Dzērbenes pagastā gandrīz visa sporta dzīve saistīta ar skolas aktivitātēm. Ir gan divi tradicionāli atvērtie pasākumi, kuros var piedalīties ne tikai skolēni. Sporta skolotāja Sarmīte Stērste pastāstīja, ka Lāčplēša dienā ir skrējiens apkārt Dzērbenei, kur aicināti piedalīties visi pagasta iedzīvotāji. Šo skrējienu organizē skola, bet iesaistās arī pašvaldība, kas sponsorē balvas.
S.Stērste: „Pirms diviem, trim gadiem skrējienā piedalījās pa kādam vīrietim, bet pēdējoreiz bija sešas sievietes. Šajā pašā dienā skolēniem notiek militārā stafete. Tā saglabājusies kā tradīcija no laika, kad skolā mācījām valsts aizsardzību. Mēs bijām pirmā skola, kas to mācīja. Tagad to vairs nedarām, jo skolotājs aizgāja uz Vecpiebalgu. Sadarbība gan vēl turpinās jaunsargu kustībā. Pašlaik viens aktīvs jaunsargs mācās 9. klasē.”
Otrs atvērtais pasākums ir tūrisma dienas, kas pie Brenkūža ezera notiek jau no 1993. gada. S.Stērste: „Ja laika apstākļi atļauj, tad darbojamies divas dienas. Notiek dažādas ar tūrismu saistītas aktivitātes, piemēram, orientēšanās. Šajā pasākumā mazāko klašu skolēni aicina līdzi vecākus. Agrāk aicinājām arī citu skolu skolēnus, tagad vairs ne.”
Vērtējot skolēnu sporta aktivitātes, skolotāja atzina, ka liela daļa izkustas tikai tik daudz, cik prasa sporta nodarbības: „Ir pa kādam zēnu bariņam, kas ziemā uz dīķiem hokeju uzspēlē, bet kopumā tādu ir maz. Tagad mācību stundās ejam ārā, slidojam. Bērnu veselības dēļ labāk ir sportot svaigā gaisā.” Inventāra slidošanai un slēpošanai visiem skolēniem nav. S.Stērste: „Dažiem ir gan slidas, gan slēpes, citiem skola palīdz ar inventāru, jo audzēkņu nav daudz. Lai arī slēpošana iekļauta mācību programmā, nevar prasīt no vecākiem pirkt šo inventāru, jo tas nav pirmās nepieciešamības prece, turklāt ir dārgs. Slidas vēl var atļauties, bet slēpes un zābakus gan ne.”
Sporta pulciņā iesaistās apmēram 10 – 15 procenti skolēnu. S.Stērste: „Tie ir bērni, kas nāk bez piespiešanas. Bet ir tādi, kam redzu sportista talantu, bet viņš negrib to pilnveidot. Skaidroju, ka neviens neprasa, lai viņš obligāti kļūtu par profesionālu sportistu, bet vismaz tagad savā labā pa-sportotu. Bet pierunāt neizdodas. Sporta pulciņā nav runa par rezultātiem, bet kustību. Nav nodalīts kāds konkrēts sporta veids, bet ir vispārējās sagatavotības nodarbības, ko finansē izglītības pārvalde. Ārpusklases nodarbības sportā notiek reizi nedēļā, darbojas četras grupas.”
No skolas audzēkņiem nopietnāk ar sportu aizraujas Artūrs un Mārtiņš Kļaviņi. Viņiem patīk futbols. S.Stērste: „Pirms četriem, pieciem gadiem zēni aktīvi brauca trenēties futbolā, spēlēja Piebalgas zonā. Tagad vairs daži palikuši. Aktīvākais no viņiem ir pagājušā gada absolvents Artūrs Amants. Viņš tagad pulcina futbola komandu. Skola ar Artūru noslēdza līgumu par laukuma izmantošanu. Tā kā tas ir rokasbumbas laukums, ko esam sakārtojuši, ieklājuši jaunu zālienu, tad neļaujam izmantot futbola apavus. Līdz ar to pieaugušie īsti nevēlas tur spēlēt. Artūram bija doma šo problēmu risināt ar pašvaldības atbalstu, bet laikam ne pie kāda kopsaucēja viņi nenonāca. Bet jautājumu par futbola laukumu pašvaldībai tomēr vajadzētu atrisināt.”
Vērtējot pagasta kopējo sporta dzīvi, S.Stērste atzīst, ka cilvēki ir neaktīvi: „Pagastā kopīgu sporta pasākumu nav. Agrāk, kolhoza laikos, sporta dzīve bija daudz aktīvāka. Piemēram, bija tradicionālā Dzērbenes spartakiāde, kas pēdējo-reiz notika 80. gadu beigās, 90. sākumā. Tad daudziem bija vairāk brīvā laika, pagastā bija vairāk jauniešu, bija cilvēks, kas nodarbojās tieši ar sporta koordinēšanu. Ja cilvēks dzīvo no rokas mutē, no algas uz algu, kā pašlaik, tad par sporta aktivitātē interese ir maza. Nevaru nevienu nosodīt un saprotu, ka laika sportam tiešām neatliek. Pagastā ir daudz bijušo sportistu, bet daļa ir tā dzīves nospiesti, ka kļuvuši neaktīvi un arī bērnus nevirza sportā. Tikai kādas divas ģimenes vēl ir rosīgas un atbalsta bērnus. Bet jābūt jau arī bērnam interesei sportot. Kaut arī vecāki ir bijuši sportisti, bet tagad viņi to laiku atceras kā pagājušu un neatgriezenisku, par ko nav vērts domāt, tādēļ arī bērnam sports neinteresē.”
Skolotāja uzskata, ka daudz kas palaists garām un atgūt to būs grūti: „Pašvaldībai bija doma, ka vajag slēpošanas trases. Bet daudz kas nokavēts. Tagad jāiegulda daudz darba, rudenī jāsagatavo trases vieta – nevar tikai ar sniega motociklu nobraukt un viss. Tagad man pašai ir tehnika, trases varu izveidot, bet tas ir par vēlu. Sportisti aizgāja uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Airēšanas čempions Andis Balodis ir dzērbenietis, tāpat kamaniņbraucējs Sandis Bērziņš. Tā bija laba bāze, kas aizlaista.” Viņa atzina, ka nav vērts veidot pamatīgas slēpošanas trases dažiem entuziastiem, kas varbūt kādu sestdienu vai svētdienu paslēpos. Viņasprāt, pašvaldībai nopietnāk jāizstrādā plāns, kā risināt sporta problēmas.
Sporta stundām pašlaik tiek izmantota skolas zāle, kas ir sešus metrus plata un 12 metrus gara. S.Stērste: „Ar to arī iztiekam. Manuprāt, šī nav tā vieta, kur celt jaunu sporta zāli. Kas to uzturēs? Ar tik zemu sportisko aktivitāti, mazu iedzīvotāju skaitu un dārgajām ekspluatācijas izmaksām, manuprāt, Dzērbenei tas nav vajadzīgs. Lai celtu zāli, jābūt lielai cilvēku plūsmai, kas zāli noslogo. Ja šī vieta paliek tāda, kāda ir, tad zāli nevar celt. Ja tiktu veidotas lielākas pašvaldības, pagastiem apvienojoties, tad jau varētu sākt domāt par šo jautājumu.”
Pretējās domās ir dzērbenietis Kārlis Jurāns, kas aktīvi spēlē futbolu: „Sporta zāle pagastā ir ļoti nepieciešama, ja negrib, lai jaunieši aiziet vai nodzeras. Sports ir jāattīsta.”
Pašlaik Dzērbenes futbolisti katru piektdienu brauc uz Jaunpiebalgas jauno sporta zāli trīs stundas trenēties. K.Jurāns: „Dzērbenē nav kur trenēties, nav ne zāles, ne futbola laukuma. Trenējamies kaimiņpagastā, piedalāmies Ziemeļlatvijas sacensībās, arī Vecpiebalgas kausā. Rezultāti ir normāli.”
Dzērbenē ir trīs vīriešu minifutbola komandas. Iesaistījušies visu vecumu sportisti, no jauniešiem līdz senioriem. Kā pastāstīja K.Jurāns, pašvaldība futbolistus iespēju robežās atbalsta ar transportu, pērn senioriem finansējusi krekliņus: „Tomēr kopumā futbols rajonā ir atstāts novārtā, turas tikai uz entuziasmu. Nekādu finansiālu atbalstu nevaram gaidīt. Arī sacensības , cik paši noorganizējam, tik ir. Viss turas uz mūsu pašu iniciatīvu.”
Daudz dzērbeniešu brauc uz slēpojumu “Apkārt Alaukstam”, gan piedalīties, gan līdzjutējos. S.Stērste: „Tas ir ļoti populārs pasākums, uz kuru tad daudzi vienīgo reizi gadā piestiprina pie kājām slēpes. Organizēti braucieni gan nav, katrs dodas turp individuāli. Pa kādam dzērbenietim piedalās skrējienā apkārt Cēsīm rudenī. Jāņos mazāk.”
Komentāri