka bijis liels gods stāvēt viņām blakus uz goda pjedestāla. Veikti arī daudzi pusmaratoni, bet kura distance pašai tuvākā?
“Noteikti maratons,” norāda Lelde. “Citas distances un segumus šajā sezonā iemēģināju, lai saprastu, kas ir kas. Pārbaudīju sevi un sapratu, ka man patīk maratons. Dažāda garuma distancēs atšķiras ātrums, domāšanas veids. Maratonā jābūt nobriedušam prātam, jāstrādā ar sevi morāli, arī fiziski tas nav viegls. Stadionā jāsakož zobi un jāskrien krietni ātrākā tempā. Maratonā, citos šosejas skrējienos mainās ainava, emocijas, stadionā tu riņķo, riņķo, nekas nemainās, un beigās tas aplis liekas ļoti garš.”
Skrējējam svarīga esot pieredze, no katra maratona, katra skrējiena kaut ko varot mācīties. Nemitīgi jāieklausās, ko saka organisms, nedrīkst ignorēt tā signālus. Lelde norāda uz kādu vienkāršu patiesību: “Maratons nav divi pusmaratoni, kā domā daudzi iesācēji. Tās ir divas nesalīdzināmas distances. Nav tā – noskrēju vienu, tagad skriešu otru. Otrā daļa ir pilnīgi citāda. Maratonā svarīgi sadalīt spēkus distancē. Ja esi pareizi sagatavojies, pirmajos kilometros jūties ļoti labi, tad ļoti viegli var pārķert, uz ko daudzi arī iekrīt. Var jau pirmo pusi noskriet ātri, ar labām sajūtām, bet jāsaprot, ka maratons sākas no 35. kilometra. Vēl 30.kilometrā vari justies labi, bet kilometra laikā viss var krasi mainīties. Man pēc 35. kilometra sākas īsta cīņa ar sevi. Nevar noliegt, ka iezogas domas mest mieru, bet jāatrod iemesls turpināt. Tā ir maratona būtība, tikt galā ar šādām domām. Nopietnākais arguments – esmu tik nopietni trenējusies, lai to visu tā vienkārši palaistu? Tas iedarbojas!”
Olimpiskais mērķis
Skrējēja stāsta, ka viņas norma ir divi maratoni gadā, šogad gan sanāks trīs. Pavasarī noskriets Utrehtas maratons, vasarā – Ventspils, oktobrī – maratons Drēzdenē. Pārējā laikā pārsvarā pusmaratoni. Lelde skaidro, ka gatavošanās maratonam ir ilgs process: “Treniņu plāns tam tiek pakārtots apmēram divus mēnešus pirms starta, kad sākas mērķtiecīga gatavošanās. Pēdējā nedēļā pirms maratona izbaudi nosacītu atpūtu, treniņi ir viegli, lai uzturētu sevi formā. Tad ir maratons, un seko laiks, kad jāatgūstas. Tas katram ir individuāli, bet organisms pēc maratona atjaunojas lēni. It kā pat jūties labi, bet kaut kur dziļi iekšā nogurums ir, un dažkārt to sajūt pat pāris nedēļu pēc maratona. Tāpēc atpūta vajadzīga, un tā nav tikai dienas trīs. Dažas dienas pēc maratona negribas skriet, man labāk patīk pabraukt ar riteni, lai ir kaut kas atšķirīgs.”
Ņemot vērā šī gada labos panākumus, rodas jautājums par konkurences trūkumu. Lelde piekrīt, ka pārāk liela tā arī nav. Ja startētu visas Latvijas spēcīgākās garo distanču skrējējas, cīņa būtu lielāka, bet olimpietēm bija citas prioritātes, viņas gatavojās Rio spēlēm, Latvijas čempionātos nestartēja. Var domāt, tas labi, vieglāk tikt pie uzvarām, bet Lelde norāda, ka tieši stipra konkurence dod lielāku stimulu: “Ja startē visas spēcīgākās, ir stimuls turēt viņām līdzi, vismaz pārāk neatpalikt. Tad uzlabojas arī rezultāts. Taču jāteic, ka pēdējos gados vismaz pusmaratonos dalībnieču skaits aug, līdz ar to arī konkurence un rezultāti. Atceros, kad sāku skriet, ar stundu un 30 minūtēm droši varēju iekļūt sešniekā, pērn vajadzēja skriet zem stundas un 25 minūtēm, lai varētu cerēt par sešnieku. To, ka līmenis paaugstinās, pierāda arī konkurence uz vietu olimpiskajā komandā dalībai Rio.”
Kad jautāju, vai pašai tālu līdz olimpiskajam normatīvam, Lelde ar smaidu atbild: “Četri gadi! Tas nebija mērķis, kāpēc sāku skriet, vēl pērn par to absolūti nedomāju, pat sapņos nerādījās, ka varētu tam tuvoties. Tagad, redzot, ka mani no normatīva šķir astoņas minūtes un esmu izaugsmes fāzē, saprotu, ka nekas nav neiespējams. Jābūt pacietīgai, jāstrādā, un tad jau arī izdosies sapni realizēt.”
Nākamais starts L. Neimandei ir nākamās nedēļas nogalē, 18.septembrī, Valmierā, tad 8.oktobris Siguldā, sezonai punktu pieliekot ar Drēzdenes maratonu 23.oktobrī.
Tad neliels brīdis atelpai, lai atkal atsāktu treniņus, kas turpināsies visu ziemu. Kā saka Lelde – skrējējs vienmēr skrien neatkarīgi no gadalaika un laika apstākļiem.
Komentāri