Svelmainajā nedēļas nogalē Cēsīs pulcējās garo distanču skrējēji no daudzām valstīm, lai piedalītos skrējienā “Cēsis Eco trail”.
Dalībnieki varēja izvēlēties kādu no trim distancēm
– 15, 30 un 80 kilometrus, bet galvenā bija garākā, jo ikviens, kurš to veica 16 stundu kontrollaikā, saņēma divus kvalifikācijas punktus slavenajam skrējienam apkārt Monblānam.
Kopumā distancēs devās vairāk nekā 350 skrējēji, no tiem 134 – garajā distancē. Pirmais finiša līniju šķērsoja Lietuvas skrējējs Vaidas Žlabis, uzrādot fantastisku rezultātu – sešas stundas 43,36 minūtes. Otrās vietas ieguvējs Kristaps Broks (Madona) finišēja pēc aptuveni 45 minūtēm. Trešajā vietā Valdis Ņilovs (Ogres novads).
Pēc finiša lietuvietis atzina, ka šis viņam bijis jau trešais ultra maratons, taču pirmo reizi to veicis apvidū, nevis pa asfaltētajiem ceļiem. Pirms dažām nedēļām Latvijā
skrējis 50 kilometru skrējienā pa asfaltu, kur izcīnīta trešā vieta. Jautāts, kā izdevies tik ļoti atrauties no sāncenšiem, V. Žlabis atzina, ka distancē par to nav domājis: “Mana taktika bija uzņemties vadību jau no sākuma, tas arī izdevās. Distancē sajūtas bija labas, varēju paskriet ātri, un izrādījās, ka sāncenši atpalikuši. Man bija svarīgi noturēt savu tempu, kas arī izdevās. Grūtāki bija
pēdējie desmit kilometri, jo bija beidzies dzeramais, kas šādā karstā laikā atstāja sekas uz rezultātu. Ja būtu, ko padzerties, pēdējos kilometrus veiktu ātrāk.”
Dāmu konkurencē absolūtajā vērtējumā uzvarēja Līga Ārniece no Rīgas, kura distancē pavadīja astoņas stundas un 15,31 minūti. Ņemot vērā arī vīru sniegumu, viņas rezultāts bija desmitais labākais.
Skrējēja atzina, ka rezultātu palīdzējis sasniegt kompanjons, ar ko visu distanci skrējusi kopā: “Taču panākuma pamatā tas, ka visu kārtīgi izplānojām – cik ātri skriet, kas jāņem līdzi, cik bieži dzert, ēst. Ja esi šādi sagatavojies, ir daudz vieglāk. Palīdzēja arī tas, ka esmu orientieriste, pieradusi pie skriešanas apvidū.”
Visus 80 km karavīra formas tērpā veica NBS nodrošinājuma pavēlniecības štāba majors Mārtiņš Sirmais. Uz jautājumu, vai viegli noskriet distanci formas tērpā, viņš teica īsi – pamēģiniet! Viņš neslēpa, ka bijis nedaudz grūtāk, nekā veikt distanci sportiskā ekipējumā: “Mans zābaks sver 800 gramus, divreiz vairāk nekā jebkura skriešanas kurpe. Tātad, skrienot katrā solī jāceļ divreiz lielāks svars, nekā citiem skrējējiem.”
Viņš pastāstīja, ka šī ir jau piektā garā distance, ko veicis formas tērpā, uzstādījums esot šādi tērptam noskriet visus Latvijā rīkotos maratonus un ultramaratonus.
“Esmu karavīrs, un tādā veidā parādu sabiedrībai, ka arī mēs to varam. Parādu, ka karavīra
ekipējums ir pietiekami labs, lai varētu piedalīties šādās aktivitātēs,” teica M. Sirmais.
Gunda Plūmane no Mazsalacas distanci veica nepilnās 11 stundās, savā grupā izcīnot otro vietu. Jautāta par emocijām finišā, viņa atzina, ka tās ir neaprakstāmas: “Distance bija lieliska, pasakaini dabas skati, gribējās tos izbaudīt vairāk, bet bija jākustas uz priekšu.”
Arī Miķelis Zumbergs no Dundagas atzina, ka skrējiena laikā paspējis ne tikai papriecāties par dabas skatiem, bet arī tos iemūžināt: “Telefons pilns ar fotoattēliem. Kad sapratu, ka par augstiem sportiskiem rezultātiem necīnīšos, nolēmu baudīt dabu un skrējienu. Lieliski, ka distance bija ar kalniem, lejām, tas visu padara interesantāku, nav vienmuļās asfalta mīšanas. Piekrītu tiem, kuri saka, ka šādā distancē skrējiens sākas tikai pēc 50 kilometra. Reizēm uzmācas domas, ka varbūt iet malā, bet jāatrod sevī motivācija, lai turpinātu.”
Savā grupā trešo vietu izcīnīja skrējējs no Japānas Takenori Kojima, kurš pēc finiša atzina, ka ir piekusis, bet laimīgs par veikto distanci. Tā bijusi lieliska, viņš gatavs atkal braukt šurp, nākamreiz aicinot līdzi vēl kādu Japānas skrējēju.
Sportistu vidū arī vairāki mūsu puses skrējēji savās grupās parādīja atzīstamu sniegumu. Sieviešu konkurencē Master-I grupā uzvarēja Kristiāna Štēbele (Cēsis), bet vīriem Master-I grupā otrajā vietā Kristaps Magone (“Meridiāns”). Seniori-I grupā 6. – Guntis Pikurs (Cēsis), 11. – Mārtiņš Niklass (Jāņmuiža); veterānu grupā 2. – Ivars Sedlenieks (Cēsis), 5. – Einārs Vilnis.
30 km distancē uzvarēja Polijas skrējējs Barteks Osiors, otrais Nauris Spalviņš (“Meridiāns”), trešais Manu Kauppila no Somijas. Cēsnieku veikums: Master-I grupā uzvarēja Matīss Ābelītis (Cēsis); Master-II grupā 5. – Aigars Kalējs (Cēsis); veterānu grupā uzvarēja Arnis Ābelītis.
15 km distancē ātrākais bija Artūrs Pauliņš (Grundzāle), finišējot pēc stundas un 8,31 minūtes. Otrais Valdis Tilts (Vaidava), trešais – Arno Šķipars (Ventspils). Ātrākais no Cēsu puses bija Oskars Brasliņš (Priekuļi), finišējot septītais. Mūsu puses skrējēju veikums: dāmām Master-I grupā 3. – Silva Audere; vīru konkurencē junioriem 3. – Igors Kozlovs; Master-I grupā 1.vietā O. Brasliņš; Master-II grupā 5. – Vitālijs Jakovļevs; veterānu grupā visas trīs pirmās vietas Cēsu skrējējiem, pirmais – Pēteris Serovs, otrais – Juris Gaidelis, trešais – Leontijs Rutkovskis.
Lai arī sportisti pārsvarā atzinīgi izteicās par skrējiena norisi, taču bija arī pārmetumi par nepietiekamo marķējumu, ne viens vien skrējējs atzina, ka noskrējis vairāk nekā noteiktie kilometri.
Skrējiena galvenais rīkotājs Vilmārs Zeme pēc pasākuma atzina, ka visu vērtējot samērā paškritiski un desmit baļļu sistēmā liekot tikai četri: “Šāda skrējiena sarīkošana ir ļoti darbietilpīgs process, esam piefiksējuši kļūdas, lai nākamgad jau viss būtu labāk.”
Viņš norāda, ka svarīgi ir šie divi ieskaites punkti Monlblāna skrējienam, jo tagad Latvijas skrējēji, veicot arī Siguldas kalnu maratonu, var sakrāt visus trīs vajadzīgos punktus, nav vairs jābrauc uz citām valstīm.
Runājot par marķējuma trūkumu, V. Zeme norāda, ka to ietekmējuši vairāki apstākļi: “Nedaudz apbēdina, ka nezināmi darboņi iepriekšējā dienā bija norāvuši marķējuma lentas, pēdējā naktī pašam nācās pa mežu to atjaunot. Visbiežāk marķējums bija norauts pilsētas tuvumā. Žēl, cilvēki nesaprot, ka šāda darbība negatīvi ietekmē visu pasākumu, kura rīkošanā ieguldīts liels darbs un līdzekļi. Tas ir viens no iemesliem, ka dažviet skrējēji nomaldījās, lai gan dažbrīd arī viņiem pašiem jāuzņemas vaina, jo marķējums vienkārši netika pamanīts.”
Šis bija pirmais, bet ne pēdējais trail skrējiens Cēsīs, jo
plānots ar pašvaldību noslēgt līgumu uz pieciem gadiem par skrējiena attīstību.
Jānis Gabrāns
Komentāri