Klusi mierīgajās Cēsīs un novadā ienāk lielā politika. Klusi, kā zagšus, bet ar kastroļu graboņu. Atliek izmest līkumu ārpus pilsētas, un tur sveicieniem kā parādē, nopietnām sejām sagaida vai pavada divi vienāda izmēra vīri – Šuvajevs un Šlesers. Laikam jau uz viņiem būs jāskatās līdz oktobrim. Interesanti, kādi kungi un kundzes vienāda lieluma plakātos vēl stāvēs ceļmalās, uz ielu stūriem. Vai šāda vienveidīga vides reklāma sasniedz cilvēkus, gan jau zina reklāmisti, bet viens gan ir skaidrs, savs labumiņš būs reklāmas stendu turētājiem un zemes īpašniekiem.
Kamēr priekšvēlēšanu reklāmas vēl tikai drukā, politikā gājējs, aktieris un režisors Alvis Hermanis apceļo dzimto zemi. Ne tikai iepazīst, bet dalās ar redzēto un vērtē, kā ļaudis uz zemēm dzīvo. Lūk ,viņa rakstītais: “Pārsteigums par Cēsīm. Vietējie uztaisīja man ekskursiju, izrādās, Cēsis pa pusei mirusi pilsēta, visur tukši logi, vēl trakāk nekā Rīgā, Brīvības ielā. Leģenda par Cēsu veiksmes stāstu izrādās ir joks. Interesanti – kāpēc? Aizvakar biju uzaicināts uz Skujeni. Pusotras stundas laikā, braucot pa Piebalgas ceļiem, pretī nebrauca NEVIENA mašīna. Man teiks, šim atkal “viss slikti”. Nē. Vienkārši – viss tukšs. Tukšs un tīrs. Sēžam ar vietējiem. 13 cilvēki, mazie uzņēmēji pārsvarā. Galvenā doma – valsts žņaudz un apkaro latviešus visos iespējamos veidos, tur izdomas netrūkst. Daži vēl nav aizbraukuši, turas. Jaunieši sen prom. Bet Vidzeme ir paradīze. Braucu un domāju – Toskāna, tikai vēl skaistāka.”
Par pazīstamā režisora pausto ātri vien viedokļos dalījās un diskusijā iesaistījās 338 feisbuka lietotāji. Iespaids un vērtējums par Cēsīm viņiem pretējs, gluži kā skats uz dzīvi. Santa Dubulte raksta: “Wow wow… šī nu gan ir nepatiesība par Cēsīm. Pilsēta ir mierīga, bet ne izmirusi. Viss lēnu garu notiek, cilvēku ir pietiekami daudz, un neizskatās, ka visi jaunieši būtu aizbraukuši. Mums šeit nesteidzas, katrs dara savu darbiņu un neveido haosu. Jums, šķiet, ja nav Indijas cienīgas satiksmes uz ielām, tātad pilsētas nav? Nē, Cēsis ir un būs.”
Guntis Rozenbergs savukārt atgādina: “Ir labi Latviju atklāt sev, ne tikai gatavojaties doties lielajā politikā, bet darīt to pastāvīgi, tad sen zināmais nebūtu kā brīnums un atklājums – sākoties lielajai 2008. – 2012. gada ekonomiskajai krīzei, Cēsis bija pilsēta un vieta Latvijā, no kuras aizbrauca (emigrēja) uz ārzemēm visvairāk cilvēku.
Tad diskusijā sevi atklāj cerīgā politiķa Alvja Hermaņa Cēsu gids Aivars Lapšāns. Viņš raksta: “Alvi izvadāju arī pa padomju rajoniem. Maizes ceptuve – grausts, pienotava, ļoti skaista ēka, bez jumta, ARR zona – atbaidoša, jauna, liela Celtniecības tresta ēka ar konferenču zāli nolaista tik tālu, ka dabūja milzīgo ēku sabrucināt. Tagad tur liela kaudze stāv, nekas nav aizvākts. Darba dienas laikā centrālā Rīgas iela tukša, reizēm vispār nav neviena cilvēka. Tur arī nav, ko darīt, nav bērnu, kas dauzītos pa skaisto vecpilsētu. Jābūt reālistam. Un …Cēsis ir mana pilsēta. Un …tāpēc neklusēju. Es nevienu Latgales pilsētu neesmu redzējis tik nolaistu. Pat Viļaka pierobežā nav ar tādiem graustiem kā Cēsīs. Mani nepiečakarēs ar Latgales biedu. Es kursēju pa visu Latviju. Nesen biju Kombuļos, Preiļos, tur cilvēki turas. Balvos neviena māja nav grausts. Ir vajadzīgs ekonomiskais – histērisks restarts par Latvijas attīstību kopumā.”
Skaidrs, cēsnieki ir kārtīgi latvieši, par slikto zina, bet pasaulē nekliedz. Var paskaitīt, cik labā, cik sliktā uzskaitīts. Par to, kas valstī nepareizi, jau ir cita runa, tur padomu netrūkst.
Straupē gan iepazīšanās tūre un A. Hermaņa secinājums šāds: “Vakar Straupē viena sieviete saka: “Mums te viss forši. Tikai cilvēku nav.” Vēl precīzāk laikam nav iespējams. Latviešu tauta šobrīd ir kā naktī mežā apmaldījušies bērni. Nekādu ārējo naidnieku nav, paši savām rokām visu esam izdarījuši. Tauta ir nohipnotizēta. Apātiska un aizmigusi. Kā viņus pamodināt, kurš to zina? Teikšu godīgi – neizskatās ļoti cerīgi, tautai baterijas galīgi nosēdušās. Bet skaidrs viens – kamēr pēdējais latvietis vēl nepadosies, tikmēr Latvija dzīva. Pie tā arī turēsimies. Tādi mani pēdējie iespaidi, tiekoties ar cilvēkiem laukos un redzot tautu tuvplānā.” Jānis Eglītis raksta: “Straupe galīgi nav tā vieta, kur nebūtu strādīgi un gudri cilvēki. Ja kādā vietā vairs nav cilvēku, vaina nav viņos. Visticamāk, pašvaldība ir piemirsusi savus pienākumus un Maslova piramīdu. Nauda nevienu par muļķi nepadara, bet izliek muļķus vispārējai apskatei. Tuvākā nākotne pieder pašvaldībām, un par to vajag nopietni padomāt. “
Aivars Zvirbulis jeb Čiris šīs diskusijas precīzi rezumē: “Baterijas ir nosēdušās tiem, kuri savās nedienās meklē vainīgos. Ir laime un veiksme dzīvot Latvijā, mūsu ikdienas darbs ir tas, kas sniedz gandarījumu un psiholoģisko komfortu. Tas, ka var uzlabot (vai vismaz censties) valsts pārvaldi, birokrātiju, kas pārspēj ES, ir pašsaprotami, bet dzīvesprieka uzturēšana vai atgriešana tiem, kuriem deguns dūņās, ir katra indivīda privāta padarīšana.”
Var jau teikt, ko var cepties, vai vērts lasīt, ko raksta sociālajos medijos, tur daudz muļķību. Taču izziņai un sabiedrības temperatūras izpratnei šie ieraksti ļoti noderīgi. Zinošs, politiski izglītots vēlētājs ne vienai vien partijai ir bīstams. Situācijas konstatācija ir skaista eseja, neizdarītā uzskaitījums – vēstures lappuse, bet līdz oktobrim gribētos lasīt skaidru rīcības plānu, ko, kā un kāpēc darīs, cik tas maksās, kur ņems naudu. Apnikuši skaistvārži, nākotnes solītāji, manu problēmu vaininieku atklājēji utt. Vēl laiks pārdomām. Man un citiem vēlētājiem. Un partijām. Latvija to ir pelnījusi.
Komentāri