Agnese Auziņa (29) – Starptautiskās Tradicionālā Karatē Klubu Alianses 3.dans ir cēsniece, viņa ir juriste, strādā Pārgaujas novada pašvaldībā.
Ikdienā mājās viņu gaida divas burvīgas atvasītes – Amēlija (4 gadi) un Armands (10 mēne-ši)-, un draugs Artūrs. Ģimene brīvo laiku kopā pavada aktīvi – skrien, brauc ar velosipēdiem, peld un vingro. “Mans sapnis ir piedalīties un noskriet maratonu. Ir skrieti vairāki pusmaratoni, bet līdz maratonam vēl ir, kur tiekties,” atzīst Agnese.
Ar sportu Agnese nodarbojas no desmit gadu vecuma. “Šķiet, tobrīd diezgan populāras bija austrumu cīņas. Televīzijā biju redzējusi karatē, vecākiem teicu, ka vēlos trenēties. Cēsīs bija karatē pulciņš, tā jau teju divdesmit gadu esmu iemīlējusi karatē. Atminos, sākotnēji treniņi notika kādreizējā “3×3 kluba” telpās. Esmu pateicīga, ka vecāki mani aizveda uz treniņiem pie Aivas Nestro (ITKCA 5.dans – kvalifikācijas pakāpe) un Didža Nestro (ITKCA 6. dans), kuri šo gadu laikā ir kļuvuši par otro, karatē, ģimeni,” savās sajūtās dalās Agnese.
Karatē cīņas māksla radusies Japānā, Okinavā. “Pilnais nosaukums “karatē-do” nozīmē – “tukšo roku ceļš”. Tas ir cīņas mākslas veids, kad mācās aizsargāties no uzbrucēja bez ieročiem, kā ierocis tiek izmantots viss ķermenis: rokas, dūres, elkoņi, kājas. Vēlos precizēt, ka karatē ir dažādi stili. Piemēram, ir tradicionālais karatē un sporta karatē. Sporta karatē ir vairāk vērsts uz sacensībām, punktiem un uzvarām. Es nodarbojos ar tradicionālo karatē, kas vairāk ir cīņas māksla, kas vērsta uz sevis pilnveidošanu, trenējos Cēsu karatē klubā, kas ietilpst Latvijas Tradicionālā karatē federācijā, kur praktizējam šotokan karatē stilu. Arī mums, protams, ir sacensības, bet treniņu procesā lielāks uzsvars tiek likts, lai indivīds attīstītos fiziski un garīgi, izkoptu karatē filozofiju, ķermeņa plastiku, koordināciju, pašaizsardzību un uzvarētu pats sevi. Karatē ieteicams jau bērniem no sešu gadu vecuma, un ar to var nodarboties līdz pat sirmam vecumam. Šis cīņas sports nešķiro, kāds ir tavs vecums, ķermeņa tips vai uzbūve. Galvenais ir vēlme darīt. Nekāda iepriekšējā sagatavotība nav nepieciešama, treniņi tiek pielāgoti katram individuāli pēc spējām un varēšanas, pats galvenais ir pārliecība par saviem spēkiem, lai reālajā dzīves situācijā neapjuktu,” skaidro Agnese.
2016.gadā Agnese pieņēma jaunu izaicinājumu dzīvē un pati sāka nodot savas zināšanas karatē bērniem un jauniešiem Līgatnes novada Sporta centrā. Viņa atzīst, ka viss noticis likumsakarīgi: “Melno jostu ieguvu jau 12 gadu vecumā, kopš tā laika esmu asistējusi treniņos, pamācot jaunākos. Pamazām viss dabiski sakārtojās, un nāca piedāvājums pārņemt karatē grupu Līgatnē, jo treneris devās pensijā. Tā nu jau gandrīz četrus gadus mācu bērniem un jauniešiem karatē.”
Karatē svarīgāks ir domu spēks, ne fiziskais. Agnese stāsta: “Piemēram, atnāk bērns uz pirmo nodarbību, saskatījies filmas par karatē, un domā, ka pēc mēneša arī viņš tā varēs. Bet izrādās, ka mēnesis paiet, kamēr iemācās pareizi noturēt dūri. Sāk kļūt apnicīgi. Bērns pažēlojas vecākiem, ka nav tik interesanti, kā cerēts, un vecāki ļauj treniņus pamest. Paliek ne jau fiziski spēcīgie, bet morāli stiprie.”
Arī pati karatē trenere atzīst, ka bijuši brīži, kad treniņus gribējies pamest:. “Ir bijuši kāpumi un kritumi, vairāki brīži, kad gribējies karatē mest malā. Mazāk sanāca trenēties, kad studēju un dzīvoju Rīgā. Tolaik vairāk skrēju, gāju uz jogu, bet pienāca brīdis, kad vēlējos atgriezties karatē, un šobrīd to varu saukt par savas dzīves ceļu. Apmeklēju seminārus un apgūstu ko jaunu, tas ievilina tādā kā azartā, saprotu, ka karatē robežas ir bezizmēra. Ir tūkstošiem jaunu ideju un iespēju iepazīt sevi un savu ķermeni,” stāsta Agnese.
Karatē ētikas kodekss neļauj cīņas paņēmienus izmantot sabiedrībā, tomēr Agnese atzīst: “Protams, ja pretī nāks trīs agresīvi vīrieši un es būšu viena, mans mērķis būs būt gudrākai un ātrākai. Parasti, ja cilvēki nāk ar domu trenēties, lai izmantotu paņēmienus pašaizsardzībai, viņi ātri vien pamet karatē.”
Agnese ir mērķtiecīga, viņai šobrīd ir ITKCA 3.dans un tuvākais mērķis ir nākamās gradācijas pakāpes iegūšana. Lai to iegūtu, jābrauc uz Lielbritāniju, Latvijā nav iespējas saņemt nākamo pakāpi. Tā kā aizvadītajā gadā bija ģimenes pieaugums, šis mērķis tiek pagaidām atlikts, bet noteikti tiks īstenots tuvākajā nākotnē. Taču karatiste atzīst, ka galvenā motivācija ir veselība, prieks par to, ko dara, un sacensība pašai ar sevi. Papildus tiek iemācīta pašaizsardzība un attīstīta kustību koordinācija.
“Karatē prasmju apzīmēšanai kalpo jostu sistēma. Sākotnēji mans mērķis, kā jau visiem, bija sasniegt pirmo dan (pirmais līmenis melnajai jostai), bet tādu ir desmit. Kad nokārtoju pirmo eksāmenu, arī es domāju, ka vienīgais, ko gribu sasniegt, ir melnā josta. Nevis zināšanas, bet josta. Tikai vēlāk sapratu, ka ar to jau nekas nemainās. Vai, iegūstot jostu, es kļūstu par labāku cilvēku? Tā ir tikai apliecinājums tehnikas izpildījumam. Karatē lielākā meistarība ir uzvarēt kauju bez cīņas, nenodarot citiem ļaunu. Tas ir ideāls, uz ko jātiecas. Tā kā lielāko dzīves daļu esmu nodarbojusies ar karatē, tad apzināti, nu jau jāsaka neapzināti, visai dzīvei cauri vijas karatē principi, ko ievēroju ne tikai treniņos, bet arī ikdienā, jo karatē noteikti ir veidojis manu raksturu un attieksmi pret lietām. Cīņas elementu izpilde ir tikai ārējs savas varēšanas demonstrējums. Ķermenis ne tikai jātrenē, bet jāprot to iedarbināt īstajā brīdī,” savu karatē un dzīvesstila filozofiju pauž Agnese.
Komentāri