Ziemu nomaina pavasaris, līdz ar to ziemas sporta veidus nomainīs – vasaras. Slēpes tiks noliktas atpūtā, no ziemas guļas izcelti velosipēdi. Arī BMX velosipēdi. Vēsturiskajā Cēsu rajonā vairs ir tikai viena BMX trase – Vecpiebalgā, kur darbojas arī sporta klubs.
Gan zēniem, gan meitenēm
Vecpiebalgas BMX kluba dalībnieku sastāvs nav daudzskaitlīgs, taču viņu sasniegumi runā paši par sevi. Aizvadītajā gadā Latvijas čempionāta kopvērtējumā izcīnītas divas zelta medaļas, viena sudraba un viena bronzas.
Kluba prezidents Sandis Kārkliņš stāsta, ka līdz panākumiem jānoiet samērā garš ceļš, jo BMX
sacensībās nevar atnākt, ieraudzīt un uzvarēt. Vecpiebalgas braucēji panākumus sāka kalt Cēsu pusē, kad vēl darbojās trase Amatas novada Uplandos un bija BMX klubs. Kad viss pajuka, vecpiebaldzēni ar Sandi Kārkliņu priekšgalā izveidoja savu klubu, izstrādāja trases projektu un, piesaistot fondu līdzekļus, pašvaldības, uzņēmēju atbalstu, to arī uzbūvēja.
Stāstot par nonākšanu šajā sporta veidā, S. Kārkliņš atceras, ka sākums meklējams pirms daudziem gadiem Holandē, kur nejauši saticis Jelgavas BMX kluba prezidentu: “Sākām runāt par BMX, man radās interese, un viņš ieteica cēsniekus, ar kuriem parunāt, kuri darbojas šajā sportā. Kopā ar kaimiņu puikām aizbraucām uz Cēsīm, un sākās mūsu braucēju ceļi BMX. Sākumā gribēju, lai paša puikas ko sasniedz, bet tas kļuva par tādu sirdslietu, un tagad ir vēlme, lai visam klubam būtu izaugsme.”
Sanda dēls Arvis sāka braukt no piecu gadu vecuma, tagad viņam 17, visus gadus tēvs ir šajā sportā un var sevi uzskatīt par profesionāli. Viņš norāda, ka 12 gadu laikā nav izlaidis gandrīz nevienas sacensības Latvijā. Arvis pērn Latvijas čempionātā izcīnīja sudraba medaļu, braukt sākusi arī meita Adelīna.
“Es nespiežu, viņa pati izvēlējās,” saka S. Kārkliņš. “Sākumā pretojos, bet sapratu, ja grib – lai mēģina. Manuprāt, fiziskajai attīstībai šis sporta veids der gan zēniem, gan meitenēm. Turklāt BMX ir sporta veids, no kura var viegli pāriet uz citiem. Labs piemērs ir Mārtiņš Blūms, Arnis Pētersons, kuri sāka kā BMX braucēji, tagad teicami startē kalnu riteņbraukšanā. Ir arī citi piemēri. Ritenis iedod līdzsvaru, koordināciju, cīņas sparu.”
Ieaudzina patstāvību, atbildību
S. Kārkliņš norāda, ka viņi ir vienīgais, tā sauktais lauku klubs, kas ir tālu prom no pilsētām. Tāpēc arī dalībnieku mazāk un nav iespējams konkurēt klubu vērtējumā ar, piemēram, Rīgas klubu, kur ir kādi simts sportisti. “Klubu reitingu neņemu nopietni, jo tas nav īsti objektīvs rādītājs, ņemot vērā atšķirīgo dalībnieku skaitu klubos,” piebilst S. Kārkliņš.
Viņam svarīgi, lai vecpiebaldzēni spētu individuāli konkurēt ar ikvienu. Tāpēc vajadzīgi jauni braucēji, taču papildinājums nav tik liels, kā gribētos. Kā zināms, sarūk bērnu skaits, un, ja arī bērni ir,
ne visiem vecākiem ir vajadzīgās rocības, bet šajā sporta veidā bez jūtama vecāku atbalsta neiztikt.
“Pašam bērni nodarbojas ar BMX, zinu, ko tas prasa,” saka S. Kārkliņš. “Ja vecākiem būs interese, lai bērns kaut ko sasniedz, viņš to paveiks. Tāpēc vajadzēja trasi uz vietas, jo katru dienu brauciens uz Cēsīm prasīja gan laiku, gan resursus. Lai varētu konkurēt, ar šo sporta veidu jāsāk nodarboties no piecu sešu gadu vecuma. Atnākot 12 gados, grūti gūt panākumus. Nāk arī tādi puiši, bet viņiem saku, lai necer, ka pēc gada trenēšanās būs uz goda pjedestāla. Tā nenotiek! Jo agrāk sāk, jo lielākas iespējas sasniegt iespējami augstākus mērķus, bet vecākiem jāsaprot, vai bērns to grib, un jābūt gataviem maksimāli iesaistīties.”
Cerot, ka ienāks jaunā maiņa, klubam piesaistīta trenere Dita Dzene, lai, trenējot
visjaunākos, kopā ar viņiem izaugtu arī pati. Ceļš uz panākumiem nav viegls, jaunajam braucējam jābūt gatavam nolikt malā citas nodarbes, maksimāli veltot sevi treniņiem, sacensībām. Trenēties uz Vecpiebalgu tiek aicināti BMX potenciālie braucēji arī no citiem novadiem.
“Galvenais, lai bērnam pašam to gribētos. Nav nozīmes piespiest, tad rezultāta nebūs. Tad labāk, lai meklē nodarbi, kas patīk. BMX jābūt tiem, kuri tiešām to grib. Manuprāt, šī ir laba iespēja padarīt interesantāku vasaru. Visu laiku ir sacensības, treniņi, maz laika atliek nekā nedarīšanai, datoriem. Šāds režīms bērnā iedaudzina patstāvību, atbildību. Arī vecāki brauc līdzi, var teikt, BMX ir īsts ģimenes sporta veids,” saka S. Kārkliņš.
Štromberga faktors
Mēdz teikt, ka mūsu sportistu panākumi pasaulē, tostarp Olimpiskajās spēlēs, iedvesmo jauniešus nodarboties ar konkrēto sporta veidu. S. Kārkliņš gan uz to skatās nedaudz citādāk: “Man ir sajūta, ka Štromberga Olimpiskais zelts pagrieza BMX citā virzienā. Kamēr nebija medaļas, bija labāk. Tagad visur priekšplānā nauda, vecāki paši vairs darīt neko negrib. Pirms medaļas Latvijas BMX saimē bija vienotība, kopā brauca uz sacensībām, visi dzīvoja vienā placī, tagad katrs pa sevi, katram savi noslēpumi. Ar panākumiem federācijai ienāca nauda, bet, kā ir nauda, sākas problēmas. Kāpēc tam dod, citam nedod un tamlīdzīgi. Kad naudas nebija, visi darīja paši, visiem bija labi.
Šobrīd tā latiņa pacelta augstu, bet vai tas dos plusus vai mīnusus, negribu komentēt. Jāsaprot, ka vienmēr mums medaļu nebūs. Divreiz zvaigznes sakrita, protams, gaidām arī trešo, bet kas būs pēc tam?”
Skaidrs, ka sāncenši pasaulē nesnauž un gribētāju uz pašu augstāko titulu kļūst arvien vairāk. Tāpēc arī Latvijā vajadzīgi braucēji, kuri būtu gatavi smagi strādāt treniņos, lai nākotnē varētu būt starp pretendentiem uz godalgotajām vietām pasaules līmenī. Kāpēc lai šāds braucējs neizaugtu Vecpiebalgas trasē, kas ir labā līmenī un kur ik gadu notiek viens no Latvijas čempionāta posmiem? Arī šogad augusta beigās tur notiks sacensības, un piebaldzēni pierādījuši, ka spēj tās sarīkot tikpat augstā līmenī kā pilsētās.
Jautāts, ar ko Vecpiebalgas trase atšķiras no citām, S. Kārkliņš norāda, ka salīdzināt nevar, katrai savi plusi, savi mīnusi: “Manuprāt, ja mums ļauj rīkot nacionālā čempionāta posmu, tad trase laba. Tas ir noteicošais faktors. Un ir labi, ja trases ir atšķirīgas, tad arī braucējiem ir interesanti.”
Vecpiebalgā notika arī Latvijas čempionāta sezonas noslēguma pasākums. Agrāk bija tradīcija, ka katru gadu to rīko cits klubs. Tagad sākušās neskaidrības, vai federācija iedos naudu, kas maksās. Šogad pilsētu klubi atteicās, bet vecpiebaldzēni teikuši
– mums nekādus ieguldījumus nevajag, uztaisīsim ballīti labu labo.
“Viss izdevās lieliski, pilsētnieki brīnījās – par kādu naudu? Teicu, ka nekāda nauda nav likta, tikai pašu izdoma un darbs, piesaistījām pašdarbniekus. Patiesībā jau vajag pavisam nedaudz, lai sarīkotu foršus svētkus.”
Jānis Gabrāns
Komentāri