NCAA – šie četri burti ir liels vilinājums ne tikai Amerikas, bet daudzu valstu sportiskajiem jauniešiem. NCAA jeb Nacionālā koledžu sporta asociācija ir kā pēdējais sagatavošanās posms pirms profesionālā sporta, kurā sportists var ne tikai uzkrāt pieredzi, bet atrādīties arī saviem potenciālajiem darba devējiem profesionālajā sportā. Koledžu sports – tā ir plaša joma ASV sporta dzīvē, jo spēj pulcēt tikpat daudz skatītāju kā profesionālais sports, un augstskolu fanošana par savām komandām ir īpaša, iespējams pat vēl iespaidīgāka nekā NBA, NFL, NHL vai citās profesionālajās līgās.
Arī Latvijas sportiskie jaunieši labprāt izvēlas ASV augstskolas, lai varētu mācīties un nodarboties ar savu iemīļoto sporta veidu. Jau rīt uz “University of Southern California” Losandželosā dosies viens no Cēsu labākajiem jaunākajiem basketbolistiem Dāvis Rozītis. Viņš atklāj, ka doma par braukšanu uz Ameriku radusies jau pērn, jo, pabeidzot tur pēdējo vidusskolas klasi, vieglāk esot iekļūt augstskolā.
“Tomēr paliku uzticīgs Cēsu valsts ģimnāzijai, ko sekmīgi šogad pabeidzu. Skolotāji bija iecietīgi, saprotoši, jo bija jau parādiņi, daudz laika aizņēma basketbols. Augstskolas Amerikā meklē dažādi, cits atrod aģentu, kas to dara, es centos atrast pats. Meklējumi izrādījās veiksmīgi, bet kāds jau laikam bija par mani padevis ziņu, jo gluži nezināms tur nebiju. Aizsūtīju pieteikumu uz šo Losandželosas augstskolu, viņi palūdza, lai aizsūtu kādas spēles ierakstu. To izdarīju, viņi ieinteresējās par mani, un nu jau esmu “University of Southern California” students,” stāsta D. Rozītis.
Basketbols Dāvim ir asinīs, jo viņa mamma Zane Rozīte savas dienas vada basketbolā. Ilgus gadus spēlējusi dažādās komandās Latvijā un ārzemēs, tagad savu māku nodod jaunajām audzēknēm, paralēli spēlējot arī MAXI basketbola Cēsu komandā. Cēsnieces ir vienas no labākajām valstī, arī ar panākumiem startējušas starptautiskos turnīros.
Arī Dāvis grib savu dzīvi saistīt ar basketbolu, jo visas dotības tam ir – augums, spēles izpratne, un, galvenais – vēlme to darīt.
“Braucu prom tikai tāpēc, ka Latvijā nevar apvienot mācības labā līmenī ar spēlēšanu labā līmenī. Vai nu tu mācies labā augstskolā un spēlē sliktā komandā, vai spēlē basketbolu profesionālā komandā un kaut kā mācies.
Latvijā nevienu neinteresē, ka vakar bija smaga spēle vai grūts treniņā, vai, ka rīt būs svarīgs eksāmens. Pats tiec galā kā gribi. Amerikā tas viss ir perfekti sakārtots. No rīta treniņš, tad ej uz lekcijām, pēc tam ir brīdis pamācīties, vakarā atkal treniņš. Arī izbraukumu spēles tiek sakārtotas, lai netraucētu mācībām. Tur pasniedzēji regulāri nāk uz spēlēm, tur augstskola dzīvo ar sportu, tā ir neatņemama sastāvdaļa,” stāsta basketbolists.
Par NCAA basketbola līgas popularitāti var pārliecināties, tie, kuriem ir iespēja redzēt ESPN sporta kanālu, kur rāda šīs spēles. Pats to skatoties pārliecinājos, ka fanu kustība tur tiešām ir augstā līmenī, tribīnes pārpildītas, spēlē orķestri, dejo karsējmeitenes, viss, kas pieder pie īsta sporta. Kas zina, varbūt tuvākajos gados televīzijā varēsim redzēt arī Dāvi Rozīti.
“Daži saka, ka NCAA basketbols esot pat interesantāks, nekā NBA. Grūti teikt, neesmu ne redzējis, ne spēlējis. Pamēģināšu, tad redzēs,” piebilst Dāvis.
Aizvadītā sezona D. Rozītim bija ļoti veiksmīga tepat Latvijā, jo viņš bija izteikts “SK Cēsis” vīriešu komandas līderis. To apliecina arī statistika. Vidēji spēlē gūti 15,2 punkti, taču īpaši labi rādītāji ir divi – vidēji spēlē izcīnītas 9,7 atlēkušās bumbas un bloķēti 3,3
metieni. Šie divi rādītāji pērn bijuši labākie visā Latvijas basketbola līgā. Aiz Dāvja palikuši visi LBL 1.divīzijas spēlētāji. Arī pats spēlētājs neslēpj, ka tā bijusi veiksmīga sezona: “Varēju izspēlēties no sirds. Bija iespēja pērn pāriet uz kādu Rīgas komandu vai Ventspili, bet tad būtu tikai nosēdējis rezervistos. Es labāk paliku Cēsīs, kur varēju pilnībā sevi pierādīt laukumā, varēju spēlēt, kas basketbolistam ir galvenais. Spēles garša īstā spēlē ir daudz savādāka, nekā tikai treniņā spēlējot ar komandas biedriem. Tas ļāva sevi uzturēt formā, kas būs noderīga Amerikā. Patīkami tas, ka tur neviens no manis uzreiz neprasīs nez kādu rezultātu. Četru gadu laikā būs mērķtiecīgs darbs, tā spēlētāju sagatavojot par profesionāli. Tas ir ļoti svarīgi, nevis 18 – 19 gados aizbraukt pa tiešo uz NBA, parakstīt līgumu uz diviem gadiem par nelielu naudu, un tā vietā, lai parādītu labu rezultātu, ko no tevis gaida, pārsvarā iedzīvots traumās. Jo vienkārši neesi tam pietiekoši gatavs. Tāpēc labāk šo ceļu iet palēnām. NCAA līgā no manis rezultātu neviens neprasīs, varbūt pēdējā sezonā. Aiziešu uzspēlēšu, redzēs kā veiksies,” stāsta D. Rozītis.
Spēlētājs atzīst, ka liels atbalsts aizvadītajās sezonās viņam bijis Juris Bērziņš, kurš daudz palīdzējis, uzmundrinājis, bijis gluži kā tēvs. Bez viņa palīdzības būtu bijis grūtāk.
D. Rozītis šovasar jau pabijis savā universitātē, kad ieradies parakstīt līgumu. Kopā ar treneri apmeklējis arī universitātes spēļu zāli, kas esot ļoti iespaidīga – tikpat liela kā “Arēna Rīga”.
“Iedomājos to sajūtu, kā ir spēlēt tik lielā zālē pie pārpildītām tribīnēm, tas droši vien ir liels pārdzīvojums,” atzīst spēlētājs.
Lai arī basketbols tur lielā cieņā, pāri visam ir amerikāņu futbols, un arī tur augstskolas komanda esot augstā līmenī. Amerikāņu futbols esot tā ādere, kas finansiāli atbalsta arī basketbolu un citus sporta veidus, jo Amerikā tas ir nacionālais sporta veids. Taču arī citos sporta veidos universitātes komandas rādot labu sniegumu, tā pērn ūdenspolo komanda izcīnījusi čempionu titulu.
Vērtējot basketbola līmeni Latvijā, D. Rozītis norāda, ka krīzes iespaidā spēles kvalitāte varbūt nedaudz kritīsies, toties vairāk spēlēt tiks pašmāju sportisti: “Treknajos gados ārzemnieki nosūca spēles laiku un naudu. Viņi aizbrauca, bet mūsējie, kuri visu laiku bija nosēdējuši uz rezervistu soliņa, palika. Bet sēdēšana rezervistos nepaaugstina spēlētāja līmeni, vienalga, cik labas komandas rezervists tu skaities. Ir nepieciešams spēles laiks.
Tomēr Latvijas basketbols ir labā līmenī. Tas pierādījās U-20 Eiropas čempionātā vīriešu komandām, kur mūsu izlase spēlēja līdzvērtīgi ar citām Eiropas komandām. Jā, uzvaras gribējās vairāk, bet šie zaudējumi bija ar pavisam minimālu rezultātu, un tikai sīku kļūdiņu dēļ. Tas pierāda, ka varam arī vinnēt, un teikšu, ka uz kopējā Eiropas fona esam līdzvērtīgi.
Latviešiem vajadzētu pamācīties no kaimiņiem lietuviešiem, kuru klubos spēlē maz ārzemnieku. Viņi saprot, ka ārzemniekus vajag tikai tāpēc, lai paši var gūt pieredzi, un lai viņi nedaudz pavelk komandu. Tur nenodarbojas ar ārzemnieku audzināšanu, no viņiem izspiež maksimālo, samaksā par darbu un “paldies!”. Bet savējos viņi audzina mērķtiecīgi.”
Nu jau ceļasomas Dāvim sakravātas, un turpmākos vismaz četrus gadus viņš dzīvos pēc Amerikas laika.
“Nelielas bažas jau ir, kā viss būs, bet tā ir iespēja darīt to, kas patīk un padodas, bet galvenais – tā būs nenovērtējama pieredze,” saka D. Rozītis.
Jānis Gabrāns
Komentāri