Rudens nav skops. Tas vēl un vēl ļauj pabūt dabā, ieelpot mežu, upju un pļavu enerģiju, lai pavisam drīz pārsegtu baltu seģeni un noslēptu Dabas mātes bagātības.
Zvārtes iezis Amatas krastā, takas gar upi, iespēja ļauties dabas skaistumam piesaista cilvēkus. Apkārt klusums, vēja sarunas koku lapās, ūdens čalas. Cilvēki no dažādām pasaules malām brauc uz šo vietu. Kāpēc? Protams, iemesli katram citi. Zvārtes apmeklētāju centra jeb vienkārši Zvārtes namiņa saimniece, dēvēta arī par raganu, Līga Eglīte zina daudz stāstīt. Protams, piesaista daba un klusums. Te ir tā vieta, kur runāt par raganām, kur atdzīvojas leģendas. Un cilvēkiem vienmēr patikuši noslēpumi, kaut kas mistisks. Ja ļauj vaļu fantāzijai, kas tik nevar notikt. Bet par raganām vēlāk.
Šodien pie Zvārtes ieža beidzas oficiālā tūrisma sezona. “Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu apmeklētāju nav bijis mazāk. Daudz ir ārzemnieku, šovasar vairāk nekā citus gadus bija francūžu. Skolēnu grupu skaits gan ar katru samazinās,” stāsta Līga. Viņa atzīst, ka vasarā bijušas dienas, kad te varēja dzirdēt dažādas valodas. Kādā karstā dienā Amatā pie ieža veldzējusies vāciešu ģimene, tad pievienojušies francūži.
Līgai atlicis vien gaidīt, kad upē atbrīvosies vieta un arī viņa varēs iekāpt vēsajā ūdenī. Līga ikvienu sagaida un jau pēc pirmajiem pārmītajiem vārdiem uzzina, kāpēc cilvēki šurp braukuši. Viņa pauž gandarījumu, ka te aizvien biežāk ciemojas cilvēki no netāliem novadiem, kuri pie Zvārtes ieža bijuši pirms gadiem 50 – 60. Tā ir kā atgriešanās bērnībā vai jaunībā, un, ja līdzi mazbērni, var viņiem pastāstīt, kā te reiz bija.
“Daudz šurp brauc ģimenes, kopā paaudzes. Kāda vecmāmiņa, kurai kājas vairs lāgā neklausa, sēdēja pļavā vīgriezēs, priecājās un jutās laimīga,” saka Līga. Spriežot pēc apmeklētājiem, viņa secinājusi, ka Latvijā sācies otrais emigrācijas vilnis. “Latviešu sieviete atved savus portugāļu radus, blonda meitene atbrauc ar indiešu puisi, sīrieti. Kāds bulgārs, kurš jau runā latviski, kuram šī vieta ļoti iepatikusies, vienā reizē pat kļuva par gidu dāņiem. Dāņu jaunieši nolēma vasaras saulgriežos te meklēt papardes ziedu. Diemžēl lija, tāpēc devās tālāk uz Igauniju, bet atgriezās un pie Zvārtes ieža pavadīja nakti,” atceras Zvārtes namiņa saimniece un piebilst, ka ne viens vien te ieradies arī pirms došanās prom no Latvijas. No Zviedrijas bijuši dabas zinātnieki, somu fotogrāfs – ieinteresēti cilvēki, kuri daudz jautāja. Pērn pārsteigumu sagādājusi japāņu grupa. Viņi no pastaigas nāca dziedādami. Latvieši
vēl tā savas emocijas nav atklājuši.
Zvārtes ieža apskati savos maršrutos aizvien biežāk iekļauj velotūristi. Pie Zvārtes namiņa blakus autostāvvietai iekārtota velosipēdu novietne. “Laikam jau tās konstrukcija tāda dīvaina, jo tūristi tajā neprot novietot velosipēdus. Daži to izmanto kā smēķētavu. Reiz dāņi nojumē bija uzslējuši telti, latviešu jaunieši to izvēlējušies par piknika vietu,” vasaras vērojumos dalās Līga.
Pārsteigums arī šajā dabas stūrītī
vairs nav kemperi. Baltijas katalogā par vietu pie Zvārtes ieža teikts, ka te ir klusa vieta nakšņošanai, naktī var peldēties pie ieža, dzert avota ūdeni, baudīt dabu, bet nav elektrības pieslēguma. “Šie cilvēki zina, ko vēlas, un zina, ko te redzēs,” bilst Līga Eglīte. Vislabākos vārdus viņa velta ūdenstūristiem, kuri pavasaros valda Amatā. Zvārtes namiņa saimniecei, kura gādā arī par sakoptību, raižu nav, vieta tiek sakopta.
Pie Zvārtes ieža labprāt ierodas jaunie pāri. Atslēgas vairs uz tiltiņa neslēdz, kas bija tradīcija pirms dažiem gadiem. “Kāds jaunais pāris iestādīja ābelīti. Kāpēc gan te nevarētu būt ābeļu aleja?
Reiz pāris atveda mīlestības soliņu, lai arī citiem ir, kur apsēsties un priecāties par iezi,” stāsta Līga. Viņai jaukā atmiņā kādas ģimenes
desmitā kāzu jubileja. Visi ieradušies, tērpušies baltā, vien sievai bijis sārtu puķuzirņu pušķis, vīram tādā pašā tonī kaklasaite.
“Man ir prieks sagaidīt cilvēkus, īpaši zinātkāros,” saka Zvārtes namiņa saimniece. Līga labprāt stāsta un iepazīstina ar zāļu tējām, iezi, šai pusē dzirdētām leģendām un pati arī iejūtas Zvārtes raganas tēlā. Kad Līga sāk stāstīt par raganām, tas šķiet tik ticami, jo vējš, mežā ieskrējies, atsities pret iezi, pārlaidies pāri pļavai, aizčab garām un rada sajūtu par ko mistisku līdzās. Ja vēl iesaisties piedāvātajā rituālā – nu tici, vai ne, te ir kas raganisks. Līgai spilgtā atmiņā kādi negaidīti viesi. Ieradušies divi agresīvi kristieši ar žiguli. “Jau nāca kliegdami: “Atbraucām redzēt to raganu perēkli, kas no zemes jāiznīcina.”
Abi spļāva zemē, skaitīja vārdus. Tas bija tik smieklīgi. Netrūka rupju vārdu un žestu,” stāsta Līga un piebilst, ka arī tā cilvēki uztver tautas leģendas. Var vien pateikt, ka pie Zvārtes ieža notikušas kristīgas laulības un arī kristīti bērni. Arī vecpuišu ballītes un citi pasākumi.
Atstāj pēdas
Tūristi, ekskursanti ir
dažādi. Vieni, labi, ka viņu nav pārāk daudz, ir tie, kuri ierodas ar pilniem lielveikalu maisiņiem un griliem. “Kad pavasarī notiek hokeja čempionāts, šurp daudzi brauc, lai uz Zvārtes ieža kā tapetes fona paēstu. Un tad uz pļavu jābrauc ar mašīnu, jo atstāto atkritumu ir daudz. Tas nekas, ka pie namiņa ir konteineri, kur var visu samest.
Atbrauc divi jauni vīrieši ar dārgu auto. Iet garām. Uzaicināju ienākt. “Biļetes nepirksim, par dabu nav jāmaksā, te nekā nav,” viņi noskaldīja. “Pieklājīgi parunājāmies. Tad teicu – varat nemaksāt, bet kādā citā vietā maksāsiet divkārt, pat nepamanīsiet. Te tāds likums piepildās, ja aizlien gar sētu. Padomāja, aizgāja uz mašīnu. Kā izrādījās, aizbrauca uz Līgatnes dabas takām un kolēģi stāstīja, ka ielīduši pār sētu,” stāsta Līga. Par to, ka vieta sakārtota, ir jāmaksā. “Protams, te daudz kas vēl vajadzīgs, jāatjauno. Gribam līdz iezim iekārtot grantētu celiņu, lai invalīdi var aizbraukt ar ratiņiem. Noderētu ēka, kur varētu notikt nodarbības par dabu,” atklāj Līga. Vēl daudziem atmiņā zāļu tēju iepazīšana, kurā piedalījās vairāki simti interesantu.
Ceļi, ceļi
Lai nokļūtu pie Zvārtes ieža, tas patiešām jāgrib, jo ceļš, kas ved lejup, reti ir labs. Vasarā, protams, putekļains, pēc katrām lietavām bedrēs. Rudeņos dubļos, bet ziemā, kad slidens, jābūt meistaram, lai brauktu lejā un būtu pārliecināts, ka veiksmīgi tiks augšā. “Pašvaldība, cik iespējams, gādā,” atzīst Līga. Bet, lai kā par to pukojamies – Latvijas sliktie ceļi tomēr ir arī daļa īpašā, kas ir te.
P.S. Par visu, kas
notiek pie Zvārtes ieža, Līga raksta dienasgrāmatu. Tajā vērojumi ar Zvārtes raganas acīm. “Cenšos būt objektīva,” bilst Līga. Atliek atvērt viņas profilu draugiem.lv vai gnp.lv attiecīgo sadaļu.
Sarmīte Feldmane
Komentāri