Ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki dodas uz kalniem. Daži brauc, lai priecātos par to krāšņumu un varenību, citus turp vilina vēlme iekarot arvien augstākas virsotnes. Vēl kāds turp dodas ar velosipēdiem, lai pārbaudītu savu un tehnikas izturību.
Reizi gadā kalnu riteņbraukšanas meistari no visas pasaules satiekas Alpos, lai piedalītos vienās no prestižākajām daudzdienu kalnu riteņbraukšanas sacensībām “Teantex bike Transalp”. Līdzīgi daudzdienu velobraucieni notiek arī Kanādā un Austrālijā. Austrālijā sacensības ir garākas, bet Alpu tūre tiek reklamēta kā smagākā.
Šogad šis astoņu dienu velomaratons notika jau desmito gadu. Tajā startēja arī četras komandas no Latvijas. Katrā komandā iekļauti divi sportisti. Astoņu Latvijas braucēju vidū bija arī trīs cēsnieki – Mārtiņš Biezais, Ģirts Kalniņš un Tālis Banga.
Ģ.Kalniņam šī nebija debija, viņš Alpu tūrē startēja arī pērn, bet , kā pats stāsta, pērn kompanjons bijis galīgi slābs, nācies viņam palīdzēt tikt kalnos: „Nācās vilkt un stumt, un mums garām brauca pat sieviešu komandas. Es varēju mierīgi braukt un fotografēt kalnus. Tāpēc šogad meklēju spēkos līdzvērtīgāku partneri.”
“Druva” jau rakstīja par sportistu gaitām šajās prestižajās sacensībās. Master klasē komanda “Ski klub Cesis”, kurā startē Ģirts Kalniņš un Jānis Rezins, izcīnīja augsto astoto vietu 122 komandu konkurencē. Komandu kopvērtējumā viņiem 44.vieta.
Pēc sacensībām „Druva” tikās ar Ģ.Kalniņu, lai pārrunātu gūtos iespaidus un pieredzi. Velobraucējs stāstīja, ka jau iekļūšana starta sarakstā iesācējiem ir zināma veiksme. Startam pielaiž tikai noteiktu skaitu braucēju, pieteikšanās notiek internetā, un tai atvēlēta tikai viena diena.
„Dažu stundu laikā visas vietas ir aizņemtas. Ja nepaspēj vai nokavē īsto dienu, atkal uz gadu iecere jāatceļ. Tagad būs vieglāk, jo labākie no iepriekšējā gada tiek automātiski iekļauti sarakstā, protams, ja vēlas startēt,” stāsta Ģ.Kalniņš.
Jautāts, kāpēc izlēmis startēt šajās nebūt ne vieglajās sacensībās, sportists saka, ka pārmaiņas ir noderīgas. Latvijā viss ir zināms – distances, sāncenši, tāpēc svarīgi paraudzīt, kas notiek citur, kāds ir līmenis citu valstu kalnu velosportistiem.
“Ar rezultātu esmu apmierināts, bet varējām pacīnīties arī par augstāku vietu. Savā grupā bija iespēja iekļūt labāko sešniekā, pie apstākļu sakritības – varbūt pat vēl augstāk. Nepieveicami bija pirmie divi dueti, lai tos apsteigtu, jāsāk dzīvot kalnos. Jāņem vērā, ka sniegumu ietekmē augstkalnes gaiss un tas, ka kalnos ir citāds braukšanas stils nekā Latvijas trasēs. Līdz ar to nekāda gatavošanās Latvijā nesanāk, tad būtu jātaisa treniņnometne Alpos,” skaidro Ģ.Kalniņš.
Sacensības prasa lielu izturību un prasmi, jo distance galvenokārt ved pa kalnu ceļiem, celiņiem un takām. Segums mainās no asfalta līdz pamatīgām šķembām. Šogad pieticis ar vienu riepu komplektu, lai gan finišā protektori bija pamatīgi padiluši, vienu reizi arī nācies ceļā riepu lāpīt, bet līdz finišam izdevās tikt veiksmīgi.
“Tehnika ir ļoti svarīga, ne tikai riepas. Vienā nobraucienā pat bremzes uzvārījās, braucu un jutu, ka hidraulika vairs nestrādā. Kas atliek, met kājas pie zemes un centies nenokrītot apstāties. Tas bija ļoti stāvs nobrauciens, un tur daudziem bremzes atteicās. Pirms starta gan brīdināja, ka jābremzē visu laiku un no pašas augšas. Bet labi ripoja, domāju, lai jau iet, bet kad bija jāmet mierā – nekā. Jāteic, sajūta nav patīkama,” atceras velobraucējs.
Lai arī distances nav pārāk garas, to veikšanai nepieciešamas aptuveni piecas stundas. Ģ.Kalniņš stāsta, ka Alpu tūri nevar salīdzināt ar sacensībām Latvijā. Te visi no starta pirmos 15 kilometrus skrien barā, bet Alpos jau pirmais kalns visu saliekot pa vietām. Apmēram stunda paiet, kamēr tiek tajā. Taisnu posmu principā nav – kalnā – lejā, kalnā – lejā. Kāpumi un nobraucieni tādi, ka neviens vien velosipēdu stūmis. Ne tikai augšup, bet arī lejup pa stāvākām nogāzēm. Bijis pat 300 – 400 metru garš posms uz pašu kalna korīti, kurā visiem braucamos nācies stumt. Ietekmējuši arī laika apstākļi – 30 – 35 grādi plusā un pilnīgi bez lietus.
“Pēc tam gan nenosvēros, bet plānāks, nenoliedzami, kļuvu,” atzīst sportists, un uz jautājumu, kura diena grūtāka, atbild: „Var teikt, ka katra otrā. Ja vienu dienu jutos labi, skaidrs, ka nāks atslābums. Visas dienas vienādas nevar būt. Bet tā jau gandrīz visiem. Brauc tur dažādas sagatavotības sportisti. To apliecina tas, ka starts ir deviņos no rīta, bet sešos vakarā – ēdināšana, un tad daži tikai uz to laiku arī finišē. Atbrauc pārguruši, nokrīt pagulēt un no rīta atkal uz starta. Bet gandrīz neviens neatmet ar roku, tā ir arī sevis pārbaude. Pieveikt kāpumus nav viegli, it īpaši, ja ir šķembu segums. Pastumt velosipēdu grūti, arī braukt nav viegli. Kājās piecelties nevar, visu laiku jāsēž. Stumjot ātrums ir 3 – 4 kilometri stundā, braucot – apmēram seši. Jāteic, ka ātruma amplitūda iespaidīga. No dažiem kilometriem līdz pat 80 stundā. Latvijas sacensībās vidējais ātrums apmēram 30 km/h, tur uz pusi mazāks.
Stratēģija vienkārša – uzbraukt kalnā, veiksmīgi tikt lejā, un maksimāli maz palaist sev garām.”
Lai arī spēks un uzmanība jāvelta distancei, sanācis uzmest aci skaistajiem kalniem. Tas darbojies kā stimuls, tāpēc Ģ.Kalniņš gatavs arī nākamgad doties iekarot Alpus. Distance katru gadu ved pa citiem ceļiem un celiņiem. Ja šogad asfalta seguma ceļu bijis salīdzinoši daudz, rīkotāji solījuši, ka nākamgad vairāk būs kalnu taciņu.
“Kad viss ir galā, kad veikta pēdējā distance, sajūta ir ļoti forša. Ir vērts mēģināt un arī atkārtot,” pārliecinoši saka Ģ.Kalniņš.
Komentāri