Lai popularizēt brīvo cīņu un grieķu – romiešu cīņu, un dot iespēju jauniešiem no vēsturiskā Cēsu rajona nodarboties ar to, aizvadītā gada nogalē Cēsu pusē tika nodibināts cīņas sporta klubs “Ferrum”. Par kluba treneri uzaicināts vairākkārtējs Latvijas čempions brīvajā cīņa jauniešu un pieaugušo klasēs, sporta meistars Andis Ruicis.
Jāsakož zobi
Treneris stāsta, ka ar brīvo cīņu sācis nodarboties samērā vēlu, tikai 15 gados: “Pabeidzu Drabešu internātskolu, vajadzēja iet tālāk mācīties. Tā kā skolā biju atbildīgais par sportu, aktīvi sportoju, fizkultūras skolotāja Liepiņa ieteica iet uz Murjāņu sporta vidusskolu. Gribēju specializēties vieglatlētikā, bet sporta ārsts pateica, ka mana figūra īsti neatbilst vieglatlētikai, bet varētu derēt cīņai. Īsti pat nezināju, kas ir brīvā cīņa, bet treneris Jānis Indars mani paņēma, mums izveidojās ilga un veiksmīga sadarbība.”
Var piebilst, ka J. Indars ar cīņu sācis nodarboties, mācoties Priekuļu tehnikumā.
A. Ruicis ļoti ātri guvis panākumus, kas gan neesot raksturīgi šim sportam. Ar panākumiem startējis sacensībās Padomju savienībā un sadraudzības valstīs, iekļuvis PSRS jauniešu izlases kandidātos. Latvijas brīvās cīņas vēsturē savu vārdu ierakstījis kā jaunākais čempions 82 kg svara kategorijā pieaugušo grupā. Ja parasti šajā kategorijā vīri uzvaras laurus plūc pēc 20 gadu vecuma, A. Ruicis to paveica 18 gados. Pats Andis gan atzīst, ka
treniņu metodikā tiek atzīts – specializēties cīņai vajadzētu sākt no 12 gadiem un, viņaprāt, jebkurā sporta veidā īstā izvēle jāizdara 12 – 14 gados. Pirms tam visiem vajadzētu trenēties vienādi, strādājot pie daudzpusīgas fiziskās sagatavotības.
Kas vajadzīgs, lai kļūtu par labu cīkstoni? Treneris norāda, ka tas ir gaužām vienkārši: “Pirmkārt, jābūt gribēšanai, otrkārt, jāpieņem, ka viegli nebūs. Šajā sporta veidā nāksies paciest sāpes, būs jāsakož zobi, lai cīņu novestu līdz galam. Ja to pieņem un gribi strādāt, viss kārtībā. Paņēmienus jau var iemācīties, bet jābūt gribēšanai darīt. Kādreiz teica, ka arī talantam jābūt, bet panākumu pamatā tomēr 90 procenti ir darbs. Tie, kam lielāks talants, parasti ir slinkāki, bet tie, kuri sākumā varbūt šķiet cīņas sportam nederīgi, ir tie centīgākie un strādā par 100 procentiem, ar smagu darbu gūstot labus panākumus.”
Varētu šķist, ka galvenais cīņas sportā ir fiziskā sagatavotība, taču treneris norāda, ka svarīgāka par spēku ir prasme domāt un ātri pieņemt lēmumus. Tie, kuri nedomā, bet paļaujas tikai uz spēku, netiek nekur tālu.
“Bet nevar arī tikai domāt, tā nekas nesanāks. Ātri jādomā un ātri jādara. Cīņas laikā nemitīgi jābūt maksimālai koncentrācijai un uzmanībai, jāraugās ko dara un ko var darīt pretinieks, jādomā, ko tādā gadījumā varētu darīt pats. Runājot šaha terminoloģijā, jādomā vienu, divus gājienus uz priekšu. Jāatceras, ka uz katru paņēmienu ir desmit pretpaņēmieni. Tas jāielāgo ikvienam cīkstonim, bet tas nāk ar laiku, ar pieredzi. Tāpēc trenējamies, braucam uz sacensībām. Regulāri pārrunājam katra paveikto, norādu uz kļūdām. Ja sportists to pieņem, ir izaugsme, ja ne – iet grūtāk. Katram jāizaug, mācoties no savām kļūdām, pēc citu kļūdām cilvēki nemācās,” atzīst treneris.
Izmantot visus 700 muskuļus
Treniņi notiek Cēsīs, Ieriķos un Liepā, interesentu netrūkst. Pagaidām gan grūti spriest, kā viss attīstīsies, jo sākumā daudzi grib trenēties, taču saprotot, ka būs smagi jāstrādā, ne viens vien palicis domīgi. Jaunieši grib sasniegt rezultātus bez lielām pūlēm. Apzinoties, ka viss atkarīgs tikai no paša spējām un varējuma, daudziem tas sāk likties par grūtu, jo līdz panākumiem ejams garš ceļš.
“Man paveicās, ka izsitos trīs gadu laikā,” saka A. Rucis. “Parasti, lai sasniegtu rezultātu, jāpaiet astoņiem, desmit gadiem. Tāpēc audzēkņiem saku, tā nebūs, ka šodien atnāksiet un rīt visus uzvarēsiet. Ar to jārēķinās, un dažiem tas nepatīk.”
Tā kā uz treniņiem galvenokārt nāk gados jauni dalībnieki, galvenā uzmanība tiek veltīta fiziskajai sagatavotībai, caur to ieliekot arī cīņas tehniku. Treneris norāda uz vairākiem cīņas sporta pulsiem: “Ja volejbolā, basketbolā daudz nosaka augums, cīņas sporta veidā viss atkarīgs tikai no tā, cik jaunietis gatavs strādāt. Turklāt ja citos sporta veidos tiek trenētas noteiktas muskuļu grupas, cīņas sportā visam augumam jābūt līdzvērtīgi attīstītam, jo cīkstonim nepieciešams izmantot visus 700 muskuļus. Tātad arī visi jātrenē. Vienmēr saku, ka cīkstonis ir universāls sportists, kuram jāmāk spēlēt sporta spēles, peldēt, skriet, lēkt tālumā. Ja to visu var, iznāk labs cīkstonis. Jānonāk pie gatavības, ja tevi met, tu kā kaķis vienmēr paliec uz kājām.”
Lai arī cīņas sports nav starp populārākajiem, attīstība tomēr notiek. Ja pirms gadiem desmit nekas nenotika Cēsīs, Gulbenē, Valkā, tagad šajās pilsētās atsākušās aktivitātes, notiek treniņi, sacensības. Sporta veidu popularizē arī Londonas Olimpisko spēļu dalībnieces Anastasijas Grigorjevas starptautiskie panākumi, kura atzīta arī par 2013.gada populārāko sportisti Latvijā.
Arī Cēsu klubā treniņus sākušas meitenes, un treneris norāda, ka viņas ir vēl apņēmīgākas par zēniem: “Cīņas paņēmieni neatšķiras, atšķiras izpildījums. Zēni ir racionālāki, meitenes – niknākas. Ja viņas nolēmušas kaut ko izdarīt, kaut asaras šķīdīs, izdarīs!”
Uz Igauniju
Jau apguvuši pirmo soļus izvēlētajā sporta veidā, kluba cīkstoņi regulāri apmeklē sacensības. Treneris norāda, ka arī tas ir treniņu process: “Gan man, gan bērniem ir iespēja redzēt, ko viņi šobrīd var, ir iespēja treniņos iemācīto realizēt dzīvē. Viņiem tas noņem arī pirmstsarta drudzi. Man nevajag, lai audzēkņiem tūlīt būtu uzvaras, medaļas, svarīgs ir process. Saprotu, ka paši bērni un arī viņu vecāki grib, lai būtu medaļas, bet arī zaudējumi vajadzīgi. Tieši caur tiem notiek izaugsme, analizējot, pārrunājot, atrodot pareizo risinājumu. Lai tas izdotos, čakli jāstrādā treniņos. Tajos cenšos panākt, lai viņi necīnās uz dzīvību un nāvi, bet, lai izdara to, ko es prasu. Sākumā tas īsti negāja, tagad sākuši saprast. jo neizdarot kaut ko treniņos, arī sacensībās nekas nesanāks. Kā teica mans treneris, katram cīkstonim jābūt savam kroņa metienam, vismaz vienam, ja divi
– pavisam labi, un jebkurā brīdī jāspēj to izpildīt. Protams, ne vienmēr tas sanāk, bet uz to jāiet, jāmeklē iespējas.”
Kluba cīkstoņi visbiežāk uz sacensībām brauc uz Igauniju. Tur piedāvājums esot plašāks un kvalitatīvāks, arī attāluma ziņā braukt izdevīgāk nekā uz Daugavpili vai Liepāju. Arī bērnu, kas nodarbojas ar cīņas sportu, tur vairāk, tāpēc konkurence sīvāka. Igauņi Cēsu klubam devuši iespēju startēt viņu līgā, kurā notiks pieci posmi, un pirmais jau šajā svētdienā.
“Uz Igauniju prieks braukt, tur sistēma sakārtota,” norāda A. Ruicis. “Tur viss balstās uz sporta klubiem. Sacensībās tiek noteikta vieta reitingā, pēc kura federācija sadala naudu. Klubs zina, ja sezonā gūta tā vai tā vieta, būs attiecīga naudas summa. Mēs Latvijā tālāk par runām neesam tikuši.”
Taču treneris strādā, jo ir pārliecināts, ka arī Latvijā var izaugt augsta līmeņa brīvās cīņas meistari. Treniņi notiek Ieriķu pamatskolā, Cēsu 2.pamatskolā un Liepas pamatskolā. Visur iegādāti cīņas paklāji, kas ir galvenais veiksmīgai treniņu norisei. . Amatas novada pašvaldība nopirka paklāju Ieriķu skolai, pārējās vietās tas iegādāts par kluba līdzekļiem. Kā saka treneris, ja kādam vēlme, var nākt un nodarboties, atteikts netiek nevienam.
Tiek domāts arī par sacensībām. 1.martā plānots turnīrs Ieriķos, maijā – Liepā, bet 14.septembrī
– Cēsīs, kas būs starptautiskā līmenī ar igauņu, somu piedalīšanos.
Komentāri