Cēsu pilsētas Sporta skolā par fiziskās sagatavotības treneri sācis strādāt Latvijas šī brīža labākais lodes grūdējs Māris Urtāns. Lai arī pēdējos pāris gados ar augstiem rezultātiem nav izcēlies, jo pārcietis vairākas operācijas un zināmu laiku bijis prom no sporta, lodes grūšanu nav pametis un uzstādījis sev mērķi – kvalificēties 2016.gada Olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro.
Tās viņa karjerā būs jau trešās, un varbūt beidzot izdotos kvalificēties finālam.
Mārim diemžēl ne 2008.gadā Pekinā, ne pēc četriem gadiem Londonā neizdevās parādīt savu labāko sniegumu, paliekot attiecīgi 25.un 27.vietā.
Pašam sportistam nav skaidrojuma, kāpēc lielie forumi bijuši neveiksmīgi: “Par Londonu gan jāsaka, ka tur biju galīgi salauzts, un patiesībā operācijas vajadzēja veikt pirms tam. Taču mani pierunāja
startēt,
tikai nekas labs neiznāca. Ja būtu no startiem atteicies, ieekonomētu vismaz astoņus mēnešus, tagad būtu labākā formā, arī Eiropas čempionātā būtu cīnījies par iekļūšanu finālā.”
Taču kopumā par savu veikumu lodes grūšanā sportists nesūdzas, jo viņa rēķinā ir 2010.gadā Eiropas čempionātā izcīnītā bronzas medaļa.
“Kaut ko Latvijas vieglatlētikas sasniegumu vēsturē
būšu atstājis,” piebilst M. Urtāns.
Šis gads bija grūts, jo pēc aizvadītajām operācijām vajadzēja atgūties. Viņa ilggadējais treneris Guntars Gailītis atzinis, ka apmēram 95 procenti sportistu, izlaižot gadu, vairs nevar atgriezties iepriekšējā līmenī. M. Urtāns izlaida pusotru un tagad jau ir sasniedzis gandrīz 20 metru robežu, var teikt, ka Rio ir klāt, atliek vien nākamgad vēl mazliet pielikt, un viss būs.
Jautāts, kāpēc nolēmis atgriezties, sportists atzīst, ka nevar no sporta tik viegli aiziet. M. Urtāna personiskais rekords ir 21,63 metri. Olimpisko spēļu atlases B normatīvs ir 20 metri, A normatīvs – par pusmetru tālāk. Tātad viss ir iespējams. Atlase sākas no 2015.gada 1.janvāra, bet pats sportists atzīst, ka telpās grūtāk uzrādīt labu rezultātu
nekā stadionā: “Jā, ārā var ietekmēt laika apstākļi, bet telpās sektors bieži ir slidens, tas nav tik ciets, kā gribētos. Taču startēšu arī sacensībās telpās un, ja izdosies nokārtot normatīvu, sakravāšu somas un sākšu gatavoties Rio spēlēm.”
Nesen publicētajā Olimpiskās komitejas atbalsta programmā “Rio 2016” M. Urtāna vārds nav atrodams. Viņš norāda, ka tur, visticamāk, pat nezinot, ka viņš gatavojas olimpiskā normatīva sasniegšanai: “Nekāda valsts atbalsta nav, bet gribu pierādīt, ka varu uzrādīt labu rezultātu kā izteikts amatieris.”
Jo vairāk tāpēc, ka Latvijā konkurentu viņam joprojām nav. Nākamais labākais lodes grūdējs ir krietni aiz viņa. Sportists norāda, ka bez viņa virs 20 metriem Latvijā kāds lodi grūdis pirms vairāk nekā 20 gadiem.
“It kā jau ienāk spēcīgi puiši, bet drīz pazūd, jo grib rezultātu uzreiz. Man 20 metru robežas sasniegšana prasīja 12 gadus. Treniņš vieglatlētikā, lodes grūšanā nav viegls, jo pārsvarā jātrenējas vienatnē. Komandu sporta veidos vieglāk, jo vienmēr kāds ir blakus. Treniņi grupā paiet vieglāk, ātrāk, tur viens otru pavelk uz zoba, uzmundrina. Bet strādāt stundām vienam – tas ir pavisam citādāk. Ja basketbolistam liktu katru dienu vairākas stundas darboties vienam svaru zālē, redzētu, cik liels ir entuziasms,” norāda M. Urtāns.
Savas zināšanas viņš labprāt nodod arī citiem. Jau vairākus gadus sadarbojas ar Cēsu basketbolistu Andi Malahovski, kurš studē un spēlē Amerikā. Nupat saņēmis e-pasta vēstuli no Anda, kurā viņš sakot paldies par treniņu darbu vasarā, jo tagad esot ļoti labā formā un varot noskriet komandas biedrus.
“Pieredze man ir, kāpēc to nelikt lietā,” saka Māris. “Trenējot citus, var iegūt arī sev, strādāt pie savas tehnikas. Cēsu Sporta skolā aug viens jauns puika, kuram ir lodes grūdējam atbilstošs augums un svars, arī ar viņu
strādāju. Tiesa, izaugsme atkarīga no paša, ja gribēs strādāt, ja izvēlēsies neaiziet uz kādu ballīti, bet uz treniņu, būs rezultāts. Taču, ja izklaide ņems virsroku, lode tiks nolikta malā. Mums visi bērni ir talantīgi, kāds sportā, cits mūzikā, mākslā, bet panākumu pamatā talants ir tikai pieci procenti, viss pārējais ir darbs. Nekas nenotiek pats no sevis, un tas, kuram pietiek pacietības, arī tiek tālāk.”
Formas atgūšana notiek lēnām, un šajā procesā ietilpst arī psiholoģiskā pierašana pie lielajām sacensībām. Sportists neslēpj, ka pēc pauzes, atgriežoties sportā, pat Latvijas sacensībās, bijis liels satraukums. Nemaz nerunājot par lielākiem sporta forumiem, tāpēc arī vasarā Eiropas čempionātā rezultāts bijis samērā vājš.
“Jāsaprot, ka lielās sacensības ir pavisam kas cits, tāpēc braucu, lai atkal sajustu to garšu, lai apjaustu, kā viss notiek. Līdz 2010.gadam biju piešāvies pie sistēmas, sacensībās bija vieglāk, tagad viss atkal jāatgūst. Satraukumu var mazināt, tikai startējot,” saka sportists.
Nākamās vasaras lielākais notikums vieglatlētikā būs pasaules čempionāts, kas notiks Ķīnā. M. Urtāns atzīst, ka viņam nepatīk šie tālie pārbraucieni, jo lielā laika starpība atstāj iespaidu.
“Olimpiskajās spēlēs ir vairāk laika aklimatizēties, bet uz pasaules čempionātu aizbrauc, un tūlīt arī sacensības. Man labāk patiktu, ja visas nozīmīgās sacensības notiktu Eiropā, vēlams siltajās zemēs,” smejot saka Māris.
Jānis Gabrāns
Komentāri