Kad pamazām – ar siltuma un gaismas viļņiem un aukstuma atviļņiem – tuvojas skaistākā pavasara daļa, apziņā atgriežas arī ne tik tīkamās siltā laika parādības. Aizvadītajā nedēļā savā virtuvē satiku pirmās mušas, aktuālas jau top cīņas ar dārzos un pagalmos manītajiem šīs sezonas pirmajiem Spānijas kailgliemežiem. Atzīšu, tieši šis neizbeidzamais –ļoti gribu cerēt, ka kļūdos – karš ar glumajiem, teju neapturamajiem ienācējiem dārziņu ēnainākajās vietās manas domas uzvedina uz līdzībām ar kaimiņos esošās lielvaras “izgājieniem”. Iefiltrēti nepamatotu nemieru cēlāji, viltotu ziņu plūdi ir ikdiena. Tāds dezinformācijas, stulbuma un ļauna aprēķina radīts spēks, ka…nolaižas rokas. Es gan ticu, kas spēšu visus uzbrukumus mūsu dzīvei izturēt un rokas nenolaidīsies ne pret gliemjiem, nedz arī kaimiņu varas manevriem.
Maija sākums nav tikai Latvijas svētki un pavasara skaistuma uzplaukums. Tas ir arī mēnesis, kad beidzās karš, kas prasīja lielākos cilvēku upurus pasaules vēsturē. Pāršķirot kalendāru no aprīļa uz maiju, acis aizķērās pie šīs dienas – 8.maija – definīcijas: “Nacisma sagrāves diena. Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.” Rietumeiropā tā ir nozīmīga diena. To salīdzinoši visnemanāmāk atzīmē pašā Vācijā. Diena, kas teju visur – Lielbritānijā, Francijā un pat Amerikas Savienotajās Valstīs – jau robežojas ar plašiem svētkiem, jo karš taču toreiz beidzās, Vācijā gan tiek atzīmēta tomēr ar uzsvaru uz kritušo piemiņu. Vācija joprojām, nu jau vairāk nekā 80 gadu pēc nacistiskā režīma krišanas, netiek vaļā no briesmīgas vainas izjūtas. Cik atvainošanās runu nav izskanējis, cik reparācijās nav izmaksāts un cik aizbēgušo ebreju ģimeņu nav aicināts atgriezties. Tā vien šķiet – sirdsmiers viņos iemājos tikai pēc vairāku paaudžu nomaiņas.
Neko tamlīdzīgu pat prātā nenāk gaidīt no mūsu Austrumu kaimiņiem. Atvainoties viņiem būtu daudz par ko visa pagājušā gadsimta mērogā. Taču tas neatbilst viņu mentalitātei.
Pat ja hipotētiski pieļautu, ka Krievija zaudētu visas kara spējas un valsts grimtu, sāktos jukas un vispārējs haoss, pieļauju, ka kāda publiskā persona mēģinātu veltīt kaut ko līdzīgu atvainošanās vārdiem pret cilvēci. Bet to, ka iedzīvotāji izjustu teorētisko līdzvainīgumu par savas varas personu lēmumiem, gan nepieļauju.
Tikai neizmērojami muļķīgi, ka šādu idiotisku ambīciju dēļ postā aiziet tās kultūras bagātības, sākot no literatūras un mūzikas un beidzot ar tēlotājmākslu. “Postā aiziet” – ne nu kāds ko nodedzina vai fiziski sabojā, bet, manuprāt, visa Krievijas kultūrtelpa ar katru gadu zaudē savu vērtību, jo vismaz izglītotā un demokrātiskā sabiedrības daļa šīs vērtības sāk atmest kā piesārņotas un mūsdienu cilvēkam nepieņema-mas.
Komentāri