Jau rakstījām, ka Cēsu sporta skolā šajā mācību gadā treneru rindas papildinājuši jauni speciālisti. Volejbola nodaļā sācis strādāt Aldis Jaundžeikars, kurš šajā amatā nomainīja Arvi Anderšmitu. A. Jaundžeikars turpinās arī A. Anderšmita darbu Pastariņa skolā, kur šogad atkal jauns sporta skolotājs.
Vēlme palikt sportā
A. Jaundžeikars volejbolā apēdis vai pudu sāls. Pirmās iemaņas guvis Krimuldas vidusskolā pie trenera Gunāra Freidenfelda jau 4.klasē, un mīlestība uz volejbolu palikusi nemainīga cauri gadiem. Turpmākā dzīve bijusi pakārtota tam. Sekoja mācības Murjāņu sporta internātskolā, treniņi, sacensības. Tad nāca Sporta akadēmija ar domu kļūt par treneri, sporta skolotāju. Bet dzīvē ne vienmēr notiek, kā cerēts, nereti korekcijas ienes reālie apstākļi. Tostarp finansiālie. Radās iespēja braukt spēlēt ārzemēs, tas bija jauns izaicinājums, arī materiālais vilinājums, un A. Jaundžeikars nākamos septiņus gadus pavadīja ārpus Latvijas. Divus gadus spēlēts Igaunijā, piecus – Zviedrijā. Te gūti vērā ņemami panākumi, divus gadus izcīnīts šīs valsts čempiona tituls, viņa pārstāvētā komanda uzvarēja arī Zviedrijas kausa izcīņā.
Un liktenis atkal ienesa jaunu pagriezienu. Aldis iepazinās ar latviešu meiteni, radās ģimenes pieaugums, savelkot visus par un pret, tika pieņemts lēmums atgriezties dzimtenē.
“Man bija ļoti grūti atgriezties pēc tik daudziem gadiem. Pēc sakārtotās, mierīgās, nosvērtās Zviedrijas Latvija sagaidīja pelēka, drūma. Kad ik gadu pēc sezonas atbraucu uz Rīgu, izkāpjot no prāmja, sagaidīja pavisam cita realitāte, kas nebūt nebija iepriecinoša. Bija pat gadījums, ka pēc trijām dienām aizbraucu atpakaļ, nevarēju te ilgāk padzīvot. Biju pieradis pie tās mierīgās, harmoniskās vides, kas tur valda. Mums te ir stress, problēmas. Tomēr šoreiz bija citi apstākļi, kas rosināja palikt,” stāsta A. Jaundžeikars.
Pēc atgriešanās no Zviedrijas viņš sācis strādāt Valsts robežsardzē, spēlējot meistarkomandā “Lāse/Robežsardze”. Pēc darba devies uz treniņiem, brīvdienās – uz spēlēm. Tā viņa kontā nonāca Latvijas čempiona tituls, godalgotās vietas arī “Schenker” līgā.
Bet šajā pavasarī liktenis atkal ienesis izmaiņas. Kādā treniņā gūta smaga trauma, un sportiskajai karjerai augstākajā līmenī pielikts punkts.
“Nācās izlemt, ko tālāk,” stāsta treneris. “Varēju turpināt darbu robežsardzē, kur biju starptautiskās sadarbības dienestā. Darbs interesants, bet negribēju aiziet no sporta, jo esmu tajā bijis visu laiku. Nevarēju sevi iedomāties sēžam tikai birojā. Kamēr pēc darba bija volejbols, tas bija pieņemams, bet palikt tikai par biroja darbinieku – tas nav manā gaumē.”
Un liktenis atkal parūpējās par jaunu piedāvājumu. Labs paziņa jau no Murjāņu laikiem Ģirts Mārtiņsons viņam pastāstīja, ka Cēsu sporta skolā atbrīvojusies volejbola trenera vieta. A. Jaundžeikars šo iespēju garām nelaida, jo jau sen viņā mitusi vēlme kļūt par treneri. Arī Zviedrijā, kur spēlējis profesionālajā komandā, brīvajā laikā trenējis sieviešu komandu, kas uzvarējusi 1.līgā, un mācījis volejbolu arī bērniem.
Bērniem jāattīstās vispusīgi
Sporta skolas trenera amatā viņš strādā gan ar grupām, kam šis nav pirmais treniņu gads, gan sācis trenēt arī iesācējus šajā sporta veidā – astoņus un deviņus gadus vecus zēnus un meitenes. Grupas nokomplektētas, treniņu darbs sācies. Jautāts, vai bērni Zviedrijā un Latvijā ir atšķirīgi, treneris norāda, ka bērni visur ir aktīvi, zinātkāri, vien Latvijā vairāk esot jūtams disciplīnas trūkums: “Nepārmetu bērniem, tā ir visas sabiedrības problēma. Mēs neprotam uzklausīt. Kamēr skolotājs kaut ko stāsta, visi runā, bet, kad dodu vārdu individuāli,– neko nevar pateikt. Bērni nespēj koncentrēt uzmanību konkrētai nodarbei.
Manuprāt, vaina arī tā, ka sporta skolotāji un treneri mainījušies bieži, un dažam esmu jau sestais, septītais sporta skolotājs un ceturtais treneris. Katram trenerim raksturīgs savs darba stils, ja bieži viņi mainās, bērniem rodas problēmas. Viņiem nav drošības, vai nākamgad atkal nebūs cits treneris.
Šādā situācijā nevar runāt par pilnvērtīgu rezultātu. Īstam trenerim kopā ar bērniem jāiet no A līdz Z, vismaz sākotnējā posmā, kamēr tiek ielikti nepieciešamie pamati.”
Pārrunājām arī treniņu stilu Zviedrijā un Latvijā, jo A. Jaundžeikaram ir iespēja salīdzināt. Viņš atzīst, ka metodes un uzstādījumi esot atšķirīgi, kaut vai ar to, ka Zviedrijā treneri vairāk strādājot, skatoties ilgtermiņā.
“Mums tiek prasīts rezultāts te un tūlīt, un mēs izdzenam bērnus. Ja paskatāmies jauniešu un junioru līmenī, Latvija ir ļoti augstās vietās. Bet tad tie rezultāti kaut kur pazūd. Tas tāpēc, ka uz rezultātu neejam pakāpeniski, bet cenšamies iespējami ātrāk to sadzīt. Un, kad jaunietis jau izšāvies, attīstība vairs nenotiek. Ārzemēs šī sistēma ir pavisam citāda, tur uz rezultātu iet pakāpeniski, vairāk strādājot nākotnei. Līdz noteiktam vecumam notiek vispārēja sagatavošana, un tikai ap 14 – 15 gadiem sākas specializēšanās konkrētam sporta veidam.
Uzskatu, ka bērnam sportā jābūt vispusīgi attīstītam. Tāpēc saviem visjaunākajiem cenšos ne tikai stāstīt par volejbolu, bet uzspēlējam florbolu, basketbolu, lai ir iemaņas, lai bērni pilnveidojas. Volejbolā noderēs arī šīs iemaņas.
Šie ir mani audzēkņi, kurus centīšos sagatavot atbilstoši tam, kā pats redzu šo procesu. Tos, kuri iepriekšējos gadus strādājuši pie citiem treneriem, grūti mainīt. Ja nav ielikts pareizs pamats, kaut ko labot ir gandrīz neiespējami,” atzīst treneris.
Jautāts, kas volejbolā ir svarīgākais, A. Jaundžeikars uzsver, ka tā ir spēja sadarboties, jo tā ir izteikta komandas spēle: “Katrā sporta veidā ir savas nianses, bet, manuprāt, futbolā, basketbolā ir nedaudz vieglāk, jo bērnam tur redzams mērķis – vārti, grozs. Ja proti labi skriet, vari viens gūt vārtus vai iemest grozu. Volejbolā ir nedaudz savādāk, tur viens neko nevar izdarīt. Vienam jāuzņem serve, otram jāuzceļ un vēl vienam jāuzbrūk. Tas ir nedaudz sarežģītāk, tāpēc te svarīgi iemācīt komandas sadarbību. Bērniem jāiemācās darboties grupā, rēķināties ar komandas biedriem. Komandu sportā nevar sevi stādīt visaugstāk, ja gribi būt viens pats, jāiet uz individuālajiem sporta veidiem.”
Kaut kas buksē
A. Jaundžeikars spēlējis Igaunijā, Zviedrijā, Latvijā, tāpēc var salīdzināt šī sporta veida attīstību. Izdarot savu vērtējumu par volejbola līmeni mūsu valstī, viņš norāda, ka Latvijā ir labi spēlētāji, arī jaunatnes treneri labi, bet tiklīdz nonāk līdz valstsvienībai pieaugušajiem, panākumu nav.
“Nesaku, ka treneri izlasēm slikti, bet varbūt vajadzētu to sistēmu kopumā pamainīt. Ienākot „Schenker” līgai, volejbola līmenis Latvijā nenoliedzami cēlies. Bet izlases atpaliek no igauņiem, lai gan mums ir vairāk spēlētāju, kuri spēlē labos ārzemju klubos. Taču, tiklīdz viņi sanāk izlasē, nekas nesanāk. Būtu labi piesaistīt izlasei kādu augsta līmeņa ārvalstu speciālistu, bet tas atduras pret finansējumu. Iespējams, ka federācijā kaut kas buksē. Tagad tur ir jauna vadība, ceru, ka situācija uzlabosies,” saka A. Jaundžeikars.
Varbūt, kad izaugs jaunie puikas un meitenes, kuri tagad sper pirmos soļus volejbolā, Latvijas volejbols atkal būs augstumos. Treneris norāda, ka uz Cēsīm nācis, lai strādātu ilgāk nekā vienu gadu: “Ja esmu sācis, gribu darbu paveikt pilnībā. Gribētu puišus, kuri tagad sāk trenēties, novadīt līdz galam. Ir taču patīkami redzēt sava darba augļus. Kāda jēga citādi strādāt?”
Komentāri