Orientieristiem ir divi sportiskie pasākumi, kuros vērts pabūt vismaz reizi, un, kad būs iedots mazais pirkstiņš, vaļā tiks nevarēs. Latvijas mērogā tās ir “Kāpas trīsdienas”, bet pāri visam ir Jukolas stafetes Somijā.
Tās ir pasaulē lielākās orientēšanās klubu stafešu sacensības, kas katru gadu notiek dažādās Somijas vietās. Sacensības tiek organizētas jūnija trešajā sestdienā.
550 kontrolpunkti
Jukolas stafetes sākās pirms 74 gadiem, bet pirms 45 gadiem startēja Venlas stafete, kurā piedalījās sieviešu komandas. Par sacensību vērienu vēsta skaitļi, uz starta stājās 18 061 orientieristi no 18 valstīm. Jukolas stafetēs katrā komandā septiņi dalībnieki, un var būt arī jauktās komandas, bet sieviešu stafetēs katrā komandā četras orientieristes.
Sacensības katru gadu rīko cits Somijas orientēšanās klubs, un šī gada rīkotāji bija apkopojuši dažādus faktus. Teiksim, aprēķināts, ka orientieristi kopā noskries 187 129 km, kas atbilst attālumam no Somijas dienvidiem uz ziemeļiem, to veicot 144 reizes.
Sacensību areāls aptver 15 km², tajā izvietoti aptuveni 550 kontrolpunkti. Gādāts arī par dalībnieku ērtībām, dalībnieku zonā ierīkotas 100 dušas, 350 tualetes, arī sauna un vēl un vēl, viss, kas nepieciešams. Ierīkots plašs telšu laukums, kurā nakšņoja aptuveni 23 tūkstoši dalībnieku, līdzjutēju, brīvprātīgo.
Jau ierasti uz šo pasākumu dodas arī daudzas Latvijas komandas, tostarp no kluba “Meridiāns”, un šogad klubs bija pārstāvēts ar četrām Venlas un piecām Jukolas komandām.
Ļoti liela konkurence
1558 komandas startēja dāmu konkurencē, komanda OK “Meridians 1” ieņēma 112.vietu, finišējot pēc 3.57.24 stundām. Komandā startēja Rūta Dāboliņa, Lauma Jānelsiņa, Sabīne Strazdiņa, Kristīne Kokina. Latvijas komandu vērtējumā viņām otrā vieta, tikai nedaudz ātrāk finišēja “Kāpa OK” komanda, ieņemot 110.vietu.
227.vietā OK “Meridians 3”, viņu laiks 4.30.35 stundas. Komandā startēja Kristīne Brunere, Dace Rība – Baltiņa, Zanda Abzalone, Reda Velde.
Vēl varētu minēt, ka visaugstāk no Cēsu novada tika Sandra Grosberga, kuras pārstāvētā Lietuvas komanda “Igtisa” ierindojās augstajā 9.vietā. Sandra startēja pirmajā etapā, stafeti nododot trešajā vietā, tikai 11 sekundes aiz līderes.
Ja dāmu komandas startē rīta pusē un finišē pēcpusdienā, vīriem stafetes starts ir 23.00, un orientieristiem nākas cīnīties ne vien ar apvidu, reljefu, konkurentiem, bet arī ar tumsu, lai gan arī Somijā šajā laikā tomēr ir baltās naktis. Tomēr pāris etapiem jātiek galā ar tumsas pārbaudījumu.
Pirmajā etapā startēja 1704 orientieristi. Protams, ar katru etapu distancē palikušo komandu skaits saruka, kāda izstājās no sacensībām, kāda piedzīvoja diskvalifikāciju, jo nolasīts nepareizais punkts vai kāds netika atrasts, un finišā pie rezultāta tika 1410 komandas. Uzvarētāji no Zviedrijas finišēja pēc astoņām stundām 21 minūtes un 23 sekundēm, bet pēdējā rezultāta īpašnieki trasē pavadīja gandrīz 30 stundas. Te gan jāņem vērā, ka ir noteikts laika limits, un deviņos no rīta ar vēl vienu masu startu startē komandas, kurām uz startu gaida pēdējā etapa dalībnieki, bet 9.30 – visi pārējie, kaut arī kādā komandā vēl savu kārtu gaida vairāku etapu dalībnieki. Tad visi rezultāti tiek sasummēti, lai noteiktu finiša laiku.
Visaugstāk jeb dalītajā 135.vietā OK “Meridiāns 1”, kuri finišēja pēc 11 stundām 15 minūtēm un 14 sekundēm. Komandā startēja Mārtiņš Sirmais, Matīss Timermanis, Ainars Drozds, Tomass Turlajs, Matiass Jansons, Kaspars Radziņš un Mārcis Jansons. Latvijas komandu vērtējumā 2.vieta, ātrāki bija OK Saldus orientieristi, kuriem 125.vieta.
261.vietā OK “Meridians 4” (12.33.31), kurā startēja: Mārtiņš Platacis, Andis Malējs, Sandis Burtnieks, Rinalds Ruža, Jānis Saulītis, Kristīne Kokina un Kristaps Bruners.
Apvidus izaicinājums
Sazinājos ar Kristīni Kokinu, kura paspēja startēt abās stafetēs, bet viņa saka, ka šī nav pirmā reize, kad šādi izdzīvojot šo pasākumu: “Man jau trešā reize, kad vispirms noskrienu vienu, pēc tam – otru. Pie meitenēm skrēju pēdējo etapu, finišēju pirms pussešiem vakarā, bet pie puišiem skrēju priekšpēdējo etapu, un tas bija ap pusastoņiem no rīta, tā kā kādas 12 stundas bija atpūtai. Pilnīgi pietiekoši!”
Kristīne uz šo orientēšanās festivālu devās jau 16. reizi. Jautāta, kas ir tas vilinājums, viņa saka, ka tas nav vienā vārdā pasakāms: “Pirmkārt, te visi startē kopā, gan pasaules čempioni, gan 15 gadīgi jaunieši, gan orientieristi krietni gados. Somijas apvidus ir ļoti skaists, un, protams, sacensību vēriens, ja uz starta stājas vairāk kā 1500 komandas dāmām un 1700 komandas vīriem, tas ir iespaidīgi! Organizatori jau domā par dalībnieku izkliedi, lai pie kontrolpunktiem neveidojas rindas, bet, sevišķi pirmajos etapos, apvidus ir dalībnieku pilns. Taču ir brīži, kad esi mežā viens, lai cik neticami tas izklausītos.”
Pasākuma dalībnieki vienmēr atzinuši, ka visiespaidīgākais ir vīriešu komandu starts, kad visi dodas distancē ar ieslēgtiem pieres lukturīšiem. To īpaši labi varot redzēt, ja tiek filmēts no augšas ar dronu, kad gaismiņu upe ātri aizvijas mežā, un tur izklīst uz dažādām pusēm.
Jukolas stafetes ir arī kluba “Meridiāns” saliedēšanās pasākums, jo lielais vairums orientieristu uz Somiju devās kopā vienā autobusā. Šis pasākums ir sacensības ar tusiņa elementiem un otrādi. Tam piekrīt arī Kristīne: “Sacensība varbūt vairāk Latvijas klubiem savā starpā. Protams, izaicinājums ir apvidus, kas ir pilnīgi citādāks nekā Latvijā. Un, protams, tas ir foršs tusiņš, jo visu nakti var sekot līdzi pie lielajiem ekrāniem notikumiem distancē, visu nakti tiek komentēts, kas notiek. Sacensību arēna ne uz brīdi neapklust, kā sākas sestdien no rīta, tā svētdien tikai pēc pusdienas beidzas. Tas ir milzīgs pasākums ar veikaliem, plašām ēdināšanas zālēm un daudz ko citu. Ir milzīga telšu pilsētiņa, plašs laukums, kur līdzjutēji sēž visu nakti un seko līdzi notiekošajam. Dušu zonā tiek uzbūvēta sauna, kas ir neatņemama sastāvdaļa. Somijā ir arī brīvdabas baznīca, tiešām par visu padomāts. Kā mēs paši smejoties sakām: “Jukola – tas ir orientēšanās rokfestivāls!”
Komandas izcīnītā 112.vieta vērtējama kā labs sasniegums? “Domāju, ka ļoti labi,” saka Kristīne. “Pārējām trim meitenēm, ar ko biju kopā komandā, šī bija tikai otrā Jukola, tātad Skandināvijā viņas bijušas ļoti maz, bet, kā jau minēju – apvidus ir ļoti neierasts mums. Zem kājām visu laiku akmeņi, akmens šķembas, tikai dažviet mums ierastās sūnas un mellenāji, bet arī zem sūnām akmeņi. Pamežs smags, tehnisks, arī apvidus nav viegls, kārtīgi kalni, lieli akmeņi mežā, klintis. Var iedzīvoties traumās, jo gandrīz katrs piedzīvoja kādu kritienu, kājas atsistas pret akmeņiem, saskrāpētas. Jāņem vērā arī stress, nonākot tik lielā dalībnieku pūlī. Izaicinoši, bet ļoti noderīgi pieredzei, īpaši jauniešiem, kuriem šī bija pirmā Jukola. Prieks, ka visi jaunie teica, ka nākamgad noteikti brauks!
Tagad mazs brīdis atelpai dzimtenē, bet jau nākamās nedēļas nogalē lielais Latvijas piedzīvojums – “Kāpas trīsdienas”, kas šogad notiks Rojā.
Komentāri