Lai arī citiem prieks

“Pensionāram dzīve nav garlaicīga,” saka Astrīda Eglīte. Viņa trīs gadus ir pensijā, nedaudz pietrūka, lai darba stāžs būtu
60 gadi.

“Par medicīnu negribu runāt, pēc daudzajiem gadiem paldies nepateica, tādas nozarē savstarpējās attiecības, ” klusā balsī piebilst Astrīda.

No 1964. gada viņa ir raiskumiete. “Esmu iemācījusies priecāties par klusumu, to, ka no pavasara līdz rudenim divreiz dienā varu peldēties ezerā. Dzīvoju parkā, kur vēl labāku vietu. Ja kaut kā pietrūkst, vienmēr var atrast risinājumu,” teic raiskumiete.

Astrīda turpina vīra Pētera iesākto – rūpējas par puķēm parkā. “Viņam nebija, ko darīt, sāka kopt parku un veidoja dobes. Pētera vairs nav, es turpinu. Visas dobes nokasīju, bet vējš no tukšā veikala teritorijas pūš lapas, tāpēc darāmā netrūkst. Kad viss sāks ziedēt, būs ļoti skaisti,” saka Astrīda. Parkā ir 26 lielākas un mazākas dobes. Tajās no pavasara līdz rudens salnām zied krokusi, sniegpulkstenītes, prīmulas, īrisi, peonijas, rozes. “Parka zālienā aug ļoti daudzi augi, arī meža tulpes, te ir neaizmirstulītes, raspodiņi, pīpenes, bet, kad viss ziedos, zāliens tiek nopļauts. Jau vairākus gadus ne tikai es lūdzu, lai kādu laukumu atstāj, pļauj pēc Jāņiem. Pirms bija nopļauts, ārzemnieki piestāja, priecājās,” pastāsta Astrīda.

Līdz ar silto laiku jāsteidzas uz dārziņu, tur viņa izaudzē visu, kas ziemā papildina ikdienas galdu.
Ģimenē izaudzinātas divas meitas. Ilvija dzīvo turpat Raiskumā, ir sociālā darbiniece. Viņas meitas, sociālā pedagoģe un pedagoģe, dzīvo un strādā Valmierā. “Kristīne jau daudzus gadus dzīvo Anglijā, pabeidza ķīmijas fakultāti, tad Biznesa augstskolu, strādā farmakoloģijā. Anglijā man mazmeita Mia Aleksandra. Vienreiz divreiz gadā atbrauc ciemos. Mazmeita latviski saprot, bet to nav viegli iemācīties, ja dzīvo angļu valodas vidē, arī mājās tēvs un māte sarunājas angliski,” pārdomās dalās Astrīda. Viņa pati cītīgi mācās angļu valodu. Meita dāvina grāmatas, un mamma tās lasa.

Astrīda regulāri brauc ciemos uz Angliju, tad kopā ar meitu dodas iepazīt citas zemes. Pabūts Spānijā, Itālijā, Horvātijā, Skotijā, pērn decembrī Marokā. “Tur man ļoti patika. Daudz kas redzēts. Ar vīru pirms gadiem bijām Francijā, Somijā, Zviedrijā, Gotlandē, Šveicē, Polijā,” stāsta Astrīda un atklāj, ka viņai Anglijā ir audžudēls. “Meitai daudzi kolēģi ir indieši. Viņi ļoti ciena mātes, un viens no viņiem, kaut pašam Indijā ir mamma, ļoti gribēja būt mans audžudēls. Uzaicināja uz savu 40 gadu jubileju, kuru svinēja kopā ar ģimeni, mani apdāvināja. Uz Lieldienām aizsūtīju apsveikumu, to rādījis visiem kolēģiem,” pastāsta Atrīda un piebilst, ka plašajā pasaulē katrai tautai savas tradīcijas.   

“Man patīk angļu literatūra, labprāt lasu populāru cilvēku dzīvesstāstus, latviešu literatūru gan retāk. Reizi dienā paskatos ziņas. Man garlaicīgi nav ne brīdi. Pārgaujas pagastos ir daudz pasākumu, tāpat mūsu bibliotēkā. Tikai jādzīvo un jā­priecājas par dzīvi,” teic As­trīda Eglīte.