Ar neparastu pasākumu punktu sezonai pielikusi “Noskrien Cēsis” komanda, sarīkojot stafetes skrējienu no Papes bākas Rucavas pagastā tālajā Kurzemes galā līdz AB dambim Rīgā.
Skriet un pārģērbties
“Druva” tikās ar skrējējiem, lai uzklausītu iespaidus. Šāda formāta stafetes skrējiens Latvijā notika pirmo reizi, tā ideja noskatīta Lietuvā, bet šāda formāta sacensības notiekot arī ASV, kur arī, visticamāk, meklējamas saknes.
Andžejs Stepančuks, kurš izstrādāja skrējiena maršrutu, stāsta, ka Lietuvā pērn šāda formāta stafete sacensību režīmā notikusi no Viļņas līdz Klaipēdai: “Šogad lietuvieši bija nolēmuši sarīkot šādas sacensības 380 kilometru garumā pa divām Baltijas valstīm, skrējiens sāktos Viļņā un finišētu Rīgā. Interesi izrādīja vairākas Latvijas komandas, arī mēs, meitenes teica, ka viņas grib izveidot savu komandu. Pārsvarā tur dominē vīriešu komandas, varbūt ir pa kādai skrējējai kādā komandā. Skrējiens bija ieplānots pavasarī, kovida dēļ to pārcēla uz oktobri, un tā paša iemesla dēļ to atcēla arī rudenī.
Tā kā mums par kemperiem jau bija samaksāts un atgūt šo naudu nevarējām, nolēmām sarīkot paši savu stafeti. Mūsu puses ceļi vairāk vai mazāk zināmi, tāpēc izvēlējāmies maršrutu no Kurzemes tālākā gala līdz Rīgai, veicot apmēram 400 kilometrus. Būtiski arī, ka tur nav daudz apdzīvotu vietu, apsvērām, ka uz ceļiem kustība nebūs liela, tas nav, kā skriet pa Vidzemes šoseju, kur apdraudi gan sevi, gan citus satiksmes dalībniekus. Tur tiešām bija kluss, visa šoseja mūsu rīcībā gan nakti, gan dienu.”
Tā nebija skriešana gar jūru, bet pa koplietošanas ceļiem – šosejām, grants ceļiem -, iespēju robežās cenšoties izvairīties no lielajām maģistrālēm. “Noskrien Cēsis” noformēja divas komandas: meiteņu komandā startēja Žanna Vanaga, Vineta Skrastiņa, Evija Taurene, Ieva Ārtberga un Elīna Vanaga, bet puiši komandā Andžejs Stepančuks, Miķelis Vietnieks, Nauris Spalviņš un Arvis Taurenis.
Katra komanda “ievācās” savā kemperī, un piektdienas vakarā tieši 18 pie Papes bākas skrējiens sākās. Žanna stāsta, ka katrai komandai bijuši arī stafetes “kociņi”, ko nodot nākamajam – Papes pludmalē atrasti oļi. Pape arī bijusi vienīgā vieta, kur satikuši jūru, lai gan viss ceļš it kā vedis paralēli tai.
Atbilstoši pašu iecerei stafetes maiņa notika ik pēc desmit kilometriem. Pārējie tikmēr ar kemperiem pārvietojās uz nākamo stafetes maiņas punktu.
I. Ārberga atzīst, ka šis bija ne tikai skriešanas pasākums, bet arī pamatīga pārģērbšanās: “Domāju, pirms šī pasākuma 40 stundu laikā tik bieži pārģērbies nebija neviens no mums. Veic savu posmu, novelc sporta tērpu, uzvelc mājas drēbes, kaut ko ieēd, atpūties un atkal velc skrienamās drēbes.”
Uz jautājumu, vai viegli saplānot līdzi ņemamo apģērbu, E. Taurene saka, ka bijusi viena noruna – ņemam visu, kas skapī, jo nevar paredzēt, kādi būs laika apstākļi: “Lietus laikā vajadzētu vēl kādu papildu kārtu, jo līdz nākamajam posmam drēbes vienkārši neizžūtu.”
Lietus pārsteidzis vien dažas reizes, un to izbaudīt nav nācies visiem. Toties visi gandarīti par skaistajiem dabas skatiem, kad uz zaļo priežu meža fona acis priecējuši zeltainie bērzi.
Ļauties miegam
Ž. Vanaga stāsta, lai arī šīs nebija sacensības, sākotnēji domāts, ka puiši skries savā režīmā, meitenes – savā: “Taču, uzsākot skrējienu, pirmie abi – Andžejs un Ieva – atskrēja kopā, sapratām, ka var turēt vienādu laiku. Arī nākamie noskrēja vienā laikā, tad arī nolēmām, ka foršāk ir skriet divatā, arī drošības nolūkos. Ceļā var parunāties, ja ir tāda vēlme, var viens otru uzmundrināt.”
Skrējējas gan atzīst, ka uz kādu brīdi puišus pametušas vienus, jo piekāpušās miega vilinājuma priekšā.
“Pirmās diennakts beigās tomēr sapratām, ka nepieciešams pagulēt, jo ar tām 15 – 20 minūtēm, ko pasnaud ceļā, tomēr par maz. Tad nu nolēmām dažas stundas pagulēt, puiši mums atļāva,” saka V. Skrastiņa.
Puiši gan izturēja bez pauzēm, un, lai arī nogurums bijis arī viņiem, nevienu brīdi pat neradusies doma ļauties ilgākam miegam. Jāmin, ka puišiem bijusi vēl papildu slodze, jo kādam no skrējējiem ik pa laikam bija jāvada arī auto. Tā kā viens no viņiem bijis bez autovadītāja tiesībām, kempera vadīšanu nācās sadalīt trijatā. Meitenēm šajā ziņā nedaudz vieglāk, šoferēšanu vairāk uzņēmās Elīna, kura bija arī galvenais pavārs, jo skriešanā nepiedalījās. Ieva piebilst, ka dāmu komandai braukšana ar kemperi bijis zināms izaicinājums, jo tik lielai mašīnai nav būts pie stūres.
Andžejs stāsta, ka skrējiena maršrutā iekļāvis arī dažus apskates objektus, lai pasākums ar lielāku pievienoto vērtību: “Maršruta gaitā Liepājā atkal “pieslēdzāmies civilizācijai”, aizskrējām līdz koncertzālei “Lielais dzintars”. Izrādījās, notiek nakts festivāls “Izgaismotā Liepāja”, pilsēta cilvēku pilna, un mēs tur savā skrējēju ekipējumā. Ventspilī aizskrējām līdz promenādei, paviesojāmies Kolkas ragā.”
Vērtīga pieredze
Skrējiena finišs notika svētdienas pēcpusdienā Rīgā uz AB dambja, kur cerējuši ieskriet pie skaisti plīvojoša milzīgā Latvijas karoga, taču atklājies, ka tā nav. Laikam nodots mazgāšanā, secina skrējēji. Taču pašiem līdzi bija Cēsu karogs, ar ko nofotografējušies uz Rīgas pils fona.
Andžejs atzīst, ka skrējiena laikā gūta ļoti laba pieredze, kas lieti noderēšot, ja nolemšot piedalīties šādā sacensību formātā. Ir daudz, pie kā piestrādāt, kā organizēties kemperī, kā labāk dalīt kilometrus.
Evija piebilst, ka visu tiešām nevar paredzēt: “Dāmu kemperī bijām izstrādājušas ēdienkarti, līdzi bija katli, pannas, visu salikām pa plauktiem, bet ceļā izrādījās, ka vajadzīgās lietās braucot tā grabēja, ka pagulēt nebija iespējams.
Dāmu kemperī dzīve bijusi ļoti jautra, visu ceļu valdījuši smiekli, pozitīva gaistone. Vineta atceras, ka vienu no saviem posmiem uzsākusi čībās: “Sāku skriet, jūtu, kaut kas nav labi, paskatos – kājās čības. Labi, ka kemperi vēl turpat, pārvilku apavus un devos ceļā.”
A. Stepančuks norāda, ka kopā būšanas enerģija šādā piedzīvojumā ir ļoti svarīga: “Ja nav šīs ķīmijas, šaurajā kemperī, kur smaržo pēc sviedriem un slapja apģērba, sastrīdēties var ļoti ātri. Mums problēmu nebija, cits citu uzmundrinājām, ja vajadzēja – aizstājām. Vienā brīdī man iesāpējās ceļgals, teicu komandas biedriem, ka tagad savu posmu izlaidīšu, nebija iebildumu, ceļā devās cits. Es savedu celi kārtībā un atkal pieslēdzos.”
E. Taurene atceras, ka ļoti interesanti bijis ieskriet Rīgā pa veloceļu, kas no Jūrmalas ved uz galvaspilsētu: “Tas ļoti aktīvi tiek izmantots, cilvēki brauc ar riteņiem, skrien, pastaigājas. Ik pa dažām minūtēm satiec kādu skrējēju, tur ir tradīcija pamāt otram skrējējam. Bija tāda neparasta sajūta, divas diennaktis esi skrējis prom no civilizācijas, te pēkšņi skrējēji cits aiz cita, visiem jāpamāj.”
Skrējiena dalībnieki atzīst, ka finišā nogurums bijis pamatīgs, bet gandarījums vēl lielāks. Uz jautājumu, vai vēlreiz būtu gatavi šādam piedzīvojumam, visi atbild pozitīvi, bet Ieva piebilst, ka sestdienas vakarpusē atbilde, visticamāk, būtu pretēja. Tagad grūtums aizmirsies, palicis tikai gandarījums par paveikto.
Komentāri