Lasot kādu no iepriekšējiem žurnāla “Ir” numuriem, uzmanību piesaistīja doma kādā no rakstiem. Interesanti, ka aizdomāties man lika ne tēma, kurai bija veltīta publikācija, bet gan tai pastarpināti pieminēta rindkopa. Tas bija Ilzes Šķietnieces raksts “Kā mākslīgais intelekts saīsina rindu pie psihiatra?” “Lai pacienti akūtā stāvoklī pie psihiatra tiktu pēc iespējas ātrāk, pilotprojektā tika testēts mākslīgā intelekta atbalstīts risinājums. Rezultātā gandrīz 200 cilvēku ārsta konsultāciju saņēma jau 48 stundu laikā,” šajā rakstā žurnālistei stāsta psihiatre Liene Sīle.
Bet mani piesaistīja viena no sākuma rindkopām: “Tikšanos ar Sīli esmu norunājusi brokastu laikā, astoņos no rīta. Pēc tam viņai visas dienas garumā saplānotas tikšanās. Noteikti neesmu rīta cilvēks, tāpēc apbrīnoju dakteres spēju tik agri izskatīties labi, smaidīt un būt enerģijas pilnai. “Lai mēs varētu savu organismu darbināt, ir jāēd. Vislabāk — katru dienu vienā un tajā pašā laikā,” viņa atklāj savu enerģijas recepti. Brokastis jau paēdusi un, par spīti saspringtajam grafikam, ieplānojusi laiku arī pusdienām. “Mūsdienās daudz runājam par trauksmi. Bet trauksme ir viens no hipoglikēmijas jeb zema glikozes līmeņa asinīs simptomiem. Tāpēc brīdī, kad sākat justies viegli aizkaitināmi, rodas grūtības koncentrēties vai visa pasaule kļūst drūma, lūdzu, aizejiet paēst! Aina, visticamāk, mainīsies.””
Zinu, zinu, mūsdienās, kad augstu vilni sit grāmatas “Glikozes revolūcija” piekrišanas kults, nav pieklājīgi sajūsmināties par ēšanu. Taču zināt ko? Man patīk ēst. Un nenāk ne prātā tievēt un ievērot kaut kādas diētas. Labi, man jāpiekrīt, ka nepiederu cilvēkiem ar virssvara problēmām, bet turpat arī jāpasaka, ka gadu gadiem piestrādāju pie kustībām. Tas, manuprāt, ir viens no aspektiem, kas notur svaru robežās. Bet vēl man gadu gaitā radusies pārliecība, ka liela loma ir arī saprātam un ēdiena gatavošanai mājās. Pirmais tādā ziņā, kā vēsta vispār zināmais teiciens, ka pārlieka centība aptumšo prātu. Nu, ja gribas to našķīti, vajag to apēst, bet nevajag uzreiz vēderā likt visu “Cielaviņu” vai 200 gramu šokolādes tāfelīti. Šajā pašā kategorijā jāpiemin dalīšanās. Pacienājiet ar cepumiem no tikko nopirktās paciņas kolēģus. Būs divi zaķi ar vienu šāvienu – pozitīvi noskaņoti un priecīgāki darbabiedri un jūs neapēdīsiet par daudz našķu vienā reizē.
Par mājās gatavošanu. Jau pirms kāda laika “replay.lv” noskatījos dokumentālo filmu par mūsdienu cilvēku uzturā lietoto pārtiku, kur ļoti uzskatāmi tika parādīts, ka viskaitīgākais nebūt nav par bubuļiem uzskatītais cukurs un baltie milti, bet gan pārlieku apstrādātie produkti un visādi rūpnieciski ražoti ēdambrīnumi. Nesen sociālajos tīklos uzdūros kāda onlin trenera Andra Ļubkas paustajam, kurš savu publicēto rabarberu plātsmaizes recepti bija papildinājis ar dažām pārdomām. Viņš rakstīja: “Neesam mēs pārspīlēti pareizi un tik nevainīgi kā daži izliekas. Ja tu ikdienā esi aktīvs, ēd veselīgi, krāsaini, regulāri, labi guli, reti lieto alkoholu, nesmēķē, dzer ūdeni un nekrīti pārmērībās ar saldajām vai sāļajām uzkodām, tad viens plātsmaizes gabaliņš tevi nepadarīs neveselīgu! Savukārt, ja ikdienā veselīgs dzīvesveids nav prioritāte, tad arī bezglutēna, bezcukura, bez dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļu kūka tevi nepadarīs veselīgāku!” Manuprāt, viņa ierakstā tieši sasaucas manis pieminētais saprāts un saprātīgs uzturs ikdienā, protams, to kombinējot ar adekvātu kustību daudzumu. Vēlreiz atsaucoties arī uz sākumā minēto psihiatres Lienes Sīles aicinājumu paēst, es atcerējos, ka nesen draudzene, kas skrien maratonus dažādās pasaules valstīs, pēc viena treniņa bija ierakstījusi secinājumu, ka trūka spēka un laikam tas nozīmē, ka vairāk jāēd, lai ķermenim pietiktu degvielas. Mēs taču nedomājam, ka uz priekšu kustēs automašīna ar tukšu bāku, gluži tāpat ir ar mums pašiem. Lai būtu enerģija darboties un rosīties, ir jāpaēd.
Komentāri