Savulaik par Cēsu šahistiem, dambretistiem, viņu panākumiem rakstījām samērā bieži, taču pēdējos gados šajā jomā valda klusums. Arī skolās nebija dambretes pulciņu, bet tagad situācija iekustējusies, dambreti var apgūt gan Priekuļu vidusskolā, gan Cēsu Pastariņa sākumskolā.
Meklējot iespējas skolēniem trenēties dambretē, uzsākta sadarbība ar Dambretes attīstības biedrību (DAB), kuras vadītājs ir starptautiskais meistars dambretē un Pekinas prāta Olimpisko spēļu dalībnieks – Vitauts Budreika. Piesaistot vietējo dambretes treneri un entuziasti Zigrīdu Liepiņu, kura otro gadu vada dambretes nodarbības Priekuļu vidusskolā, izveidots dambretes nodarbību pulciņš Cēsu Pastariņa sākumskolā.
Pirmie panākumi
Ja Cēsīs aizvadītas tikai pirmās nodarbības, Priekuļu pulciņa jaunie dambretisti jau startē sacensībās, pārstāvot DAB Cēsu novada komandu. Visu vasaru braukts uz klātienes turnīriem, skolēni piedalījušies Latvijas čempionātā, dažreiz izdevies tikt arī pirmajā trijniekā.
Pēdējās sacensības aizvadītas 25.septembrī, startējot Rīgas atklātajā čempionātā jauniešiem 100 lauciņu dambretē. Komandu pārstāvēja deviņi jaunie dambretisti: Luīze Gudēvica – Liepiņa, Barbara Vanaga, Mārcis Āboltiņš, Markuss Pauls Blaumanis, Lenijs Daiders, Ernests Platais, Kārlis Dmitrijevs, Marks Čudorāns un Edgars Ungurs. Vislabāk sacensībās veicās L. Gudēvicai – Liepiņai, kura izcīnīja sudraba medaļu meiteņu konkurencē U9 vecuma grupā.
Trenere Z. Liepiņa neslēpj, ir sāpīgi konstatēt, ka Cēsis ir pilsēta, kur nav ne dambretes, ne šaha. Kāda bērna mamma teikusi, ka pārcēlušies uz Cēsīm no Rīgas un nācies secināt, ka te bērniem nav nekādu prāta spēļu nodarbību. Viņu pārsteidzis, ka pilsētā, kur ir “Zinoo” centrs, top Kosmosa centrs, bērniem nav iespēju spēlēt prāta spēles, attīstīt prasmes šajā jomā.
Zigrīda strādā ar iesācējiem, rādot pirmos soļus dambretē, bet pēc tam padomus dod pieredzējušais Vitauts Budreika. Ja Priekuļu vidusskolā telpas nodarbībām atvēlot par brīvu, Cēsīs esot jāmaksā.
“Man skaidro, ka tāds esot nolikums. Taču pulciņā darbojas šīs skolas bērni, un vecāki grib, lai bērniem būtu nodarbības, kurās attīsta domāšanu, prātu,” saka Z. Liepiņa.
Nepietiek tikai ar nodarbībām, jābūt iespējai spēlēt gan savā starpā, gan sacensību režīmā, kas jau ir ar citu spriedzi. Z. Liepiņa dalās novērojumā, ka bērniem, īpaši gados jauniem, vienmēr gribas uzvarēt, tāpēc viņi labāk spēlē ar vājākiem pretiniekiem: “Es gan cenšos skaidrot, ka jāspēlē ar stiprākiem, jāpiedzīvo zaudējumi, tikai tas veicina izaugsmi!”
Sākt ar puzli
Z. Liepiņa norāda uz lielo pienesumu, ko bērna attīstībā dod prāta spēles. Tās veido izturību, iemaņas pastāvīgā darba veikšanā, attīsta radošās spējas un fantāziju. Māca domāt, analizēt un plānoto īstenot, veido mērķtiecību, nodrošina disciplīnu, attīsta koncentrēšanās spējas un vēl daudz ko citu.
Pulciņos dambreti apgūst no pašiem pamatiem, sāk ar noteikumiem. “Ja zina noteikumus, tā ir puse no uzvaras,” saka Z. Liepiņa. “Bet vēl svarīgāk prast tos izmantot. Nesen kāda mana audzēkne šādi iekrita sacensībās. Viņai bija krietni spēcīgāka situācija uz galdiņa, faktiski uzvarēta spēle, bet pretinieks piesauca tiesnesi un paziņoja, ka neizšķirts. Mana audzēkne tajā brīdī neiebilda un faktiski atdeva uzvarētu spēli. Bet ir arī pretēji gadījumi, kad manējie prot situāciju un noteikumus izmantot savā labā.”
Dambrete prasa pacietību, uzmanību, koncentrēšanos, vai bērni ir tam gatavi? Z. Liepiņa saka, ka ar to nav viegli, daudz jārunā, jāstrādā: “To labi attīsta arī puzles likšana, arī to treniņos darām. Pērku vienādas, jo tas ļauj sacensties, kurš ātrāk saliks. Ir daudz citu uzdevumu, kā vingrināt prātu, uzmanību, bet ne visi bērni tam gatavi. Priekuļos pirmajā gadā pieteicās 30 bērni, tagad palikuši 15, bet ar to biju rēķinājusies. Dambretē nekas ātri nenotiek, vajag pacietību, domu skaidrību, tāpēc nodarbību pārtraukumos neļauju izmantot mobilos tālruņus, jo jāatpūtina galva.”
Komentāri