Būt mammai ir laime

Sirsnīgi koncerti pirmsskolas izglītības iestādēs, mīļi pateicības vārdi un vēlējumi, ziedi un ģimenes kopā sanākšana šajā nedēļā piepilda visu Latviju, jo svētdien svinam Mātes dienu. Bērni ir gan rūpes, gan laime, par to pārliecinājās arī “Druva”, sarunājoties ar divām četru bērnu māmiņām – Agnesi Gaidelioni un Baibu Auniņu.

Daloties sajūtās par mammas lomu, Agnese teic: “Būt mammai man nozīmē būt nepārtrauktā kustībā starp mīlestību, atbildību un augšanu. Tā ir pieredze, kas vienlaikus piezemē un paplašina – iemāca ieraudzīt pasauli caur bērna acīm, bet reizē arvien dziļāk iepazīt sevi. Mammas loma jau ceturto reizi man nozīmē būt klātesošai – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un apzināti.” Viņa atzīst, ka laika gaitā skatījums uz mammas lomu ir ļoti mainījies: “Sākumā šķita, ka mammai ir viss jāzina un jākontrolē. Tagad mammu vairāk redzu kā ceļabiedru – tādu, kura mācās kopā ar bērnu, pieļauj kļūdas un aug līdzi. Arvien vairāk novērtēju nevis perfektumu, bet patiesumu un attiecību dziļumu.”

Agnese atklāj, ka vēlme būt mammai atnāca ar laiku un mīlestība pret to piedzima kopā ar bērniem, būt mammai ir pieredze, kas maina pilnīgi visu: “Es vairāk domāju par ilgtspēju, par vidi, kurā aug mani bērni, par vērtībām, ko nododu tālāk. Mana perspektīva ir kļuvusi plašāka un vienlaikus arī daudz jūtīgāka.” Viņa arī vērtē, ka ar gadiem arvien vairāk saprot, cik daudz nozīmē tas, ko mamma ar savu piemēru devusi viņai.

Vērtējot lielākos izaicinājumus, Agnese secina, ka tā ir līdzsvara meklēšana starp rūpēm par bērniem, ģimeni kopumā un sevi un darbu sociālajā uzņēmumā “Ieber.lv”, kad ir vajadzība būt stiprai, bet ir arī cilvēcīgi ievainotai. “Domāju, ka tieši šajā procesā arī ir lielākā izaugsme,” vērtē daudzbērnu māmiņa un uzņēmēja, piebilstot, ka arī bērnu tēta atbalsts ir neatsverams, visi ir kā vienota komanda, kurā cits citu ikdienā papildina. “Un tas, kas silda manu mammas sirdi visvairāk, ir vienkārši mirkļi – bērna smaids, apskāviens, uzticēšanās. Tā sajūta, ka esi kādam visa pasaule,” rezumē Agnese.

Baiba Auniņa neslēpj, ka ar četriem bērniem ir, ko turēt, bet uzsver, ka tas ir tā vērts: “Bērni ir tāda laime! Protams, ir ļoti daudz rūpju, bet visu atsver bērnu mīlestība, redzēšana, kā viņi aug, apgūst jaunas lietas. Vecākais dēls, vienpadsmitgadīgais Samuels, izvēlējies gandrīz desmit pulciņus, kur darboties. Sešus gadus vecā Sāra ir ļoti radoša, patīk mūzika, dziedāt. Tad mums ir četr­gadnieks, īpašais brālītis Gabriels, kas atnāca kā brīnumiņš. Arī viņam ir tāds augšup­ejas posms, kas mums sagādā daudz prieka. Mazākais brālītis Herberts izzina pasauli. Mēs secinām, ka viņš piedzima visatbilstošākajā brīdī un, pašam neapzinoties bija ļoti liels atbalsts ceļā, kamēr īpašajam dēliņam tika noteikta diagnoze. Herberts parādīja, ka viss ir iespējams.”

Baiba pastāsta, ka vēl cerēšanās laikā ar vīru Aināru bija nodomājuši, ka viņiem būs četri bērni, un tagad tā ir. Iedvesma, ka daudzbērnu ģimene – tas ir perfekti, gūta arī no Baibas un Aināra vedējpāra, kuriem ir trīs bērni.

Ģimene apzinās, ka četri bērni ir zināms izaicinājums, jo visi ir jāizskolo, jāaizved dzīvē, bet vecāki uz to skatās cerīgi. Mamma atzīst, ka patlaban ikdienā daudz prasa vajadzība visus izvadāt, kur nepieciešams. Lai būtu vieglāk, Baiba kārto autovadītājas tiesības, lai dienās, kad vīram jāstrādā Rīgā, viņa varētu būt elastīgāka.

Vērtējot sevi kā mammu, Baiba saka: “Es esmu bērniem draugs, viņi ļoti labprāt ar mani padauzās, pajokojas.” Taču no vecākiem viņa ir stingrāka, tētis maigāks, bet vispār ģimenē valda mīļums un saskaņa, ja neskaita kādus mazuļu strīdus par vienu iekāroto rotaļlietu.

Ģimene nav mājās sēdētāja, ar prieku izraujas ārpus mājas – pie draugiem, dabā, vasarā ar telti. “Parasti pirmo reizi sezonā teltī nakšņojam uz Jāņiem, pēc tam arī pie jūras. Tradicionāla ir ciemošanās pie omītēm Valkā un Saldū, tāpat arī vecvecomītes, kurai ir 96 gadi,” saka Baiba un pastāsta, ka abām ar māsu ir ļoti ciešas attiecības ar mammu: “Katru dienu sazvanāmies, mamma ļoti jūt mani, uzreiz zina, ja kaut kas mani satrauc, nevaru to noslēpt. Arī viņai ar savu mammu ir ļoti labas attiecības, tā mums ir no paaudzes paaudzē. Protams, savulaik esmu domājusi, ka to vai citu īpašību, izteicienu nepārņemšu no mammas, bet dzīvē jau notiek citādi. Ļoti labprāt no mammas esmu pārņēmusi māku gatavot, mīlestību un rūpes par citiem, spēju visus apvienot uz svētkiem, Ziemassvētkos vienmēr visi pie viņas braucam. Es arī tā ar laiku gribētu.”

Māmiņdiena ģimenē vienmēr ir svētki, kuros bērni tāpat kā ikdienā nes daudz prieka. “Šī Māmiņdiena būs īpaša arī ar to, ka to pavadīsim pie vīramātes, bērni būs kopā ar māsīcām un brālēniem. Ne mana, ne vīra māte nedzīvo mums blakus, tāpēc katra ciemošanās reize mums ir nozīmīga,” svētku dienu ieskicē Baiba.